20.gadsimta vidū cilvēki bija pārliecināti, ka Kosmoss ir gandrīz jau kabatā - tūlīt lidosim Kosmosā, Mēness jau tepat aiz stūra un arī Marss nav aiz kalniem. Skaidrs, ka labi izskatītos, ja Marsu izdotos apgūt jaunas tūkstošgades sākumā un droši vien tāpēc hronikas sākas ar 1999.gadu.
Laikam no satura te īsti nav ko pārstāstīt - cilvēki mēģina apgūt Marsu. Dažiem izdodas līdz tam tikt. Dažiem izdodas uz tā arī palikt. Dažiem izdodas palikt pavisam īsu brīdi. Protams, kā jau cilvēkam raksturīgi - kaut ko gribās iekarot, kaut ko izjaukt vai pielāgot. To visu fiksē hronikās. Tur žēlums mijas ar humoru, cerības ar bezcerību, nāve ar dzīvību.
Ja mani atmiņa neviļ, tad visu šo hroniku laikā, Marsu apmeklēja trīs ekipāžas no Zemes. Katrai no tām bija savi uzdevumi un mērķi un katrai bija cits liktenis. Un šīs trīs ekipāžas bija vienīgās, kas vienoja šos hronikas pierakstus. Jo daži pieraksti mierīgi varēja būt kā atsevišķs notikums kādā stāstu krājumā vai žurnāla literārajā lappusē.
Ja man būtu jāizceļ kāds hronikas pieraksts, tad laikam gribēto spalikt pie kā jautra - pie zemiešu ieslodzīšanas trakonamā un pie Voltera Gripa izmisīgajiem centieniem atrast vēl kādu uz Marsa (un viņam par nelaimi atrada ar :)).
Kā jau teicu - ”Marsiešu hronikas” ir tā grāmata, kura mudina turpināt lasīt arī pārējos Fantastikas pasaulē sērijas darbus - interesanti, asprātīgi un, ja nepievērš vērību gadskaitļiem, arī piemēroti mūsdienu lasītājam.
Grāmatas vērtējums: 8/10
http://www.baltaisruncis.lv/blogs/gramata-marsiesu-hronikas/