Deviņpadsmitgadīgais Frenks Fontēns un viņa divi divdesmitpiecgadīgie draugi Žans Pjērs Prevo un Salomons M’Diaje stāvēja pie Prevo mājas un sarkanā Ford automašīnā krāva drēbju maisus, lai vestu uz apģērbu tirgu Žizorā.

Pēkšņi viņi debesīs ieraudzīja neredzētu objektu, kas līdzinājās spilgti mirdzošam cilindram. Objekts kustējās, un viņi to vēroja 3-4 minūtes.

Šķita, ka objekts virzās lejup, turklāt uz punktu, kas atradās ļoti tuvu ceļam. Tad Fontēns teica: “Es gribu doties uz turieni, es gribu uzzināt, kas tas ir”. Taču viņš palika sēžot automašīnā, un abi pārējie vīrieši nolēma tajā laikā NLO ar kinokameru, kas atradās Prevo mājā, nofilmēt.

Viņi ieskrēja mājā un prom bija tikai dažas minūtes, bet tad, kad atgriezās, viņi ieraudzīja, ka viņu automašīna neatrodas iepriekšējā vietā, bet stāv uz ceļa apmēram 200 metru attālumā no viņiem, un to iekauj bieza, spoža migla.

Šajā miglā kaut kas kustējās. Viņi skaidri redzēja, ka tur šurpu turpu staigā trīs vai četras mazas figūras, it kā cilvēku figūras. Turklāt Fontēns nekur nebija redzams.

Tad spožā migla pēkšņi uzšāvās debesīs un pazuda automašīnu atstājot uz ceļa nebojātu. Fontēna mašīnā nebija, nebija arī tās tuvumā. Prevo un N’Diaje paskatījās apkārt, bet viņu kolēģis bija it kā bez pēdām no zemes virsmas pazudis.

Pagāja nedēļa, un 1979.gada 3.decembrī, tajā pašā laikā, pulksten 4:30 no rīta, Frenks Fontēns stāvēja uz tā paša ceļa tajā pašā vietā, kur bija pazudis. Viņš nezināja, kas ir noticis, un pat neapzinājās, ka pagājušas veselas septiņas dienas, viņam bija pagājušas augstākais tikai dažas minūtes.

Viņš nejuta ne izsalkumu, ne slāpes un atcerējās tikai to, ka ar automašīnu brauca pa ceļu un apstājās, kad uz lauka ieraudzīja kvēlojošu bumbu. Šī bumba pēkšņi sāka “uzpūsties”, līdz tās gaisma automašīnu ar tajā sēdošo Fontēnu aprija.

Viņš paspēja sajust tikai griezīgu un nesaprotamu kairinājumu acīs, un pēc tam viņš jau stāvēja uz ceļa un nezin kāpēc tuvumā nebija ne automašīnas, ne arī spīdošās bumbas.

Fontēna pirmā doma bija, ka kāds viņa automašīnu ir nozadzis. Un tad viņš aizskrēja atpakaļ uz Prevo māju. Bet māja bija aizslēgta, un gaismas logos nedega. Tad viņš skrēja uz N’Diaje māju, kas atradās netālu.

N’Diaje atceras, kad tad, kad viņš atvēra durvis un ieraudzīja pazudušo Fontēnu, pirmais, kas viņu pārsteidza, bija tas, ka viņa draugam mugurā ir tās pašas drēbes, kurās viņš pirms nedēļas bija pazudis, un ka tās ir tādā pašā stāvoklī, tīras un nesaburzītas. Un uz zābakiem nebija nemaz netīrumu. Vēlāk tika atklāts, ka Fontēna kabatās bija tāda pati naudas summa kā 26.novembrī, un ka viņš joprojām bija gludi noskūts.

Fontēns bija ļoti pārsteigts, ieraugot N’Diaje, kurš viņa priekšā stāvēja ģērbies pidžamā. Galu galā, kā viņš atcerējās, tikai pirms dažām minūtēm viņi stāvēja blakus automašīnai, paģērbušies, un skatījās uz NLO.

“Kāpēc tev mugurā ir pidžama?” Fontēns jautāja savam draugam un ilgi nespēja noticēt tam, ko draugs teica. Pēc tam Fontēns un N’Diajē devās uz Prevo mājām un izcēla viņu no gultas, pēc tam viņi devās uz Fontēnu ģimenes mājām, kur viņa māte un līgava bija neizsakāmi priecīgas, ka viņš ir atradies. Pēc tam visa kompānija devās uz žandarmēriju.

Protams, tur neviens viņiem nenoticēja. Kādi mazi cilvēciņi? Kāds NLO? Jūs esat tikai huligānu grupa, kas ņirgājas par tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, tā viņiem paziņoja. Bet viņi turpināja uzstāt uz savu stāstu, apgalvojot, ka tas nav izdomājums.

Viņus pat aizveda uz tiesu Pontoisā, bet viņi tik un tā turējās pie saviem uzskatiem. Un tikai tad policijas priekšnieks nonāca pie secinājuma, ka šeit ir kaut kas vairāk nekā huligānisms vai ļaunprātīgs nodoms.

Kad viņu stāsts nonāca presē, oficiālā Francijas valdības NLO grupa “GEPAN” sāka par viņiem interesēties, rūpīgi pārbaudot visus datus un liecības, taču neatrada nekādas mistifikācijas pazīmes.

Turklāt viņi visiem trīs puišiem ieteica iziet regresīvā hipnozes seansus, un ir zināms, ka seansu laikā Prevo atkārtoja visu, ko bija teicis iepriekš. Nav zināms, ko teica N’Diaje, bet Fontēns atteicās no hipnozes:

“Ja es runāšu hipnozes stāvoklī, viss, kas ar mani noticis, kļūs zināms. Un es negribu, lai tas viss kļūtu zināms”.

Acīmredzot viņš baidījās, ka hipnozes stāvoklī atcerēsies kaut ko īpaši satraucošu un vēlāk šo atmiņu dēļ nespēs nomierināties. Vēlāk viņš žurnālistiem teica šādus vārdus:

“Kad es guļu. Tas viss pie manis atgriežas, bet tie nav nakts murgi. Tas ir kaut kas neparasts”.

Četrus gadus pēc incidenta Prevo pēkšņi paziņoja, ka tas viss ir tikai inscenējums, kas balstīts uz viņa ideju, un ka Fontē nekur nav pazudis, bet nedēļu slēpies sava paziņas dzīvoklī.