Kādā dienā 20.gadsimta 30.gadu sākumā profesors Dž.R.R.Tolkīns sēž savā kabinetā Oksfordas universitātē un labo studentu darbus. Telpu piepilda dūmi no pīpes, kas allaž ir viņa mutes kaktiņā. Tolkīns aizsapņojies raugās uz caurumu paklājā, kad piepeši viņa apziņā iespiežas teikums: “Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits”.
Tolkīns pieraksta šo teikumu uz tukšas papīra lapas. Profesors ir aizrāvies ar senām mitoloģijām un gadiem ilgi raksta fantastiskus stāstus saviem bērniem. Tolkīnam nav ne jausmas, no kurienes cēlies vārds “hobits”, bet tas ir atvēris pavisam jaunu fantāzijas pasauli. Tagad tā ir jāpiepilda ar saturu.
Turpmākajos gados brīvajos brīžos starp lekcijām Tolkīns raksta savu “hobitu grāmatu”, bet 1936.gada 3.augustā šo stāstu publicē ar nosaukumu “The Hobbit, ot There and Back Again” – “Hobits jeb Turp un atpakaļ”. Grāmata gūst panākumus, bet Tolkīns te ir aprakstījis tikai savas fantāzijas pasaules virspusi. Turpmākajos divu gadu desmitos viņš uzrakstīs pavisam jaunu darbu par hobitiem, elfiem, orkiem un varenu gredzenu.
Tolkīns pirms Viduszemes
Džons Ronalds Rūels Tolkīns piedzima 1892.gada 2.janvārī Oranjes brīvvalstī Dienvidāfrikā (būru valsts, ko vēlāk ar militāru spēku iekļāva Britu impērijā) britu ģimenē. Viņa tēvs mira no reimatiskā drudža, kad četrus gadus vecais Tolkīns kopā ar māti Meibelu un jaunāko brāli Hilariju Arturu Rūelu bija aizbraukuši uz Britu salām apciemot radiniekus. Ģimene palika Anglijā, un turpmākajos gados Tolkīns uzauga Sērholā dažus kilometrus no rūpniecības pilsētas Birmingemas. Māju ieskāva lauki un meži, tāpēc Tolkīns iemīlēja dabu.
Zēns agri kļuva par aizrautīgu lasītāju un izrādīja lielu interesi par valodām. Māte mācīja viņam franču, vācu un latīņu valodu. Tomēr šīs macībstundas pēkšņi aprāvās 1904.gada novembrī. Meibela negaidīti nomira no diabēta, un abi viņas dēli kļuva par bāreņiem. Nākamajam rakstniekam Tolkīnam tobrīd bija 12 gadu.
Dažus gadus pirms nāves Meibela, kas nāca no baptistu ģimenes, bija pārgājusi katoļticībā, un Tolkīns uztvēra mātes nāvi kā zināmu moceklību katoļticības vārdā. Tāpēc viņš nolēma arī pats pievērsties šai ticībai, lai godinātu mātes piemiņu, un palika dievbijīgs katolis visu atlikušo mūžu. Katoļu garīdznieks Frānsiss Morgans no Birmingemas oratorijas katoļu kopienas paņēma Tolkīnu zēnus savā paspārnē. 1908.gadā viņi pārcēlās uz lielu māju Dačeroudas ielā Birmingemas priekšpilsētā Edžbestonā.
Tobrīd nākamajam rakstniekam Dž.R,R.Tolkīnam bija 16 gadu, un viņš iepazinās ar trīs gadus vecāko Īditu Bretu, kura arī dzīvoja šajā mājā. Viņa kļuva par Tolkīna pirmo un vienīgo mīlestību. Abi apprecējās 1916.gadā un nodzīvoja kopā visu mūžu.
Tajā pašā gadā Tolkīns saņēma stipendiju mācībām Ekseteras koledžā Oksfordas universitātē. Tur viņš studēja klasisko literatūru un vēlāk arī salīdzinošo valodniecību. Tolkīna aizraušanās ar dažādām valodām – gotu, islandiešu un galvenokārt somu valodu – kļuva par dzinuli vēlāk radītajiem fantāzijas žanra darbiem. “Valodu izgudrošana ir pats pamats. Stāsti tika radīti, lai dotu pasauli valodām, nevis otrādi. Man vārds ir pirmajā vietā, un tikai tad seko stāsts,” viņš vēlāk rakstīja kādā vēstulē.
Pats sevi uzskata par hobitu
Pēc Pirmā pasaules kara Tolkīns neilgu laiku ieņēma profesora vietu Līdsas universitātē, bet 1925.gadā viņu iecēla par anglosakšu valodas profesoru Pembrokas koledžā Oksfordā. Rakstnieks Dezmonds Olbrovs, kuram Tolkīns reiz bija pasniedzējs, par savu profesoru rakstīja:
“Tolkīns valkāja velveta bikses un sportiska stila jaku, kūpināja nomierinošu pīpi, daudz smējās un dažkārt murmināja, kad viņa runa nespēja sekot līdzi viņa domu tempam. Viņš izstaroja civilizētību, lipīgu humoru un izsmalcinātību”.
Līdztekus plaukstošajai akadēmiskajai karjerai Tolkīns turpināja strādāt pie saviem stāstiem par Viduszemi. Kā pats reiz izteicās, viņš vēlējās radīt “Anglijas mitoloģiju”, kur briti varētu smelties drosmi un motivāciju. Pirmais šī darba rezultāts bija grāmata “Hobits”, kurai iedvesma bija gūta ķeltu un skandināvu leģendās, kā arī autora paša dzīvē. Hobiti ir alegorija par angļiem. Pēc daudziem gadiem Tolkīns atklāja, ka uzskata sevi par hobitu. Šo tēlu mājas Dalienā ir balstītas uz brīnišķīgo Sārholas ciema apkaimi, kur Tolkīns uzauga.
30.gados Tolkīns turpināja rakstīt “Hobitu” un regulāri nolasīja kādu nodaļu krodziņā “The Eagle & Child” Oksfordā. Tā bija regulāra tikšanās vieta Tolkīnam un viņa draugiem, kuru vidū bija arī rakstnieks Klaivs Steipls Lūiss, kurš tolaik rakstīja savu meistardarbu “Nārnija”, un dzejnieks Čārlzs Viljamss. Šī draugu grupa vēlāk kļuva slavena ar iesauku “The Inklings”.
1936.gadā Tolkīns bijušajai studentei Eleinai Grifitsai izdevās aizņemties vēl nepabeigto grāmatu “Hobits”. Viņa pati tobrīd tulkoja angļu varoņeposu “Beovilfs” Londonas izdevniecībai “George Allen & Unwin”. Grifitsa bija tik lielā sajūsmā par Tolkīna grāmatu, ka lūdza atļauju parādīt to savai redaktorei Sūzenai Degnalai. Tolkīns piekrita, un 1937.gada septembrī tika publicēta grāmata “The Hobbit, or There and Back Again” (“Hobits jeb Turp un atpakaļ”). Jau pēc trim mēnešiem Ziemassvētkos grāmata bija izpārdota.
Vienaldzīga “strikti praktiskiem prātiem”
Tolkīna fantāzijas pasaule turpināja uzplaukt. Pēc “Hobita” publicēšanas viņš sarakstīja darbu, kas vēlāk kļuva par pirmo daļu no “Gredzenu pavēlnieka” – “Gredzena brālību”. Turpmākajos 12 gados Tolkīns visu laiku strādāja pie savas jaunās grāmatas. Tā bija iecerēta kā “Hobita” turpinājums, bet stāsts auga aizvien lielāks.
Daudzi interpretē “Gredzenu pavēlnieku” kā alegoriju par Otro pasaules karu, kas plosījās laikā, kad Tolkīns sacerēja šo stāstu, bet pats autors to ir noliedzis. “Es no sirds ienīstu alegorijas,” viņš reiz paziņoja. Tomēr ir grūti nesalīdzināt lielo Viduszemes karu ar Sabiedroto cīņu pret nacistu vadoņa Ādolfa Hitlera tumšajiem spēkiem.
1949.gadā Tolkīns pēdīgi bija pabeidzis “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju, kas aptvēra trīs daļas vairāk nekā 1000 lappusēs. Pirmais jauno romānu izlasīja viņa draugs K.S.Lūiss, un rakstnieks nespēja noslēpt sajūsmu: “Ak – kungs, kāda grāmata! Esmu pilnīgi mēms, sastopoties ar nebeidzami auglīgo fantāziju. Tā ir fantastiska grāmata”.
Ne visi piekrita šādam grāmatas vērtējumam. Kad 1954.gada jūnijā – pēc gadiem ilgas perfekcionistiskā un brīžiem pedantiskā Tolkīna un izdevniecības ķīvēšanās – beidzot tika publicēta “Gredzenu pavēlnieka” pirmā daļa, avīze “Daily Telegraph” to nodēvēja par “bezveidīgu darbu”. “Profesoram Tolkīnam ir ļoti maz stāstnieka prasmju un nekādas izpratnes par literāro formu” par grāmatu rakstīja kritiķis Edmunds Vilsons.
Tomēr citi kritiķi pievienojās Lūisa cildinošajiem vārdiem. “Cilvēks ar strikti praktisku prātu neatradīs laiku šai grāmatai. Tas, kuram piemīt viegli iekvēlināma iztēle, aizrausies, dosies līdzi notikumiem bagātā ceļojumā un nožēlos, ka atlikušas tikai divas grāmatas,” rakstīja laikraksta “Oxford Times” recenzents.
Visas triloģijas grāmatas izdeva laikā no 1954.gada jūlija līdz 1955.gada oktobrim. Pārdošana Lielbritānijā un ASV veicās labi, tomēr grāmata neizraisīja īpaši lielu ievērību. Pārdošanas rādītāji strauji pieauga tikai 60.gadu nogalē, kad šīs grāmatas iemīļoja jaunā paaudze. Mūsdienās “Gredzenu pavēlnieks” ir pārdots 150 miljonos eksemplāru visā pasaulē. Grāmata “Hobits jeb Turp un atpakaļ” pasaulē ir pārdota 100 miljonos eksemplāru. Abi darbi ir tulkoti vairāk nekā 50 valodās.
Populārāks nekā jebkad
Tolkīna ietekmi uz literatūru nevar novērtēt par zemu. Viņa grāmatas uzstādīja fantāzijas žanra standartus un iedvesmoja jaunu fantāzijas literatūras autoru paaudzi – Džoannu Roulingu, Filipu Pulmanu, Īenu Benksu un citus. Tolkīna fantāzijas pasaule kļuva arī par svarīgu iedvesmas avotu filmu sērijām “Zvaigžņu kari” un “Star Trek” (“Zvaigžņu ceļš”).
Pēc gadu tūkstošu mijas “Gredzenu pavēlnieku” ekranizēja. Vēlāk tika nofilmēta arī triloģija par “Hobitu”. Visas sešas filmas ir ieņēmušas gandrīz sešus miljardus ASV dolāru visā pasaulē, padarot Tolkīna pasauli populārāku nekā jebkad iepriekš.
Tolkīns nomira 1973.gada 2.septembrī 81 gadu vecumā no asiņojošas kuņģa čūlas – tikai divus gadus pēc tam, kad viņa dzīvesbiedre Īdita bija mirusi no žultspūšļa iekaisuma. Aiz sevis Tolkīns atstāja četrus bērnus un iespaidīgu mitoloģiju, kas vēl šodien apbur miljoniem cilvēku.
“Fantāzija ir eskeipisms, un tieši tur slēpjas tās diženums,” reiz sacīja Tolkīns. “Ja mēs novērtējam prāta un dvēseles brīvību, ja mēs esam brīvības cīnītāji – tad mūsu pašsaprotamais pienākums ir bēgt uz fantāzijas pasaulēm, paņemot līdzi pēc iespējas vairāk cilvēku.”
