Diemžēl augstais pacientu mirstības līmenis bija gaidāms, jo XX gadsimta sākumā tuberkulozi vēl neārstēja. Tomēr pacienti, cerot uz brīnumu, uz šejieni plūda no visa štata.
Lai no citiem pacientiem slēptu nepārtraukto automašīnu plūsmu no morga, pat tika uzbūvēts “Nāves tunelis”. Tas sākās pagrabā un izveda ārpus slimnīcas. Līdz par šai dienai to sauc par visbiedējošāko vietu slimnīcā, kur var redzēt noslēpmainas ēnas un dzirdēt baisus čukstus, kas līdzinās pirmsnāves krācieniem…
Paciente
Bet es gribu jums pastāstīt nevis par sanatoriju, bet gan par meiteni vārdā Enna. 1920.gadā, kad meiteni piemeklēja nelaime un viņa saslima ar tuberkulozi, Ennai bija tikai 13 gadi.
Vecāki viņu aizveda uz Veiverlihilsas sanatoriju, jo tā bija vienīgā vieta šajā apkārtnē, kur ārsti centās vismaz kaut ko darīt, lai slimniekus izārstētu (parasti tuberkulozes “ārstēšana” tolaik aprobežojās ar sildlampu izmantošanu, atrašanos ārā un pozitīvām sarunām).
Ennu ievietoja bērnu nodaļā, kurā tolaik atradās vairāk nekā 130 mazo pacientu. Tādējādi vismaz viņai parādījās iespēja komunicēt ar saviem vienaudžiem.
Medmāsa
Ennai un pārējiem Veiverlihilsas sanatorijas pacientiem par laimi viena no bērnu nodaļas medmāsām bija Loisa Bridžesa, patiesi gādīga persona, kura nebija vienaldzīga un kura sevi visu pilnībā veltīja savam darbam.
Zināmu lomu tajā spēlēja arī fakts, ka Loisa tuberkulozes dēļ bija zaudējusi savu pirmo meitu. Tāpēc viņa visiem spēkiem centās atvieglot mazo pacientu ciešanas, viņa ar visiem spēlējās, viņus izklaidēja, tā viņu bēdīgo uzturēšanos sanatorijā padarīja nedaudz priecīgāku.
Loisa, rūpējoties par bērniem un uzturot ar viņiem pastāvīgu kontaktu, sanatorijā strādāja no 1919.gada līdz 1935.gadam. daudzi no viņiem sievieti redzēja biežāk nekā savus vecākus. Nav brīnums, ka pacienti pieķērās viņai.
Zīmītes
Diemžēl, Enna, tāpat kā visi pārējie Veiverlihilsas sanatorijas pacienti, faktiski bija nolemta nāvei. Bet stāsts par viņas noslēpumaino lelli sākās tieši šeit. Ennas dzīves pēdējā mēnesī vecāki viņai uzdāvināja porcelāna lelli, kurai mugurā bija ganiņa drēbes, un viņa nolēma lelli nosaukt savā vārdā, par Ennu.
“Es zinu par savu slimību un zinu, ka drīz miršu. Tu tik labi rūpējies par mani, tāpēc es vēlos, lai šī lelle tiktu tev,” Enna reiz atzinās medmāsai.
Šis aizkustinošais žests pamudināja Loisu sākt rakstīt dienasgrāmatu, kas katru gadu papildinājās ar pacientu zīmējumiem un stāstiem. Laipnā sieviete saņēma arī nelielas dāvaniņas. Daudzi bērni medmāsai dāvināja dažādus nieciņus vai rotaļlietas. Sieviete solīja tos uzticīgi glabāt bērna piemiņai.
Atmiņas
Loisa Bridžesa patiešām to visu saglabāja, atvēlot šim lietām veselu istabu. Tās sienas bija noklātas ar zīmējumiem, un pie sienām bija izvietoti desmitiem plauktu rotaļlietām. Tā sāka veidoties medmāsas briesmīgā kolekcija.
16 gadu laikā, strādājot sanatorijā, Loisa bija lieciniece simtiem nāves gadījumu. Bet skudriņām liek parādīties tas, ka viņa savās dienasgrāmatās vairākkārt bija atzīmējusi, ka dažreiz pacientu dvēseles “neaizlidoja uz debesīm, bet viņai sekoja”, it kā tās pievilktu dāvanas, kas atradās viņas istabā.
Kad Loisa par to pastāstīja savai draudzenei, viņa sievietei ieteica telpā novietot svētītas apbedījumu urnas, kurām bija jākļūst par “mājām” šīm nelaimīgajām dvēselēm.
Lelle
Sieviete visus savus sanatorijā pavadītos darba gadus turpināja veikt detalizētu bērnu un viņu dāvanu uzskaiti. Pat pēc aiziešanas pensijā viņa turpināja apmeklēt mazos pacientus un sniegt viņiem mierinājumu.
Vienā no savām dienasgrāmatām, kas ir saglabājusies, viņa rakstīja, ka Ennas dāvinātā porcelāna lelle pēc tās mazās īpašnieces nāves kļuva par mirušās meitenes dvēseles glabātuvi.
Loisa apgalvoja, ka Enna baidījās no tumsas un negaisa, tāpēc viņa bieži medmāsai lūdza uzturēt viņai kompāniju, ja aiz sanatorijas loga zibeņoja. Tieši tāpat viņas dvēsele, par kuru sieviete bija pārliecināta, ka tā bija iemitinājusies lellē, bieži sauca “palīgā”, kad sākās pērkona negaiss.
Loisa savai meitai, kurai bija lemts mantot šo dīvaino kolekciju, arī pastāstīja, ka kādu dienu Ennas lelle esot pat raudājusi un sūdzējusies par to, ka viņai jāpaliek tumsā.
Pēc šī notikuma medmāsa rotaļlietu istabā atstāja iedegtas vaska sveces. Kādu dienu, kad Loisa bija saslimusi un viņai vairākas dienas bija jāpaliek mājās, vasks izkusa un sveces nodzisa. Tajā brīdī viņa izdzirdēja bērna raudāšanu. Ieejot istabā, viņa ieraudzīja, ka pa lelles vienu vaigu tek asaras. Sieviete ar kabatlakatiņu to noslaucīja domājot, ka tas ir tikai mitrums, bet, viņai par pārsteigumu, Ennas labā roka pacēlās un nolaidās, it kā viņa viņu sveicinātu…
Neizskaidrojamais
Loisa nomira 1981.gadā, un viņas meita, būdama ļoti bailīga un māņticīga sieviete, nekavējoties atbrīvojās no visām rotaļlietām un zīmējumiem, ko viņas māte daudzus gadus bija kolekcionējusi.
Starp citu, viņa paturēja dažas lietas, tajā skaitā lelli, kas kopš tā laika ir pabijusi daudzu paranormālu pētnieku rokās. Izmantojot dažādus instrumentus, sākot no Ouija dēļiem līdz “dvēseles klatbūtnes detektoriem”, viņi centās izprast noslēpumu, kas apņem Ennas lelli.
Kā stāsta spoku mednieki, dienas laikā šī noslēpumainā rotaļlieta ne ar ko neatšķiras no citām lellēm, taču, tiklīdz iestājas nakts vai tā tiek atstāta neapgaismotā vietā, visapkārt sāk notikt neizskaidrojamas parādības, pēkšņi izmainās temperatūra, parādās dīvainas skaņas un smakas, līdzīgas tādām, kādas mēdz būt mitrā pagrabā.
Liecības
2016.gadā paranormālu parādību pētnieku grupa no Kanzasassitijas blakus lellei uzstādīja tiešraides kameru, kas divas nedēļas nepārtraukti 24 stundas diennaktī tiešraidē internetā pārraidīja video.
Ikviens varēja noskatīties šo neparasto straumi, un galu galā kopējā auditorija pārsniedza 50 000 cilvēku. Daži entuziasti stundām ilgi vēroja lelli un pamanīja daudz dīvainu lietu.
- Pirmajā dienā, 23.aprīlī, pētnieki blakus lellei novietoja elektromagnētiskā lauka sensoru un pēc tam uzdeva viņai jautājumu: “Sveika, Enna, laipni lūgta mūsu mājās. Vai tev šeit patīk?” Pēc divdesmit sekundēm sensora indikators “iemirgojās” četras reizes. Pēc tam, lai kādus arī jautājumus lellei uzdotu, vairs nekas nenotika.
- Trīs dienas vēlāk, 26.aprīlī, tad, kad sākās pērkona negaiss, tika fiksēta gara gaudulīga skaņa, kaut kas līdzīgs bērna vaidam.
- Nākamajā naktī kustību sensors fiksēja tik tikko pamanāmas kustības. Lelles galva, it kā “noraidoši” šūpojās no vienas puses uz otru un tad atgriezās parastā stāvoklī.
- Tajā pašā naktī viena no kanāla apmeklētājam Džūlija Smita uzrakstīja, ka viņa ir redzējusi, kā Enna kādu sekundes daļu paskatījās tieši kamerā un tad atgriezās parastajā stāvoklī.
- Skatītāja Megana Brūksa un viņas draudzene paziņoja, ka 28.aprīli pulksten 23:05 viņas ir redzējušas, kā Enna pāris reizes ir aizvērusi acis, un pulksten 23:13 viņa it kā pamāja ar galvu.
- 29.aprīlī no skatītājiem vienlaikus pienāca 5 paziņojumi, kuros bija teikts, ka Enna 10 minūšu laikā trīs reizes ir pakustinājusi roku un galvu. Turklāt dažas sekundes uz sienas lellei aiz muguras ir parādījusies izplūdusi bērna seja.
- Laikā no 1.maija līdz 3.maijam translācija bija jāpārtrauc, jo naktī uz 1.maiju visas kameras pārstāja darboties. Izrādījās, ka tās visas bija izdegušas neizskaidrojama strāvas pārsprieguma dēļ.
- 3.maijā Pamela Enna Ščepanska uzrakstīja, ka viņa un viņas māte laikā no pusnakts līdz pulksten 00:06 ir redzējušas, kā Ennas seja ir vairākas reizes noraustījusies.
- 8.maijā plkst. 18:50, kad pēkšņi sākās lietusgāze, lietotāja Vitnija Vīvere redzēja, ka Enna trīc.
Tie nebūt nav visi ziņojumi par neizskaidrojamām parādībām, kurus pamanīja translācijas, tādu vēl ir ļoti daudz. Diemžēl, man neizdevās atrast pilnu šīs straumes ierakstu, tāpēc nav skaidrs, cik daudz šajās liecībās ir patiesības.
Lai kā arī tas būru, daudzi ir pārliecināti, ka Ennas lellē patiesi mīt mazās meitenītes, kura baidās no tumsas, dvēsele….
