Kriks piedzima 1916. gada 8. jūnijā Lielbritānijā, Norshemptonā. 1937. gadā viņš jau bija ieguvis grādu fizikā. Kara laikā viņš apprecējās. Beidzoties karam, pārtrūka arī šīs laulības saites. 1947. gads iezīmēja nopietnu pavērsienu viņa dzīvē un karjerā. Viņš apprecējās ar Odilli Spīdu. Tajā pašā gadā zinātnieks pārcēlās uz Streindžvejas laboratoriju Kembridžā, kur viņš pētīja citoplazmas īpašības.
"Viņš vienmēr zināja pie kā iet un par ko runāt," atcerējās Horācijs Bārlovs. "Viņš izraudzījās mani, jo zināja, ka esmu aizrāvies ar neiroloģiju. Viņš strādāja pie šūnu bioloģijas, bet neuzskatīja, ka tas ir pārāk nozīmīgs lauciņš. Viss, ko viņš vēlējās, bija ātrāk pabeigt un pievērsties neiroloģijai."
Pēc ilgām pārdomām Kriks pievērsās molekulārajai bioloģijai. "Viņš izdarīja pareizo izvēli. Viņš arī mani mēģināja pierunāt pievērsties šai nozarei, bet ķīmija nav mana stiprā puse," stāstīja Bārlovs. 1949. gadā Kriks pievienojās Kembridžas medicīnas izpētes grupai. Viņš vēlējās ieviest skaidrību robežā starp dzīvo un nedzīvo pasauli. Grupu vadīja Maks Perucs. Kriks strādāja pie olbaltumvielu uzbūves, galu galā iegūstot doktora grādu par darbu, kurš tika veltīts olbaltumvielu difrakcijai ar rentgenstaru palīdzību.
Kembridžā 1951. gadā ieradās Džeims Vatsons un pievienojās molekulārās bioloģijas komandai. Kriks vienreiz izteicās, ka viņu sadarbība bija tik veiksmīga pateicoties tam, ka viņi nekad nebaidījās pārbaudīt viens otra izdejas. Rezultātā 1953. gada 25. aprīlī, žurnālā Nature parādījās pirmais raksts par DNS struktūru.
1957. gadā Kriks aizrāvās ar Centrālo Dogmu, savu teoriju par to, ka DNS nodod informāciju uz RNS, kas savukārt ražo īpašas olbaltumvielas. "Vatsona pierakstos bija kaut kas līdzīgs, bet Kriks staigāja apkārt un sludināja, it kā tā jau būtu pierādīta," atcerējās Ričards Hendersons, kas Kriku pirmo reizi satika 1966. gadā. Tad uzradās „adapteru hipotēze”, kurā Kriks atklāja, ka RNS koda tulkošanu aminoskābju secībā veic mazākas molekulas. Šie adapteri, kā atklājās vēlāk, bija tRNS.
1958. gadā Kriks publicēja kopdarbu ar savu studentu Deividu Blovu par proteīnu struktūras noteikšanu ar smago atomu derivātu palīdzību. "Šī metode zinātnē valdīja vairākas desmitgades," stāstīja Hendersons. Tas, ka Kriku 1959. gadā ievēlēja par Karaliskās Biedrības biedru apstiprināja viņa statusu zinātnes laukā.
1960. gadā Kriks sāka studēt histonu uzbūvi un funkcijas. Tolaik viņš uzskatīja, ka histoni satur divas atsevišķas DNS ķēdes. "Šis uzskats gan bija maldīgs," piebilda Klugs, "bet Kriks atklāja, ka 25 dažādi histoni ir četru (vēlāk izrādījās piecu) histonu galveno veidu sintēzes kombinācijas."
Triplets bija nākamais zinātnieka mērķis, pie kura viņš ķērās 1966. gadā. Strādādams kopā ar Sidneju Brenneru, Kriks atklāja, ka katrai aminoskābei olbaltumvielā atbilst trīs bāze ģenētiskajā kodā. "Tas ir viens no visskaistākajiem un elegantākajiem atklājumiem," pavēstīja Klugs.
1977. gadā, kad aiz muguras jau bija 30 darba gadi molekulārajā bioloģijā un 87 pētījumi ar viņa vārdu, Kriks, Leslija Orgela mudināts, pārgāja uz Salka institūtu Lajolā, Kalifornijā, kur iesaistījās neirobioloģijā. "es uzskatīju, ka viņš ir izcils cilvēks, un ka viņa klātbūtne mums visiem nāks par labu," pastāstīja Orgels.
Kopā ar Grēmu Mičinsonu viņš pētīja sapņus, ierosinādams, ka tie ir nevēlamās pieredzes tīrīšanas mehānisms. Kopā ar Orgelu viņš spēlējās ar panspermijas teoriju, ka dzīvība radusies uz tālas planētas un uz Zemes nogādāta ar kosmosa kuģi. Viņa galvenā aizraušanās bija neironu korelācija apziņas līmenī. "Viņš ļoti iespaidoja Salkas neiroloģijas programmu. Tagad tā ir ievērojamākais centrs ASV un iespējams arī visā pasaulē," pieminēja Hendersons.
"Kad viņš sāka darbu pie apziņas pētīšanas, tas bija kaut kas tāds, ko neviens neirologs nevēlējās aiztikt, jo tas nebija nekas cienījams," skaidroja Tomaso Poggio, biofizikas un optikas profesors no Masačusetsas tehnoloģiju institūta. "Tagad viņš to ir iekustinājis, iedrošinājis uzdot jautājumus un eksperimentēt. Es domāju, ka tas ir nozīmīgs ieguldījums."
1984. gadā Kriks uzsāka sadarbību ar Kristofu Kohu. "Mūsu teorija vēstīja, ka apziņa ietver specifiskus neironus, izmanto specifiskus ceļus un atrodas smadzenēs īpašā vietā," pastāstīja Kohs. Viņu darbs fokusējās uz redzes sistēmu.
Savukārt Kembridžā viņa prombūtne tika pamanīta, galvenokārt semināros, kurās viņš bija ieguvis slavu kā „cepinātājs”. "Viņš neļāva atslābt," atcerējās Klugs. "Viņš lika sevi kritizēt un gaidīja, ka spēsim aizstāvēt savus uzskatus, lai gan viņš bija ļoti laipns pret jaunajiem. Bet muļķus gan viņš necieta."
Kirka zinātniskās metodes bija bargas. Klugs atcerējās, ka zinātnieks to iemācījies no profesora, kad pirmo reizi ieradās Kembridžā. Viņš iemācījās izsijāt milzīgus informācijas kalnus un atlasīt patiesības graudus. "Viņš mācēja to noreducēt līdz viskailākajai patiesībai, " stāstīja Klugs.
"Kriks man 70tajos gados reiz teica, ka nespēj iedomāties nevienu problēmu, kuru nevarētu atrisināt 25 gadu laikā," stāstīja Maikls Levics no Stanfordas universitātes Kalifornijā. Kriks uzskatīja, ka galvenā problēma slēpjas pareizi formulētā jautājumā. Dienām ilgi viņš mēģināja atrast kritiskos jautājumus, atsijājot sfēras, par kurām zinātne vēl nav gatava uzdot jautājumus.
"Viņa intelekts bija racionāls un caururbjošs, ļaudams zinātniekam būt soli priekšā daudziem citiem," atcerējās Orgels.