Klasifikācija un interpretācija ediakāra perioda faunai. 

Ediakara perioda organismu klasifikācija ir sarežģīta, tāpēc pastāv dažādas teorijas par to vietu dzīvības evolūcijas kokā.

Martins Glesners (Martin Glaessner) savā darbā *The Dawn of Animal Life* (1984) izvirzīja hipotēzi, ka Ediakara perioda organismi ir atpazīstami mūsdienu dzīvnieku tipu (filumu) pamatgrupu (*crown group*) pārstāvji, taču tie šķiet neparasti, jo tiem vēl nebija attīstījušās tās raksturīgās pazīmes, kuras izmantojam mūsdienu klasifikācijā.

1998. gadā Marks Makmenamins (Mark McMenamin) apgalvoja, ka Ediakara perioda organismiem nav bijusi embrionālā stadija, tādēļ tie nevarēja būt dzīvnieki. Viņš uzskatīja, ka tiem neatkarīgi attīstījās nervu sistēma un smadzenes, kas nozīmētu, ka "ceļš uz saprātīgu dzīvību uz šīs planētas ir ticis uzsākts vairāk nekā vienu reizi".

2018. gadā veikta seno sterolu analīze tika uzskatīta par pierādījumu tam, ka viens no šī perioda ievērojamākajiem un raksturīgākajiem fosilajiem organismiem — *Dickinsonia* — ir bijis agrīns dzīvnieks.

Termins "Ediakara biota" ir izpelnījies dažu zinātnieku kritiku tā iespējamās pretrunīguma, noteiktu fosiliju patvaļīgas izslēgšanas un precīzas definēšanas neiespējamības dēļ.

Dīgļādaiņi (jeb dzēlējšūnu organismi — *Cnidaria*)

Tā kā visvienkāršākie eumetazoāji (daudzšūnu dzīvnieki ar audiem) ir dzēlējšūnu organismi (*Cnidaria*) un pirmā atpazītā Ediakara perioda fosilija *Charnia* ļoti atgādina jūras spalvu, sākotnēji šīs fosilijas klasificēja kā medūzas un jūras spalvas. Tomēr jaunāki atklājumi liecina, ka daudzas no apļveida formām, kuras iepriekš uzskatīja par dzēlējšūnu organismu medūzām, patiesībā ir piestiprināšanās orgāni — ar smiltīm pildīti pūslīši, kas atrodas vertikālu, lapveidīgu Ediakara perioda organismu kāta pamatnē. Ievērojams piemērs ir forma, kas pazīstama kā *Charniodiscus* — apļveida nospiedums, par kuru vēlāk noskaidrojās, ka tas ir bijis piestiprināts pie gara kāta, kas piederējis lapveidīgam organismam (kurš tagad nes šo pašu nosaukumu).

Saikni starp lapveidīgajiem Ediakara perioda organismiem un jūras spalvām ir apšaubījuši vairāki pierādījumi; galvenokārt tas, ka lapveidīgākie *Pennatulacea* kārtas astoņstaru koraļļi (*Octocorallia*) ir atvasinātas formas, to neesamība fosiliju liecībās pirms kainozoja ēras, kā arī šķietamā segmentu savstarpējā saistība Ediakara perioda lapveidīgajos organismos. Daži pētnieki ir norādījuši, ka "augšanas polu" analīze apšauba Ediakara perioda lapveidīgo organismu piederību *Pennatulacea* grupai.

Vienšūņi

Ādolfs Zeilahers (*Adolf Seilacher*) ir izvirzījis hipotēzi, ka Ediakara periodā dzīvnieki pārņēma dominējošās dzīvības formas lomu no milzīgiem protistiem. Mūsdienu ksenofiofori ir milzīgi vienšūnas organismi (vienšūņi), kas sastopami visos pasaules okeānos, galvenokārt abisālajos līdzenumos. Ģenētiskie dati liecina, ka ksenofiofori ir specializēta foraminīferu (*Foraminifera*) grupa.

Unikāli tipi

Zeilahers izvirzīja domu, ka Ediakara perioda organismi veidoja unikālu un izmirušu radniecīgu formu grupu, kas cēlusies no kopīga senča (kladu), un ieviesa terminu *Vendozoa* (vendozoji), nosaucot to par godu mūsdienās vairs neizmantotajam Vendijas perioda apzīmējumam. Vēlāk viņš no šīs grupas izslēdza fosilijas, kas tika identificētas kā daudzšūnu dzīvnieki (*Metazoa*), un no jauna ieviesa taksonu *Vendobionta* (vendobionti), raksturojot tos kā "stepētus" (ar šūvainu virsmas struktūru) dīgļādaiņiem radniecīgus organismus (jeb knidārijas), kuriem trūka dzeļšūnu. Šādu šūnu trūkums neļāva izmantot mūsdienu knidārijām raksturīgo barošanās veidu, tāpēc Zeilahers pieļāva, ka šie organismi varēja izdzīvot, pateicoties simbiozei ar fotosintezējošiem vai chemoautotrofiem organismiem. Marks Makmenamins (*Mark McMenamin*) uzskatīja šādas barošanās stratēģijas par raksturīgām visai tā laika biotai un dēvēja šī perioda jūras biotu par "Ediakaras dārzu" (*Garden of Ediacara*).

Ķērpju hipotēze

Grega Retalaka (*Greg Retallack*) veikta dažādu Ediakara perioda fosiliju plānslīpējumu un substrātu analīze. Citi zinātnieki ir apstrīdējuši viņa secinājumus.

Gregs Retalaks ir izvirzījis hipotēzi, ka Ediakara perioda organismi bija ķērpji. Viņš apgalvo, ka Ediakara perioda fosiliju plānslīpējumos redzami ķērpjiem līdzīgi nodalījumi un hifām līdzīgas dzelzs savienojumus saturoša māla stīgas, kā arī ka šīs fosilijas atrastas slāņos, kurus viņš interpretē kā tuksneša augsnes.

Citi zinātnieki šo pieņēmumu ir apstrīdējuši; daži uzskata pierādījumus par neskaidriem un nepārliecinošiem, piemēram, norādot, ka *Dickinsonia* fosilijas atrastas uz virsmām ar viļņojuma pēdām (kas liecina par jūras vidi), savukārt tādas pēdu fosilijas kā *Radulichnus* nav varējušas rasties adatu ledus iedarbībā, kā to ierosinājis Retalaks. Bens Vagoners (Ben Waggoner) norāda, ka šī hipotēze pārceltu dīgļlapju (*Cnidaria*) izcelsmes laiku no aptuveni 900 miljoniem gadu tālā pagātnē uz laika posmu starp 1500 un 2000 miljoniem gadu, kas būtu pretrunā ar daudziem citiem pierādījumiem. Metjū Nelsens (Matthew Nelsen), pētot laikā kalibrētas asku sēņu un zaļo aļģu (kas ir ķērpju sastāvdaļas) filoģenētiskās saiknes, nav guvis apstiprinājumu hipotēzei, ka ķērpji būtu pastāvējuši pirms vaskulārajiem augiem.

Citas interpretācijas. 

Dažādos laika posmos Ediakaras biotas klasificēšanai ir izmantoti dažādi varianti — sākot no aļģēm, vienšūņiem, sēnēm un baktēriju vai mikrobu kolonijām līdz pat hipotētiskiem starpposmiem starp augiem un dzīvniekiem.

Tika novērots, ka 2014. gadā atklātajai mūsdienās sastopamajai ģintij *Dendrogramma* — kas atklāšanas brīdī šķita piederam pie bazālajiem daudzšūnu dzīvniekiem, taču kuras taksonomiskais novietojums nebija skaidrs — piemīt līdzības ar Ediakaras faunu. Vēlāk noskaidrojās, ka tas ir sifonofors, iespējams, pat sarežģītākas sugas daļas.

https://en.wikipedia.org/wiki/Ediacaran_biota

Ediacaran biota. Kopsavilkums.

Ediakaras biota ir lielu, bioloģiski sarežģītu un galvenokārt mīkstmiesīgu organismu grupa, kas dzīvoja Ediakaras periodā (pirms aptuveni 635–538,8 miljoniem gadu).

Kopsavilkums,

Ediakaras fauna (jeb Ediakaras biota) ietver noslēpumainu, mīkstmiesīgu daudzšūnu organismu kopumu, kas dzīvoja Zemes okeānos pirms 575–541 miljona gadu — tieši pirms straujā mūsdienu dzīvības uzplaukuma, ko dēvē par Kambrija sprādzienu.

Šie organismi, kas nosaukti par godu Ediakaras pakalniem Dienvidaustrālijā (kur tie tika atklāti un kļuva slaveni), pārstāv pirmo nozīmīgo evolūcijas eksperimentu sarežģītas, liela mēroga daudzšūnu dzīvības attīstībā.

Galvenās īpašības,

Mīksti ķermeņi: tiem nebija kaulu, čaulu vai cieta mineralizēta skeleta, tāpēc to saglabāšanās fosiliju veidā ir ārkārtīgi reta parādība.

Nospiedumi nogulumos: tie visā pasaulē saglabājušies kā nospiedumi vai atlējumi senos smilšakmens un dūņu slāņos.

Savdabīgas formas: daudzi no tiem neiekļaujas mūsdienu dzīvnieku grupās. Tie bieži atgādina lapas, stepētus audumus, caurules, diskus vai atkārtojošus fraktāļu rakstus.

Mazkustīgums vai nekustīgums: vairums dzīvoja piestiprināti pie jūras gultnes, uzņemot barības vielas tieši no ūdens vai nogulumiem, lai gan daži spēja lēni pārvietoties.

Galvenās fosiliju formas,

*Charnia*: slavens, lapai vai spalvai līdzīgs veidojums, kas bija piestiprināts pie okeāna gultnes.

*Dickinsonia*: ovāls, stepētam audumam līdzīgs organisms, kas gulēja uz dūņām; zinātnieki to plaši atzīst par agrīnu dzīvnieku veidu.

*Kimberella*: gliemezim līdzīga, kustīga būtne, kas skrāpēja barību no jūras gultnes; tā pārstāv agrīnos bilaterālos (ar divpusēju simetriju apveltītos) dzīvniekus.

Diski un kupoli: vienkārši apļveida nospiedumi, piemēram, *Aspidella*, kas, visticamāk, piederēja agrīniem piestiprinātiem organismiem vai to piestiprināšanās orgāniem.

Evolucionārā nozīme,

Pirmskambrija pionieri: tie dzīvoja aptuveni 40–50 miljonus gadu pirms Kambrija sprādziena, pierādot, ka sarežģīta dzīvība pastāvēja ilgi pirms cieto skeletu attīstības.

Globāla izplatība: to fosilijas ir atrastas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, un tās tiek iedalītas galvenajos evolūcijas posmos, kas nosaukti par Avalonas, Baltās jūras un Namas posmiem. Noslēpumainā izzušana: vairums šo savdabīgo dzīvības formu izzuda netālu no ediakara un kembrija periodu robežas – visticamāk, tās izspieda mainīgais okeāna ķīmiskais sastāvs, jauni vides apstākļi un aktīvu plēsīgu dzīvnieku parādīšanās.

No Google MI datiem.