Miljoniem cilvēku arābu apdzīvotajā Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos un citos reģionos, kur izplatīts islāms, jau kopš bērnu dienām džinus uzskata par normālu un dabisku pasaules sastāvdaļu. Tiesa, mūsdienās šī ticība pamazām mazinās. Musulmaņu valstu izglītotā elite, kas iespaidojusies no rietumu uzskatiem, džinus uztver kā garīgu vai pat metaforisku jēdzienu.

Taču reti kurš musulmanis pilnībā noliegs džinu eksistenci. Korānā pravietis Muhameds aprakstījis džinus kā saprātīgu dzīvības formu – būtnes, kas gan atšķiras no cilvēka, bet kurām ar mums ir daudz kopīga. Piemēram, džini vairojas gluži tāpat kā cilvēki, bet viņu pēcteči nereti pamet dzimtās vietas, pamazām izklīstot pa visu pasauli. Loģiski, ka džini ir vīriešu un sieviešu dzimuma un veido ģimenes. Džini ir brīvdomātāji, kuri paši izdara izvēles dzīvē un var gan pieņemt, gan noliegt Dievu. Tos, kuri kļūst par renegātiem, sauc par dēmoniem. Lielākoties džini kontaktējas tikai ar sev līdzīgajiem, taču reizēm mijiedarbojas ar cilvēkiem, un šie kontakti var būt pat seksuāli.

Korānā rakstīts, ka Dievs cilvēkus radījis no māla, bet džinus – no uguns, kurai degot nerodas dūmi. Vārds “džins” arābu valodā atvasināts no jēdzieniem “noslēpties” vai “tumsas aizsegā”. Vajadzības gadījumā džini var kļūt cilvēkiem nemanāmi, bieži vien pieņemot citu veidolu un izliekoties, piemēram, par dzīvniekiem – čūskām, suņiem vai kaķiem.

Kas ir džini?

Arābu tradīcijā džins ir garīga, bieži vien ar dabu saistīta būtne, kas var parādīties arī fiziskā veidolā. Džiniem piemīt dažādas spējas, bieži vien tik brīnumainas, ka cilvēks par tādām var vien sapņot.

Rietumniekiem šķiet, ka visi džini ir vienādi, taču arābi tos iedala piecās kategorijās – džani, džini, šaitani, ifriti un maridi. No šādiem tipiem vismazākās spējas piemīt džaniem. Džini mēdz būt gan ļauni, gan labi, šaitani līdzinās maziem, uz blēņām noskaņotiem velnēniem, ifriti ir jau pieauguši, ļauni un briesmīgi velni, bet vislielākā ļaunuma un šausmu iemiesojums ir maridi. Visa džinu klana vadonis ir Ibliss – sātans un ļaunuma princis. Labie džini bieži pieņem māju tuvumā dzīvojošu čūsku veidolu. Tos var salīdzināt ar mājas gariņiem vai sargeņģeļiem.

Kā radusies ticība šīm būtnēm? Daļa zinātnieku uzskata, ka senatnē ļaudis meklējuši izskaidrojumu, kādēļ dažas vietas šķiet nolādētas – neauglīgas un cilvēku pamestas. Tā radusies doma, ka tur saimnieko ļaunie spēki jeb džini, kas mēdz izlikties par riebumu vai bailes iztaisošiem dzīvniekiem. Cita versija vēsta, ka džini cēlušies no senajām dabas dievībām, kas, izplatoties citām reliģijām, pamazām zaudējušas statusu, taču nav pilnībā aizmirstas.

Islāmā šie gari integrēti Tuvo Austrumu tautu ticējumu dēļ. Korānā tiem atvēlēta vesela nodaļa jeb sūra ar kārtas numuru 72. Tajā vēstīts par džiniem, kuri uzklausījuši pravieti Muhamedu un nolēmuši pieņemt islāmu. Citi džini kļuvuši par kristiešiem vai jūdaistiem, vēl daži pievērsušies citām reliģijām, taču vairums kalpo ļaunajiem spēkiem.

Parasti džini ir neredzami, taču var materializēties gan cilvēka, gan dzīvnieka veidolā. Ļoti bieži džini izliekas par čūskām, taču arī kāda vabole, krupis vai skorpions (cilvēkiem ne īpaši simpatizējošas radības) var izrādīties maskējies džins. Kāda leģenda vēsta par Mekā dzīvojušu arābu ģimeni, kurai džini sagādāja tik daudz nepatikšanu, ka ģimenes locekļi sāka iznīcināt visus kukaiņus un rāpuļus, ko vien varēja atrast. Šis karagājiens deva rezultātus – daudzi džini tika nogalināti, bet pārējie lūdza pamieru.

Nereti džini pieņem kazas vai āža veidolu. Paralēles ar satīriem no sengrieķu mitoloģijas vai seno romiešu fauniem ir acīmredzamas, taču vēsturniekiem grūti tās izskaidrot.

Džini ar prieku soda cilvēkus par sev nodarītajām pārestībām – neatkarīgi no tā, vai tās paveiktas ar nodomu vai netīšām. Viņus uzskata par vainīgiem daudzu slimību izplatībā, nelaimes gadījumos un katastrofās. Taču ļaudis, kuri labi pārzina maģiskos rituālus, spēj pakļaut džinus un izmantot viņu spējas savās interesēs.

Vēl ilgi pirms islāma rašanās (mūsu ēras VII gadsimtā) arābi uzskatīja, ka džini iedvesmo dzejniekus un pareģus. Arī pravietim Muhamedam sākotnēji bijušas bažas, ka viņa atklāsmes ir džinu diktētas. Korānā atzīta džinu eksistence, norādot, ka viņiem, tāpat kā cilvēkiem, nāksies stāties Dieva tiesas priekšā, kas lems par pestīšanu vai mūžīgu nolādēšanu.

Džini un ar tiem saistītās burvestības plaši pieminētas Ziemeļāfrikas iedzīvotāju. Ēģiptiešu, sīriešu, persiešu un turku folklorā – arī slavenajā krājumā “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”. Ceļotājs un pētnieks sers Ričards Bērtons, kurš tulkojis 1885.gadā Lielbritānijā izdotās “Tūkstoš un vienas nakts pasakas”, šajā tēmā bija iedziļinājies ļoti nopietni. Pamatojoties uz lingvistiku, viņš norādīja, ka jēdziens “džins” varētu būt pārmantots no senajiem romiešiem, kuri to aizguvuši no etruskiem. Savi ļaunie un labie gari bija arī senajiem grieķiem, taču tur tos dēvēja par dēmoniem. Bērtons rakstīja, ka viņam nav izdevies noskaidrot, vai džini arābu pagāniem bija zināmi pirms islāma uzplaukuma, akcentējot, ka pirmās rakstveida liecības par tiem parādās tieši Korānā. “Musulmaņi džinus uzskata par pārdabiskiem antroīdiem, kuri radīti no uguns. Pār viņiem valda diženi karaļi, beidzamo no tiem sauca par Džanu bin Džanu – tieši viņu islāmam pievērsa pravietis Muhameds,” rakstīja Bērtons. Viņš secināja, ka arābu valodā vārdam “džins” ir liela līdzība ar vārdu “apsēstība”.

Džini pirms islāma uzplaukuma

Attiecībā uz to, ka arābi par džiniem neko nav zinājuši pirms islāma rašanās, Bērtons, protams, kļūdījās. Kā noskaidrojis vācu antropologs Jozefs Heningers, kurš sarakstījis grāmatu par beduīnu reliģiskajiem uzskatiem pirms islāma uzplaukuma, gadsimtiem ilgi džiniem bija ticējuši arābu klejotāji beduīni.

Saskaņā ar senajiem ticējumiem gari mitinājās tumšās un pamestās vietās tuksnešos, bet cilvēkiem no šīm radībām bija jāpiesargās. “Parasti tiek pieņemts, ka tieši beduīni bija pirmie, kuri sāka rēķināties ar tuksnesī mītošajiem džiniem, bet vēlāk šo ticību pārņēma arī ciltis, kurām bija pastāvīga dzīvesvieta. Taču man šī versija nešķiet pietiekami pamatota,” raksta Heningers.

Viņš norāda, ka beduīniem tuksnesis ir mājas, viņi pie tā ir pieraduši atšķirībā no ciematu vai pilsētu iedzīvotājiem, kuriem tuksneši šķituši sveši un biedējoši. Tādēļ loģiskāk šķiet – ideja par to, ka tuksnesī dzīvo ļaunie gari un citi mošķi varētu būt radusies tieši ciematu iedzīvotājiem. Heningers norāda arī uz mūsdienās veiktajiem pētījumiem, kas liecina – ticība gariem ir daudz izplatītāka tieši apdzīvotās vietās mītošo zemkopju, nevis beduīnu vidū. Tas gan, protams, nenozīmē, ka Arābijas pussalas beduīni neticētu džinu eksistencei. Taču viņiem tā šķiet mazāk biedējoša, beduīni to uztver kā ikdienas sastāvdaļu.

Amerikāņu arheologs Viljams Olbraits uzskatīja, ka vārdu “džins” arābi pārņēmuši no aramiešu valodas. Aramiešu kristieši ar līdzīgu vārdu apzīmēja pagānu dievības, kuras, izplatoties kristietībai, sāka uzskatīt par ļaunajiem gariem jeb dēmoniem. Šis pieņēmums licis Olbraitam secināt, ka arābu folklorā džini parādījušies starp III un VII gadsimtu – laika posmā, kad kristietība jau bija nostiprinājusies, bet islāms vēl nebija radies. Taču citi zinātnieki viņam nepiekrīt.

Piemēram, Heningers pētījis, kādas dievības arābi pielūguši pirms VII gadsimta. Musulmaņu autori tās saukuši par “elkiem” (asnam) vai “pavadoņiem” (shuraka). Dažādos reģionos dzīvojušas ciltis ticējušas atšķirīgām dievībām. Daudz informācijas par šiem laikiem līdz mūsdienām nav nonācis, taču pētnieki secinājuši, ka arābu apdzīvotajās teritorijās bijis izplatīts lokālu dievību kults – tas atkal vedina uz paralēlēm ar džiniem, kuriem parasti ir noteikta dzīvesvieta. Šī hipotēze runā par labu Heningera versijai par to, ka džinu pielūgšana neradās beduīnu kopienā, jo viņi pastāvīgi ceļoja un tikai laiku pa laikam “sastapās” ar vietējām dievībām.

Heningers norādījis, ka dievību pielūgšanas rituāli bijuši haotiski, bet informācijas trūkums neļauj līdz galam saprast, par kādiem nopelniem tā vai cita dievība pielūgta, kāda bijusi tās “atbildības joma”. Ir gan arī izņēmumi, kas parasti saistīti ar dabas spēkiem. Piemēram, Muzdalifas apkaimē pie Mekas pielūgta dieviete Kvazaha, kuras apraksts nerada šaubas, ka viņa noteikusi laikapstākļus. Dievību statusu varēja iegūt gan attiecīgā reģiona iedzīvotāju mītiskie priekšteči, gan leģendāri varoņi, gan džini – uzskata Heningers.

Sīrijas pilsēta Palmīra senajos laikos bija vieta, kur sastapās daudzu tautu un kultūru pārstāvji. Sākuma to lielākoties apdzīvoja amorīti, tad aramieši, bet visbeidzot arābi. Uz Palmīras kultūru dažādos laika periodos ietekmi atstājuši gan feniķieši un babilonieši, gan grieķi un romieši. Līdz pat mūsdienām saglabājušās Palmīras tempļu un citu ēku iespaidīgās drupas.

Leģendas vēsta, ka Palmīrā džinu nav trūcis, taču lielākoties tie bijuši labsirdīgi gari – konkrētu peronu vai vietu aizbildņi un sargeņģeļi. Līdzīgi tim džiniem, kuriem vēl mūsdienās tic liela daļa beduīnu, Palmīras džini centušies līdzināties cilvēkiem gan pēc izskata, gan uzvedības. Saglabājušies vietējo mākslinieku darbi, kuros attēloti džini, akcentējot to īpašo lomu, kādu viņi pildīja palmīriešu sabiedrībā. Labie džini pasargājuši gan cilvēkus, gan viņu īpašumu no dažādām nelaimēm. Varenākos un uzticamākos Palmīras iedzīvotāji saukuši par “tuvākajiem”, pielūdzot un pateicoties viņiem. Starp citu, ir hipotēze, ka vēlāk šīs dievības iedzīvotāju apziņā pakāpeniski transformējās par kristiešu eņģeļiem.

Islāma kategorijas

Līdz ar islāma ēras sākšanos džinus sāka iedalīt vairākās kategorijās. Viens no pravieša Muhameda līdzgaitniekiem rakstīja, ka viņš teicis: “Ir trīs veidu džini. Vieniem ir spārni, un tie lido pa gaisu. Otri pieņem čūsku vai suņu izskatu. Bet trešie, kuri līdzinās cilvēkam, ir mūžīgie klejotāji – pēc īsas atpūtas atkal dodas ceļā”.

Viduslaikos islāma mācītie vīri klasificēja džinus atkarībā no viņu uzvedības. Kordovā dzīvojošais Jusufs ibn Abdullahs, kurš XI gadsimtā tika uzskatīts par vienu no zinošākajiem islāma tradīciju pētniekiem, bija izstrādājis savu sistēmu. Tajā par džiniem tika dēvēti visi gari, taču sīkākā iedalījumā katram bija piešķirts savs apzīmējums. Piemēram, džinus, kuri dzīvoja starp cilvēkiem, viņš sauca par aamar, džinus, kuri ķircināja bērnus, par aewaah, ļaunos garus, kuri centās gandēt dzīvi cilvēkiem, par shaitan, bet pašus varenākos un kaitīgākos par afreet.

XIV gadsimtā ēģiptiešu akadēmiķis Muhammads al Damiri džiniem veltīja sadaļu savā fundamentālajā darbā Hayat al-Hayawa (“Dzīvnieku pasaule”), kurā bija aprakstīta 731 dzīvnieku suga. Al Damiri džinus raksturoja kā “ēteriskas būtnes, kas spēj pieņemt dažādus veidolus”. Zinātnieks uzsvēra, ka džini atšķiras no cilvēkiem, taču tiem piemīt saprāts, spriešanas spējas un lielas darbspējas. Al Damiri darbā ir atsauces gan uz pravieti Muhamedu, gan islāma teologiem, gan arābu folkloru.

Mūsdienu uzskati

Mūsdienās džinu pētniecībai pievērsies pazīstamais musulmaņu zinātnieks Muhammads Asads. Interesanti, ka Austrijā dzimušais pētnieks islāmā pārgājis no jūdaisma, kādreiz viņu sauca Leopolds Veiss.

Tad lūk, Asads džinus dēvē par “neapšaubāmi jūtīgiem organismiem, kuri savā būtībā ir ļoti smalki”. Viņš norāda, ka džinu fizioloģiskā uzbūve tik ļoti atšķiras no mūsējās, ka mēs ar savām maņām nespējam viņus uztvert, ja vien viņi paši to nevēlas. “Ja pieņemam, ka eksistē dzīvas būtnes, kuru bioloģiskā premisa ir pilnīgi atšķirīga no mūsējās, tad loģiski pieņemt, ka mūsu fiziskās maņas ar šādām būtnēm spēj nodibināt kontaktu tikai ārkārtējos apstākļos, tādēļ džinus uzskata par neredzamiem,” viņš skaidro.

Asads uzskata, ka “tajos ļoti retajos un neprognozējamos gadījumos, kad krustojas mūsu un džinu ceļi, cilvēkam rodas dīvainas un neizskaidrojamas sajūtas, kas pēc tam, ņemot vērā ļaužu primitīvo fantāziju, tiem interpretētas kā tikšanās ar spoku, dēmonu, vai kādu citu pārdabisku būtni”.

No Asada skaidrojuma izriet, ka džini dzīvo citā dimensijā vai citā laiktelpas plaknē, taču viņiem piemīt spēja reizi pa reizei apmeklēt arī mūsējo, un tad notiek mijiedarbība ar cilvēkiem.

Zināmā mērā tas izklausās pēc zinātniskās fantastikas. Taču atklājumi kvantu mehānikas un suprstīgu teorijas jomā liek domāt, ka Visumā patiešām varētu būt vairāk dimensiju bez mums ierastajām četrām (garums, platums, augstums un laiks). Kāda zinātnieku grupa jau visā nopietnībā apgalvo, ka kaut kur eksistē portāls jeb ieejas vārti piektajā dimensijā. Ja tas atbilst patiesībai, doma par džinu eksistenci vairs nešķiet tik nereāla un fantastiska.