Alķīmiķi centās kontrolēt visas stihijas

Alķīmiķi, papildus veselības eliksīra un dažu slepenu zināšanu meklējumiem, kas padara cilvēku par pasaules pavēlnieku, bija pārņemtu ar vēlmi iemācīties pārvērst dažādas nedārgmetala vielas zeltā. Uzskatīja, ka to var panākt, ka tiktu atrasts kaut kāds “filozofa akmens”. To sauca arī par dzīvības akmeni, jo tas nodrošināja alķīmiķiem iztiku. Nosaukumu “filozofu” tas ieguva tāpēc, ka, lai nodarbotos ar ķīmiju, ņemot vērā zināšanu līmeni šajā jomā senajā pasaulē un viduslaikos, bija nepieciešama dziļa, visaptveroša izglītība.

Alķīmiķis spēja aizdedzināt ūdeni, likt ugunij degt, neapdedzinot cilvēku, un veikt dažādus citus “brīnumus”. Pateicoties tam, alķīmija bija pieprasīta priesteru un vēlāk arī baznīcas vidū, un pati šī iespaidīgā zinātne baudīja ārkārtēju cieņu mistiķu vidū. Pēdējais, praktizējot alķīmiju, reti pārsniedza sākotnējos eksperimentus un kopumā maz sasniedza, bet…

Filozofu akmens recepte

Tajā pašā laikā ir zināmi profesionālu alķīmiķu darbi. Autoritatīvākais no viņiem ir  XIII gadsimta – XIV gadsimta sākuma filozofs, priesteris un misionāra Reimonds Lulls. Lūk, kā, viņaprāt, jāiegūst filozofu akmens: “Lai pagatavotu gudro eliksīru jeb filozofa akmeni, paņem, mans dēls, filozofu dzīvsudrabu un karsē to, līdz tas pārvērtīsies sarkanā lauvā. Izšķīdini šo sarkano lauvu smilšu vannā ar skābu vīnogu spirtu, iztvaicē šķidrumu, un dzīvsudrabs pārvērtīsies gumijai līdzīgā vielā, ko var griezt ar nazi. Ievieto to māla retortē un lēnām destilē. Atsevišķi savāc dažāda veida šķidrumus, kas parādīsies šajā procesā. Iegūsi bezgaršīgas flegmas, spirtu un sarkanus pilienus. Kimmeriešu ēnas pārklās retorti ar savu tumšo plīvuru, un tās iekšpusē atradīsi īsto pūķi, sasmalcini to uz akmens un pieskaries tam ar sarkanām oglēm. Tas aizdegsies un, drīz iegūstot krāšņu citronkrāsu, atkal atveidos zaļu lauvu. Liec viņam apēst savu asti un vēlreiz destilē produktu. Visbeidzot, mans dēls, uzmanīgi rektificē, un tu… “ieraudzīsi viegli uzliesmojoša ūdens un cilvēka asiņu parādīšanos”.

No receptes ir skaidrs, ka filozofa akmens iegūšanas procesā ir iesaistītas tikai divas vielas: filozofu dzīvsudrabs un skābais vīnogu spirts. Filozofu dzīvsudrabs ir ciets metālisks svins un skābs vīnogu vīna etiķis. Karsējot un pēc tam kvēlinot, svins tika pilnībā oksidēts (dzeltenais svins ir dzeltenais svina oksīds, sarkanais svins ir sarkanais svins), pēc tam svins tika karsēts smilšu vannā ar etiķi, kas izšķīdināja svina oksīdu. Iegūto vielu iztvaicēja retortā, kur mēģenes galā ieguva kristalizēto ūdeni (bezgaršas flegmu), acetonu (“spirtu”) un sarkanbrūna eļļaina šķidruma pilienus. Retortē palika melna ķīmiski tīra svina masa, kas bija piemērota sasmalcināšanai pulverī. Svina pulveris tika aizdedzināts – tas pārvērtās oksīdā – un pēc tam atkal reducēts, kalcinējot, izšķīdinot etiķi un iztvaicējot acetonu. Kad iztvaicētais un savāktais acetons ieguva spēju degt, un eļļainā šķīduma pilieni vizuāli atgādināja asinis, darbība tika pārtraukta, jo “filozofa akmens” tika attīrīts no sākotnējā svina piemaisījumiem. Kā redzam, filozofa akmens it tīrs svina pulveris. No alķīmiķa viedokļa svina lietnis (svins) un svina pulveris (filozofu akmens) ir dažādas vielas.

Karavīru imperatoru “zelta” monētas

Filozofu akmens pirmo reizi plaši tika izmantots zelta monētu izgatavošanai Romas Republikā III gadsimtā pēc Kristus. Kopš tā laika, kad imperatori uzņēmās atbildību par republikas dzīves pārvaldīšanu (sākot ar Gaju Cēzaru), viņiem vienmēr ir bijusi ļoti nepieciešama nauda. Pirmās Hulio-Klaudija dinastijas valdnieki izpildīja masveida bagātāko patriciešu nāvessodus (“proscriptions”), atņēma viņiem īpašumus, pārdeva un izdalīja iegūto naudu.

Tits Vespasiāns pārtrauca nāvessodus un palielināja nodokļus. Viņš pateica slaveno “Nauda nesmird!” tad, kad ieviesa nodokli par sabiedriskajām tualetēm. Marks Karakalla 212.gadā pēc Kristus Romas pilsonību piešķīra visiem brīvajiem Romas Republikas pavalstniekiem, lai viņi nodevu vietā maksātu Romai regulārus, ievērojami lielākus nodokļus. Tad nāca karavīru imperatoru laikmets, periods, kurā armija pasludināja biežas valdnieku maiņas. Tieši viņi nolēma palielināt zelta daudzumu kasē, izmantojot filozofu akmeni.

Ņemot vērā, ka svins sver gandrīz tikpat daudz, kā zelts (tikai nedaudz vairāk), senatnē, nosverot zelta monētu, nevarēja noteikt svina daudzumu tās saturā. Zelta monētas – aureusi un antonīni – svēra 5-7 gramus. Pēc imperatoru pavēles filozofu akmens pulveris tika ieliets starp divām topošās monētas plāksnēm, pēc tam tika izkalta nauda nepieciešamajā svarā. Tagad no tā paša zelta daudzuma viņi ieguva lielāku skaitu zelta monētu.

Iepriekš zelta monētas, kas saturēja svinu, varēja identificēt, tajās iekožot vai saliecot, jo svins ir mīksts. Kad valdība sāka kalt šādu naudu, viltotājiem pēdējais ieradums bija zudis. Filozofu akmeni sāka lietot visi, kam nav slinkums. Tika uzpirktas īstas zelta monētas, samazināts dārgmetāla īpatsvars tajās, palielināts svars pievienojot svina pulveri, un nauda tika kalta izmantojot vienas vai citas kaltuves zīmogus, jo karavīru imperatori mainījās ik pēc 1-4 gadiem. Paši imperatori (un tie bija tie, kurus apkaroja viena vai otra leģionu grupa – Donavas, Reinas, Sīrijas, par Āfrikas) katru reizi palielināja filozofu akmens saturu savās monētās. Nonāca līdz tam, ka pēdējiem karavīru imperatoriem bija zelta aureus jeb antoninianus, kas bija cieta svina monēta, pārklāta ar zelta foliju. Šīs monētas rokās salūza divās daļās, un šādā veidā tās apgrozījās kā oficiāla nauda. Patiesībā šīs bija pirmās asignācijas, nauda, kurai bija tikai nominālvērtība, un kura kā maksāšanas līdzeklis bija jāpieņem obligāti.

“Velna zelts” slāvu dārgumu glabātuvēs

Romas provinces mūsu ēras III gadsimtā veica plašu tirdzniecību ar Ukrainas zemju iedzīvotājiem: gotiem, gepīdiem, skitiem-sarmatiešiem un slāviem. Pēdējie šajā periodā tikai sāka veidoties, atdaloties no baltslāviem. No mūsu senčiem romieši sociālajai elitei, pirmkārt, pirka vergus, kā arī kažokādas, medu, vasku un pārdeva viņiem vīnu, olīveļļu, audumus un statusa priekšmetus. Aktīvās tirdzniecības dēļ mūsdienu Ukrainas teritorijā bija ievērojams skaits tā laika romiešu monētu, tajā skaitā, zelta, kuras tika emitētas liela mēroga tirdzniecības operāciju apkalpošanai.

Mūsu senču vara un stāvoklis sabiedrībā bija atkarīgs tikai no klana spēka un no vienas vai otras personas ietekmes uz citiem cilvēkiem. Bagātība tika izmantota tikai savas ietekmes nostiprināšanai. Sabiedrībā ietekmīgs cilvēks rīkoja svinības, “uhtus”, un dāvināja viesiem statusa lietas, un viņi savukārt uzaicināja viņu uz savu “uhtu” un arī apdāvināja. Pēc ietekmīgas personas nāves visi statusa priekšmeti (kā arī nauda), kas netika izdalīti bēru mielasta laikā, tika apglabāti nomaļā vietā un uz visiem laikiem. Tāpēc Ukrainā ir tik liels skaits dārgumu. Jāpiebilst, ka slāvi, kas dzīvoja ciematos, kur bija 3-5 mājas, visu savu mantu glabāja daudzās 0,5-2 metrus dziļās saimniecības  bedrēs. Ja ciems ietu bojā, arī to saturs varētu pārvērsties dārgumu glabātuvē.

Pirms pievērsties šo dārgumu un “velna” zelta liktenim, ir vērts pievērst uzmanību faktam, kas ir plaši zināms ekspertu vidū: visi skitu apbedījumu pilskalni, “kapi”, tika izlaupīti ilgi pirms XIX gadsimta, kad arheologi tos sāka pētīt. Pastāvēja vesela zinātne par ro, kā kapos meklēt zeltu. Piemēram, pērkona negaisa laikā bija jāgaida, līdz zibens spēriens sasniedz savu maksimumu. Zibens uguns aizdedzināja zāli atstājot pēdas vienā uzkalniņa pusē. Pamatojoties uz to, ka metāls piesaista elektrību, tieši šeit bija jāmeklē sarmatiešu apbedījums: sarmati savus kungus apglabāja skitu “kapos”, pilskalnos veidojot sānu apbedījumus.

Līdzīgā vaidā viņi meklēja slāvu dārgumus. Lai to izdarītu, naktī bija jāiet uz mežu, uz mitru vietu, kas aizaugusi ar papardēm (starp citu, papardes mīl mitrumu), un jāgaida zilas gaismas parādīšanās. Atmosfēras izraisītā elektrības zibspuldze ir papardes slavenais “zieds”. Pamanot šādu gaismu bija jāseko tās kustībām, līdz tā sasniedza zemi un pārstāja kustēties (“papardes zieds nokrita zemē”). Tas nozīmēja, ka šajā vietā pastāv liela varbūtība, ka atradīsies metāls, tāpēc šeit bija jārok dārgums.

Lai meklētu seno slāvu dārgumus, bija jāzina viņu apmetņu vietas, un slāvi apmetās mazos ciematos kilometra attālumā viens no otra ar aptuveni trīsdesmit kilometru atstarpi starp ciltīm. Turklāt bija nepieciešami atmosfēras apstākļi, lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu mitrā gaisā. Senajiem dārgumu meklētājiem bija jāsadarbojas ar raganām. Slāvu burvju zināšanu glabātājām, kuras, kā ticēja mūsu senči, varēja nodrošināt atbilstošus laikapstākļus, kā arī zināja visas “sliktās” vietas, seno slāvu apmetņu, svētnīcu un apbedījumu zonas.

Slāvu dārgumu tradicionālais saturs ragainai bija vairāk vai mazāk zināms, tāpēc meklējumos viņu interesēja liktenis un iespēja vēlāk ietekmēt cilvēku (“izmantojot viņa dvēseli”). Šajā nolūkā ragana papardes zieda meklēšanas procesu ietvēra ar daudziem rituāliem, kuru mērķis bija pārliecināt pie viņas vērsušos personu par viņas spēku, un dārgumu meklēšanai bieži izvēlējās arī Kupalas nakti, slāvu vasaras saulgriežu svētkus. Pēc tam tas tika saistīts ar kristīgo Svētā Jāņa Kristītāja piemiņas dienu un kopā ar Jūlija kalendāru katrs gadsimts tika nobīdīts par vienu dienu no vasaras saulgriežiem. Uzskatīja, ka šajā laikā visi magi sazinājās savā starpā (vecslāvu valodā “kupala” nozīmē “kopīga pulcēšanās”; ukraiņu “kupa” krievu valodā nozīmē “kaudze”).

Tātad visu šo darbību rezultātā tika atrasts slāvu dārgums. Ko dārgumu meklētājs redzēja savu acu priekšā? Tas pats, ko redz arheologi: bronzas lietņi, bronzas, sudraba vai zelta plāksnes jostai, fibulas (apmetņu stiprinājumi), auskari, kolti (tempļu kuloni), aplikācijas plāksnes cilvēku vai dzīvnieku formā, kas izgatavotas no tiem pašiem materiāliem, sudraba un zelta monētas. Tas viss parasti tika glabāts rupji veidotā katlā. Vēlāk, pēc mūsu ēras III gadsimta, dārgumu glabātuvēs varēja būt sudraba vai zelta šķīvis, krūze vai kauss, kas iegūts sirojuma laikā Romas provincē vai saņemts kā dāvana no Romas administrācijas.

Lielākā daļa seno slāvu un gepīdu (ģermāņu tautas, kas dzīvoja mūsdienu Volīnijas teritorijā) dārgumu glabātuvēs bija tieši III gadsimta glabātuves. Tajās esošās “zelta” monētas bija izgatavotas no filozofu akmens, tas ir, no pulverveida svina, un pārējie dārgumu priekšmeti galvenokārt bija no bronzas. Triumfējošais dārgumu meklētājs, mājās saplēšot podu, un monētām skaidri redzēja zeltu, taču, paņemot rokās, tās pārvērtās svina putekļos! Putekļos sabira arī bronzas rotaslietas. Tāpēc zeltu no slāvu dārgumiem sauca par “velna”, tas nedevās rokās.

Tomēr slāvu dārgumi, ko ieraka antes, kuri aktīvi izlaupīja Austrumromas impērijas provinces, saturēja lielu daudzumu sudraba un bieži vien arī zelta, tāpēc dārgumi vienmēr bija pievilcīgi.

Filozofu akmens aizmirstība un atdzimšana

Filozofu akmens, no kura izgatavots mūsu dārgumu “velna” zelts, liktenis pašā Romas Republikā bija šāds: III gadsimta beigās pēdējais karavīru imperators Gajs Diokletiāns, kurš nolēma izlaist tīra zelta monētas, savā valdījumā pavēlēja savākt un sadedzināt visas grāmatas, kurās bija rakstīts par to, kā izgatavot filozofu akmeni.

Patiesa interese par filozofu akmeni atdzima viduslaikos, jo daudzajiem feodālajiem kungiem piederēja monetārās regālijas, tiesības kalt monētas savā vārdā. Kaltuvju kungi bieži kala monētas, šim nolūkam izmantojot viņu rīcībā esošo sudraba daudzumu. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka liela sudraba monēta tajā laikā saturēja tikai 20% sudraba, pārējais bija varš. Tajā laikā ļoti pieprasīti bija brakteāti, tas ir, plānas, alvai līdzīgas plāksnītes ar reljefu vienā pusē. To mazais biezums garantēja, ka tajos bija vismaz 50% sudraba; ja būtu mazāk, monēta saplīstu. Ar zeltu bija grūtāk: šeit mums bija jāpaļaujas uz filozofu akmeni. Daudzi alķīmiķi cīnījās, lai atklātu pazudušās receptes noslēpumu. Ja viņiem izdevās to atrast, viņi vērsās pie viena no kaltuvju kungiem. Bet šāda alķīmiķa liktenis bija neapskaužams: laboratorija kļuva par viņa ieslodzījuma vietu, un pavēlnieks no alķīmiķa izgatavotā filozofu akmens kaldināja “zeltu”. Daudzi uz mūžu kļuva par ieslodzīto kāda no pilīm. Tikai dažiem izdevās aizbēgt.

“Dzīvības akmens” sēj nāvi

Noslēdzot stāstu par filozofu akmeni, piebildīšu, ka Senajā Romā to izmantoja arī kā augstas kvalitātes indi. Fakts ir tāds, ka svins ir kumulatīva inde. Tas uzkrājas organismā un netiek izvadīts, un tā koncentrācijas palielināšanās vispirms izraisa garīgas slimības un pēc tam nāvi.

Senie romieši svinu izmantoja ļoti plaši: no tā izgatavoja karavīru sandalu zoles, ar to bruģēja akveduktu notekcaurules un pirms pasniegšanas uz mielasta galda svina spaiņos vārīja tīru, neatšķaidītu vīnu. Ar tik aktīvu svina lietošanu mājsaimniecībā to bija grūti atpazīt vīnā un pārtikā. Šādos apstākļos filozofu akmens pulveris bija ideāla lēna inde. Piemēram, imperators Tiberijs, vēloties nodot varu tuvākajam radiniekam, kurš tobrīd bija nepilngadīgs, nolēma to izmantot, lai no troņa atbīdītu savu brāļadēlu Gaju Kaligulu. Pēc Tiberija pavēles Kaligulam regulāri deva pulverveida filozofu akmeni ēdienā vai dzērienā, līdz inde iedarbojās: Kaligula beidzot sajuka prātā un 37.gadā pēc Kristus nožņaudza savu vectēvu (vai arī Tiberiks tika nožņaugts Kaligulas klātbūtnē, bet ar pēdējā piekrišanu).

Visu nākamo četru Kaligulas valdīšanas gadu neprātu izraisīja filozofu akmens darbība, jo indi nevarēja izvadīt.