Valsts noslēpums.
Lieta tāda, ka par kuģa "Vostok" palaišanu TASS paziņoja 40 minūtes pēc tam, kad jau kļuva skaidrs, ka kuģis atstājis orbītu un kosmonauts ir palicis dzīvs. Arī visi tālākie ziņojumi par lidojuma gaitu notika ar aizturi. Taču Ševčenko kolhoza darbarūķi to nezināja. Viņi izdzirdēja skaļu plaukšķi, bet pēc dažiem mirkļiem debesīs parādījās izpletņi...
Oficiālā versija ziņoja, ka Gagarins piezemējās kosmiskajā aparātā. Taču īstenībā uzkonstruēt kuģi, ar kuru varēja veikt gan pacelšanos, gan nolaišanos nesanāca. Toties, laiks - sacensības ar Ameriku - spieda steigties. Tāpēc kuģim "Vostok" radīja īpašu katapultu, kas izmeta kosmonautu no kabīnes - un viņš nolaidās ar izpletni. Šis stāsts ilgi bija valsts noslēpums. CK baidījās, ka tādas atgriešanās dēļ pasaules sabiedrība vispār to neieskaitīs kā lidojumu kosmosā...
Šāda dezinformācija no TASS puses pamatīgi sabojāja Smelovkas un Uzmorjes ciemu iedzīvotāju ticību masu informācijas līdzekļiem.
Viņi taču paši savām acīm redzēja: četri izpletņi lidoja debesīs virs Saratovas ciemiem. Divi - galvenais un rezerves - nesa zemē Gagarinu, viens - nokaitētu metāla lodi, bet trešais - NAR - nēsājamos avārijas krājumus, kas sastāvēja no rācijas, laivas, produktiem un silta apģērba. Un nokrita tie arī dažādās vietās. Pie tiem arī metās ciemu iedzīvotāji...
Izpletnis, spiegs un ziņkārība.
Domas šajā gadījumā visiem bija pašas dažādākās. Tie, kuri bija saimnieciskāki, cerēja iegūt izpletņu zīdu - no šāda auduma varēja sanākt ļoti izturīgi maisi un somas.
vairāk modrie devās gūstīt spiegu. Vēl nebija pagājis ne gads no tā brīža, kad virs PSRS teritorijas tikai notriekta amerikāņu izlūklidmašīna. Spiegs Pauerss, kurš to pilotēja, paspēja izlēkt. Sagūstīja viņu jau uz zemes, turklāt nevis VDK darbinieki, pat ne armijnieki, bet vienkāršie darbarūķi no Kosuļinas ciema padomju saimniecības Sverdlovskas apgabalā...
Tā arī vietējie zemnieki – vakarējie frontinieki – paķēra laužņus, kārtis un uzgriežņu atslēgas un metās uz lauku. Visi pārējie, ieskaitot skolniekus un skolotājus, skrēja tajā pašā virzienā, labi saprotamas ziņkārības dzīti.
Taču negaidītais gods sagaidīt pirmo cilvēku no kosmosa krita uz mežsarga sievas Annas Tahtarovas un viņas mazmeitas Ritas pleciem. Abas visai pārbijās, ieraudzījušas „atnācēju” oranžā skafandrā. Gribēja jau mesties bēgt. Taču Gagarins sāka māt ar rokām un kliegt: „Mammīt, kurp jūs skriesiet? Esmu savējais, padomju, nebaidieties, nāciet šurp!” Dzimtā valoda nedaudz nomierināja, vecmāmiņa ar mazmeitiņu pienāca tuvāk un – ieraudzīja uz kosmonauta ķiveres sarkanus burtus: „CCCP”.
Jāsaka, ka šis uzraksts parādījās pēdējā mirklī. Vēsture nav saglabājusi jokdara vārdu, kurš reiz piezīmēja: „Nolaidīsies Jura aprīkojumā kaut kur uz lauka un, kamēr izvilks kosmonauta apliecību, viņam kāds kolhoznieks stepē iekraus ar dūri vai iedurs ar dakšām”. Patiešām: vairāk nekā ticams notikumu scenārijs. Tāpēc burtus uzkrāsoja ar roku – ar sarkanu nitrokrāsu: tieši zālē, kur kosmonautus gatavoja lidojumam, tieši, kā saka, uz Gagarina. Un noderēja, taču!
Tikko Jurijs Aleksejevičs paspēja izskaidrot situāciju mežsarga ģimenes pārstāvēm: „Es esmu padomju cilvēks, atlidoju no kosmosa”, kā ieradās kolhoznieki ar laužņiem pār plecu. Un arī izdzirdēja: „Savējais esmu, puiši, savējais!”
Te arī mašīna piebrauca ar armijniekiem uz borta – no kaimiņu raķešu diviziona (arī slepena). Atkal nācās izskaidroties: savējais!
Ar vienu vārdu sakot, paķēra Gagarinu aiz rokām, iesēdināja ZIL-151 un aizveda uz kara daļu. To tik Jurijs Aļeksejevičs paspēja kolhozniekiem uzsaukt, es vēl atgriezīšos, bet jūs tikmēr izpletņus pasargājiet...
Brūkam virsū!
Pa putekļaino ceļu arvien tālāk brauca kravas mašīna, aizvedot „pirmo padomju cilvēku no kosmosa”. Uz uzraktā lauka vējš pluinīja izpletņus, bet tālumā kūpēja metāla lode. Tā bija apdegusi, saplaisājusi, caur spraugām bija labi redzamas aparāta „iekšas”, bet, lūka atvērta, it kā aicinot: „Visi uz klāja!”
Pirmais kapsulai pieskārās kolhoza mehāniķis: bet tā vēl karsta! Taču nekas – nesprāga. Tad viņš kļuva pavisam drosmīgs – ierausās iekšā un ņēmās apdāvināt iedzīvotājus. Sākumā izdalīja kosmisko pārtiku – tūbiņas ar džemu, gaļas biezeni, pīļu aknas. Bet pēc tam, rokas pašas skārās klāt apšuvumam... Lieta aizgāja! Klāt pieskrējušie pionieri ar prieku ārdīja nost kapsulu suvenīriem, atskrūvēja uzgriežņus, noplēsa iekšējo apšuvumu, noņēma foliju. Noderēja laužņi, kas bija paņemti, lai noķertu spiegu.
Ap to laiku, kad nosēšanās vietā ieradās armijnieki, kuri beidzot bija saņēmuši Gagarina ziņojumu: „Uzdevums izpildīts noteiktā rajonā, jūtos labi, sasitumu un lūzumu nav”, no kazlēna (kapsulas) bija palikuši tikai ragi un nagi.
Kāpēc tam lamājās Koroļovs ar Keldišu! Mežoņi un barbari kaunējās, bet tajā pašā laikā arī bija lepni: kā nekā bija saskārušies ar kosmiskajām tehnoloģijām...
Uzpletni zemnieki godīgi „sadalīja” vienādās daļās: un pēc tam lepni staigāja pa Smelovku un Uzmorju ar maisiem pār plecu – lai skauž kaimiņiem, kuri nepratās būt tik veikli! Paši gudrākie un, kā pēc tam izrādījās, paši nesekmīgākie „bagātību meklētāji” bija pievākuši NAR. Patiešām – debesu dāvana! Tieši to armijnieki pēc tam meklēja pa laukiem, mājām un ciematiem ar suņiem. Rāciju atrada. Laivu jaunajam īpašniekam gandrīz izdevās nobēdzināt. Nodeva pārliekā steiga: viņš centās piepūst iegūto dārgumu, nospieda kaut kādu oranžu kapsulu, bet tā ņēma un uzsprāga! Neviens necieta – vienkārši visapkārt visu nošļakstīja ar oranžu krāsu. Vārdu sakot, pats sevi nodeva. Nācās laivu atdot.
Atkal Koroļovs dusmojās. Taču Gagarins personiski palūdza nevienu nesodīt. Un mežoņiem ar vandāļiem piedeva...
Vai kādam nav kāds lūgums?
Starp citu, Jurijs Aleksejevičs savu vārdu turēja: pēc četriem gadiem aizbrauca uz Smelovku un Uzmorji – 1965. gada janvārī. Sagaidīja viņu ar sālsmaizi, ar lasi un apelsīniem, ar žāvētu desu. Kā šādas delikateses sadabūja – tas ir atsevišķs stāsts. Taču Gagarins palūdza kartupeļus ar salītiem gurķiem. Bija vienkāršs, sirsnīgs un apburošs. Un beidza savu uzstāšanos ciema iedzīvotāju priekšā (kā nu bez tā?), painteresējoties, vai kādam nav kāds lūgums. Viens paņēma un ieteicās: „Mašīnu gribu nopirkt!” Gadījumā, ja neziniet, automobiļus toreiz tā nemaz nevarēja dabūt. Un Gagarins palīdzēja! Runā, ka tā mašīna – „Volga” – vēl tagad ir dzīva...
Ko nevar teikt ne par Smelovku, ne par Uzmorji. Par tām atceras tikai reizi gadā – 12. aprīlī. Atbrauc ierēdņi, apmeklē memoriālu, kas uzcelts Gagarina laukā, iet uz skolas muzeju, kur kārbās zem stikla vāciņiem joprojām tiek glabātas skrūvītes-kniedītes no „Vostok”. Un viss – atkal prom...
Grasījās te izveidot īstu tūrisma objektu – uzbūvēt jauniešu nometni, uzbūvēt aeroklubu, viesnīcas, kongresu zāli, jaunu piestātni Volgas krastā, pat viensliežu ceļu ierīkot. Taču aprobežojās ar to, ka noasfaltēja ceļu līdz Uzmorjei. Arī tas labi, jo tālāk tikai ar tanku var tikt...