Kādu brīsniņu apcerēju – kā būtu, ja būtu. Un teicu jāvārdu. Uzrašanos un ierašanos nosvinējām kā pieklājas. Un sākām divatni. Ar vēl vārdā nenosauktu melnīti, kura pakakli rotāja balts taurentiņš. Ēriks Hānbergs “Skaties!” Ēriks teica un izņēma no bāriņa pagaru kokteiļsūcamo stiebriņu. Tintis šajā mirklī acīmredzami saspringst un palaiž gluži kā indiānis apslāpētu kaujas saucienu. Ēriks iesprauž kokteiļa stiebriņu gandrīz pie pašiem griestiem aiz sijas. Tintis kādu brīdi kā satrakojies rumaks mīcās, mīcās uz vietas, tad atrod paaugstinājumu krēsla veidolā un… uzlido līdz pašiem griestiem, nolec uz grīdas ar kokteiļstiebriņu zobos! Imants Skrastiņš Rakstnieku Ēriku Hānbergu un veterinārārstu Sīgrunu Bricu vieno ne vien rūpes par Tinta Tintes veselību un labsajūtu, bet arī daudzi sirsnīgi stāsti un piedzīvojumi par un ap dzīvniekiem un viņu saimniekiem. Veseli lasījuši!
https://jumava.lv/products/tintis-tinte/
Ēriks Hānbergs (dzimis 1933. gada 29. maijā Birzgales pagastā) ir latviešu rakstnieks, publicists un žurnālists.
Dzīvesgājums
Dzimis 1933. gada 29. maijā Birzgales pagasta "Rimeņos" zemnieka Kārļa Hānberga un viņa sievas Irmas ģimenē.[2] Mācījās Birzgales pamatskolā, Vecumnieku vidusskolā un Liepājas Pedagoģiskajā institūtā (1954—1957).
Strādāja Liepājas pilsētas un rajona laikrakstu redakcijās (1958—1962), tad par korespondentu un nodaļas vadītāju laikrakstā "Cīņa" (1962—1988).
1976. gadā žurnāls "Karogs" publicēja viņa garo stāstu "Pirmā grēka līcis".
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija redaktora un direktora biedrs (kopā ar Andri Jakubānu) laikrakstā "Neatkarīgā Cīņa" (1990—1995) un laikrakstā "Neatkarīgā Rīta Avīze" (1995—1998).
