Glābjošie meli.

Viens no evolūcijas plusiem Homo sapiens-am - spēja runāt nepatiesību.

Recenzija Braiana Kinga grāmatai "Melīgais pērtiķis" žurnālā "Nauka v fokuse", autore Marija Moļina.

Atsevišķa cilvēka un vēl vairāk - normāla sociuma - psihe nespēj izturēt pārāk daudz patiesības. Psihologu domas šajā ziņā visai noteiktas. Padomājiet arī paši: ja vīrietis uzdrošinājies pateikt sievietei, ka viņai ir līkas kājas - pat, ja tas patiešām tā ir! - viņu taisnīgi sāks uzskatīt par necivilizētu lempi. Tāpēc, ka vienmēr runāt patiesību, nozīmē sagraut tradicionālos sabiedrības institūtus. Es pat nerunāju par situācijām žanrā "vīrs atgriezās no komandējuma".
Taču mēs, ne tikai esam sarunājuši nerunāt viens otram nepatīkamas lietas. Praktiski, regulāri, labi domājot, lai saglabātu labas attiecības, mēs vārda vistiešākā nozīmē melojam. Uz katra soļa. "Mēs apmānam draugus un kolēģus, melojam saviem vīriem un sievām. Mums melo vecāki, bet mēs, savukārt, melojam saviem bērniem. Mēs vienmēr cenšamies noslēpt savas kļūdas un pārspīlējam savas labās īpašības", - nemaz nesabiezinot krāsas, tieši tā Braians Kings apraksta cilvēku dzimumu.

 

 

Bet, kad mēs nemelojam, mēs izmantojam eifemismus un ieslēdzam politkorektumu. Pirmais, kas ienāk prātā, angļu termins, ar ko apzīmē "muļķi" - "alternatīvi apdāvinātais". No televizoru ekrāniem politiķi rāda mums piemēru, demonstrējot paņēmienus, kā nenosaukt lietas savos vārdos.
Acīmredzot, ka spēja melot mums parādījās vēl pērtiķa stadijā. Novērojot makakus, gorillas un šimpanzes, var redzēt, ka tie mānās, lai izbēgtu no soda. [Konrāds Lorencs to ir novērojis arī pie suņiem - t.p.] Spēja melot tiešā veidā ir atkarīga no smadzeņu attīstības pakāpes un bērniem tā parādās jau 2-3 gadu vecumā. (Mana trīs gadus vecā meita, kad negrib iet gulēt, paziņo, ka viņai gribas dzert, ēst vai iet uz tualeti.)
Taču mānīšanās ir ir sarežģītāka lieta, nekā var likties. Tas neaprobežojas ar tiem gadījumiem, kad mēs gribam kaut ko dabūt sev vai gribam saglabāt labas attiecības. Ir arī tāda interesanta lieta, kā mūsu atmiņas līkloči. Liecinieku liecībās, ja tās ir sniegtas uzreiz un atkārtotas pēc vairākiem mēnešiem, atšķirības ir pārsteidzošas. Liecinieki paziņo pretrunīgas detaļas par notikušo, ko ir lieliski redzējuši. Cilvēka atmiņa ir visai neuzticama. Dažreiz sāk likties, ka patiesības vispār nav. Katram cilvēkam pasaule ir galvā, kas pilnīgi atbilst viņa vārdiem (tur, kur viņš apzināti nemelo).
Apzināta melošana mūs attīsta. Melim nākas aust melu audumu, ieaužot tajā faktus, lai viņa stāstītais izklausītos patiess. Homo sapiens smadzeņu izmēri salīdzinājumā ar citiem pērtiķiem tikai apstiprina šo patiesību. Lielā mērā mūsu attieksme pret meliem kā pret normu. Aģentūra Gallup veica aptauju, vai cilvēkus kaitina tas, ka mazgājamā pulvera reklāmā tiek pārspīlēts tā tīrošais spēks. Respondenti tikai kratīja plecus – kas tur liels?
Taču eksperimenti ar tomogrāfiju rāda, ka mūsos tomēr ir iekšā cits, pirmatnējais instinkts – runāt patiesību. Citiem vārdiem sakot, katram cilvēkam ir izvēle. Sabiedrībā, kurā nemelo, dzīvot būtu neiedomājami grūti. Taču pievienošos Kingam – būsim izvēlīgi savos melos un mānīsim tikai labu jūtu vadīti.