Kāda vispār ir jēga aristokrātu kārtas eksistēšanai galaktiskajās impērijās? Ja Edmonda Hamiltona lētajos un virspusējos “Zvaigžņu karaļos” visa feodālā anturāža tikai tāpēc vien bija pievienota stāstījumam, lai izklaidētu, bez jebkādas dziļākas idejas, tad pēc kā vadījās gudrais Frenks Herberts, izveidojot sarežģītu varas un aristokrātisko Lielo Namu attiecību sistēmu sava Starpzvaigžņu impērijā?
Cikliskais attīstības modelis, vispār, pilnīgi pieļauj gandrīz burtisku arhaisko sabiedrības struktūru atkārtošanos. Saprotams, ka “Kāpas” kontekstā gan aristokrātija, gan feodālā anturāža ir tikai metaforas, taču jāpiegriež uzmanība arī uz to, ar kādu neatlaidību pie šīm metaforām vēršas pat paši nozīmīgākie autori. Dens Simonss sarežģītajā “Hiperiona” pasaulē izmanto visai radniecīgus tēlus – atcerēsimies kaut vai turienes “Ņu-Busido” kodeksu, kas Cimonsam ir vajadzīgs galvenokārt tāpēc, lai Fedmans Kasads parādītu visu kodeksa bezjēdzību situācijā, ko radījis autors.
Herberts “Kāpā” izmanto gandrīz vai to pašu paņēmienu. Aristokrātijai, kā mums ziņo kultūratmiņa, viens no galvenajiem jēdzieniem ir gods. Ar visu šī jēdziena nosacītību, tas tiešām uzstājas kā svarīgs regulators attiecībās starp elitēm (kaut arī tas notiek ne tā, kā to vēlāk var lasīt romantiķu grāmatās). “Kāpā” šī situācija ir aprakstīta absolūti saasināti: vienīgais Lielais Nams, kas paliek uzticīgs aristokrātiskā goda kodeksa garam un burtam, romāna sākumā tiek iznīcināts ar Imperatora ziņu. Faktiski Impērijā īsta aristokrātija vairs nav palikusi – tikai deģeneratīvi titulu nesēji, kuriem nav morālu tiesību saukties par aristokrātiju...
Kas var būt labāka ilustrācija tam, ka Impērijai tuvojas “laika gals”?
Impērijas maršs.
Impēriju obligāti nav jāuztver kā draudu. Azimovam “Fondā” Pirmā Impērija ir visai indiferenta birokrātiska struktūra, bet Otrās Impērijas radīšana vispār ir Seldona plāna lielais mērķis. Azimovs (bet pēc viņa arī Seldons) pieiet “impērijas idejai” pragmatiski, kamēr šis modelis ir adekvāts “laika izaicinājumam”, to mierīgi var izmantot.
Šim pragmatismam nav pretrunu ar to apstākli, ka XX gadsimts bija veco (kā arī jauno) impēriju norieta un sabrukuma gadsimts. Pirmo un Otro pasaules karus sāka pēc struktūras (un darbības) tīri “impēriskas” valstis un likumsakarīgi tie noveda pie šo valstu bojā ejas. Nav brīnums, ka šādas struktūras tagad tiek uztvertas ar zināmu naidīgumu. “Laba” impērija, tas ir kaut kas maņiloviski izprātots, bet vēsturiskus “slikto” impēriju piemērus katrs var minūtes laikā atcerēties vismaz kādu desmitu.
Un – tomēr, tomēr...
Džordžs Lukass “Zvaigžņu karos” radīja unikālu pēc tīras metaforas ”ļaunās” galaktiskās impērijas tēlu, pretnostatījot tai “labās” galaktiskās republikas tēlu. Špenglera terminos, Lukasa Republika iemieso sākuma etapu, “kultūras” etapu – taču (pievienosim traģismu), jau tā “terminālajā” stadijā. Lai tā pārietu nākošā etapā, jau kā Impērija, ir vajadzīgs pavisam maz. Izrādījās, ka pat pilnīgi atteikties no iepriekšējām valsts struktūrām nav obligāti. Vienkārši, augstākā mēra demokrātiskā Galaktikas Padome kādā jaukā mirklī pārstāja būt diskusiju vieta, bet kanclers Palpatīns pēkšņi izrādās vērtīgs līderis, kuram neatrodas alternatīva (bet pēc džedaju ordeņa iznīcināšanas tādai alternatīvai pat nebija no kurienes rasties). Kļuvis Imperators, Palpatīns pacieš Galaktikas Padomes eksistenci divdesmit gadus un atlaiž to tikai Ceturtās epizodes sakumā. Iespējams ap šo laiku demokrātiskās formalitātes zaudē viņam jebkādu pievilcību...
Kur Lukasam bez šaubām ir taisnība – katra republika patiešām ir grūta ar impēriju. Kļūstot varenāka, ta paliek stingrāka, zaudē spēju elastīgi reaģēt uz pasaulē notiekošajām izmaiņām. Tās diplomātija vairs nav smalka, kā Florences skolas meistara dūriens, bet kļūs drūma kā cirtiens ar cirvi. Tās stratēģijas zaudē daudzveidību un paļaujas vairāk uz rupja spēka rezervēm, nevis uz precīzu aprēķinu un māku. Tā pagaidām vēl tādā vai citādā veidā ir adekvāta pasaules situācijai, taču arvien vairāk cenšas pārveidot “pēc sevis”, nekā vadīties pēc partneru kopējām interesēm.
Laikam mēs arī bez galaktiskajām impērijām spētu to saprast. Nedomāju, ka mēs šajā ziņā esam pilnīgi bezcerīgi. “Rubījam fišku”, ja ne ar pirmo, tad ar otro reizi. Atceroties Špengleru un tamlīdzīgi.
Taču ar galaktiskajām, ziniet, sanāk kaut kā uzskatāmāk.
Un tāpēc, maestro, uzlaižat “Impērijas maršu”! Un...
“Tram-pam-pam, pam-pa-pam, pam-pa-pam...”