Andri, ko vētra bija ieskalojusi jūrā ar visu radiokabīni, meklēja ilgi un izmisīgi. Ne tik daudz viņa, cik karaflotes slepenā sazināšanās koda dēļ. Andri neatrada, bet pārējos matrožus skaloja krastā visu nākamo nedēļu. Iedomājos — ja es elektriķu kursa eksāmenā saņemtu teicamu atzīmi, varbūt jūrā meklētu arī manas mirstīgās atliekas…
Mums abiem ar Oleksu no Baranovičiem uzticēja iezārkošanu, un katrs saņēmām piecdesmit gramus spirta dienā. Lai netraumētu IL-18 pasažierus, kas no Baku lidoja uz Maskavu, zārkus iepakojām garenās koka kastēs. Acu apmānīšanai uz kastēm uzspiedām melnus, brīdinošus uzrakstus: “Ņekantovaķ.” It kā mirušie būtu kļuvuši trausli…”
Tas ir stāsts par puisi, kas iedomājās, ka savu likteni izvēlēsies pats un tas būs gaišs kā ejot pretī saullēktam. Taču liktenim piedurknē ir allaž kāds dūzis…
https://jumava.lv/products/ervina-kriva-milestibas/
It kā jau nav fantastika, bet tā kā rakstnieks ir sarakstījis arī rūķu pasakas bērniem, tad pieminu vēlreiz.
https://irliepaja.lv/kultura/eriks-kulis-pirms-apalas-jubilejas-aicina-doties-u/
Pasaka lieliem bērniem.
Rakstnieks Ēriks Kūlis kopā ar izdevniecību "Jumava" sagādājis pārsteigumu bērniem, laižot klajā grāmatiņu "Vēliesjustieskā". Tiesa, izvēloties grāmatu, jābūt uzmanīgam, jo apakš jeb virsvirsraksts vēsta, ka tā ir "pasaka gandrīz vai pieaugušiem bērniem". Droši vien tāpēc, ka jau pirmajās lappusēs lasītājs iepazīst tādus vārdus, kā "racionāls", "inkognito", "organizācija", "abreviatūra", "profanācija" un tamlīdzīgi. Taču vienlaikus top skaidrs, ka jaunās grāmatas varoņi ir rakstnieka iecienītie rūķi. Lasītājs sastapsies ar Niķi, Ciķi, Riķi, Stiķi, Nikniķi un daudziem citiem, ar kuriem grāmatā sastopas rūķi. Diemžēl arī ar tādiem tipiem kā Visvaris Viszinis, kurš uz jautājumu:
"Un ko par to saka jūsu sirdsapziņa?", atbild: "Tā saka, ka tas ir kārtējais izdevīgais darījums"...
"Kad būsiet izlasījuši šo pasaku grāmatiņu, piekritīsiet, ka nav tādas vietas uz kartes kā Vēliesjustieskā sala. Bet tas neizslēdz iespēju katram no mums savā laikā vēlēties justies gan kā māksliniekam, koraļļu pētniekam vai valsts prezidentam un varbūt pat rekordistam tik nekomfortablā sporta veidā kā elpas aizturēšanā. Pieļauju, ka neviens negribētu kļūt par Nejaušo pilsoni, kura nolūki tā arī nekļūst zināmi līdz pēdējai lappusei," tā intrigai grāmatas anotācijā raksta pats Ēriks Kūlis.
Par rakstnieku.
Ielu bērns (Turpinājumu var lasīt ar abonementu.)
Ēriks Kūlis dzimis vienā pilsētā ar dzejnieku Jāni Peteru – Priekulē. Starpība tikai tā, ka Peters pasaulē nāca 1940. gadā, bet Ēriks – gadu vēlāk. Vecāki dzīvoja Kalētu ciemā, aptuveni piecdesmit kilometru attālumā no Liepājas. Māte Emīlija Kūlis bija saimniece Sidrabiņu mājās, bet tēvs Arturs Juzups – pagasta aizsargs. Emīlijai vīra uzvārds nepatika, tādēļ viņa to nepieņēma un savējo nodeva tālāk arī dēlam. Vēlāk tā izrādījās liela veiksme.
Baidoties no izsūtīšanas uz Sibīriju, 1944. gadā Arturs nolēma, ka pienācis laiks emigrēt uz Vāciju. Sieva palika nelokāma: «Es nekur nebraukšu! Te ir mana dzimtene.» Katrs palika pie sava, un ģimene izjuka. Ēriks kopš tā laika savu tēvu vairs nekad nav redzējis. Kapavietu gan apmeklējis. «Tas bija jau brīvvalsts laikā. Kopā ar jaunāko dēlu Gintu braucām uz Vāciju pirkt viņam lietotu mašīnu,» viņš stāsta. «Tēvs jau mums ar mammu vēstules nerakstīja. Baidījās, ka vēstules no ārzemēm viņai var radīt nepatikšanas. Vēlāk izrādījās, ka viņš Vācijā laiku lieki nebija kavējis un man ir radies gan pusbrālis, gan pusmāsa. Sazinājos ar viņiem, un mani aizveda pie tēva kapa Hannoverē. Viņš bija miris 1970. gadā.»
