Stāstu par jaunu princesi, kura pameta pili, meklējot savu paredzamo līgavaini, ierāmē piecdesmit citi stāsti, kas sadalīti piecās dienās (tātad otrais nosaukums, ar kuru šī grāmata ir pazīstama - “Pentamerons”). Bazila sižeti un motīvi ietekmēja daudzus turpmāko gadsimtu stāstniekus - gan tiešus (par Čārlzu Pero, Karlo Goci un brāļiem Grimmiem), gan netieši (līdz A. S. Puškinam, P. P. Eršovam un P. P. Bažovam). Tomēr tas, kas padara Bazila grāmatu par unikālu baroka prozas darbu, ir ne tik daudz sižeti, cik autora spilgtais stils - stāstījuma bagātība ar 17. gadsimta Itālijas ikdienas realitāti, sakāmvārdi un teicieni, latīņu un itāļu autoru citāti. , bērnu folklora, studentu žargona piemēri, karavīri un kāršu šuleri...
No krievu portāla.
"Pentamerone" ar apakšvirsrakstu "Lo cunto de li cunti" ("Pasaku pasaka") ir septiņpadsmitā gadsimta neapoliešu pasaku krājums, ko veidojis itāļu dzejnieks un galminieks Džambatista Bazile.
Fons
Stāstus "Pentameronā" savāca Bazile un pēcnāves divos sējumos publicēja viņa māsa Adriana Neapolē, Itālijā, 1634. un 1636. gadā ar pseidonīmu Gian Alesio Abbatutis. Šos stāstus vēlāk adaptēja Čārlzs Pero un brāļi Grimi, pēdējie plaši un atzīti izmantoja Bazila kolekciju. To piemēri ir "Pelnrušķīte", "Rapuncele", "Runcis zābakos", "Guļošā skaistule" un "Ansītis un Grietiņa" versija.
Lai gan citos stāstu krājumos ir iekļauti stāsti, ko dēvētu par pasakām, viņa darbs ir pirmais krājums, kurā visi stāsti ietilpst šajā kategorijā. Viņš tos nepārrakstīja no mutvārdu tradīcijas, kā to darītu mūsdienu kolekcionārs, tā vietā rakstīja neapoliešu valodā, un daudzos aspektos bija pirmais rakstnieks, kurš saglabāja mutvārdu intonācijas.
Stāstu stils ir izteikti baroka stilā ar daudziem metaforiskiem lietojumiem.
Tas ir interpretēts kā satīra par baroka stilu, taču, tā kā Bazile slavēja stilu un izmantoja to citos savos darbos, šķiet, ka tam nav ironiska nodoma.
https://en.wikipedia.org/wiki/Pentamerone
Par autoru.
Giambattista Basile (Giugliano in Campania, 1566. gada 15. februāris (kristības datums) — 1632. gada februāris) bija itāļu dzejnieks, galminieks un pasaku kolekcionārs. Viņa kolekcijās ir daudzu labi zināmu (un neskaidrāku) Eiropas pasaku vecākās ierakstītās formas. Viņu galvenokārt atceras ar neapoliešu pasaku krājuma uzrakstīšanu, kas pazīstams kā "Il Pentamerone".
Biogrāfija
Dzimis Neapolē vidusšķiras ģimenē, Bazile bija dažādu itāļu prinču, tostarp Venēcijas dožu, karavīrs un galminieks. Venēcijā viņš sāka rakstīt dzeju. Vēlāk viņš atgriezās Neapolē, lai kalpotu par galminieku Avellino prinča dona Marino II Karačiolo aizbildniecībā, kuram viņš veltīja savu idilli "L’Aretusa" (1618). Līdz nāves brīdim viņš bija sasniedzis "grāfa" Konte di Torones pakāpi.
Baziles agrākais zināmais literārais iestudējums ir no 1604. gada kā priekšvārds viņa drauga neapoliešu rakstnieka Džulio Čezares Kortēzes grāmatai "Vaiasseide". Nākamajā gadā viņa villanella "Smorza crudel amore" tika mūzikā, un 1608. gadā viņš publicēja savu dzejoli "Il Pianto della Vergine".
Viņu galvenokārt atceras kā neapoliešu pasaku krājuma ar nosaukumu "Lo cunto de li cunti overo lo trattenemiento de peccerille" (neapoliešu valodā "Pasakas vai izklaide mazajiem"), kas pazīstams arī kā "Il Pentamerone", kas pēc nāves izdots divos sējumos. To paveica viņa māsa Adriana Neapolē, Itālijā 1634. un 1636. gadā ar pseidonīmu Gian Alesio Abbatutis. Vēlāk tas kļuva pazīstams kā "Pentamerone". Lai gan kādu laiku atstāts novārtā, darbs saņēma lielu uzmanību pēc tam, kad brāļi Grimmi to augstu novērtēja kā pirmo nacionālo pasaku krājumu. Daudzas no šīm pasakām ir senākie zināmie varianti. Tie ietver senākās zināmās "Rapunzel" un "Pelnrušķītes" versijas Eiropā ar "Pelnrušķītes" versiju ķīniešu valodā, kas datēta ar 850.–60. gadu. "Tales of Pentamerone" notiek Bazilikatas mežos un pilīs, jo īpaši Acerencas pilsētā.
https://en.wikipedia.org/wiki/Giambattista_Basile
Antons Doļins. Pasakas. Fantastika un izdoma pasaules kinematogrāfā
Džeimss Kamerons un Hajao Mijazaki, Stīvens Spīlbergs un Giljermo del Toro, Kristofers Nolans, Larss fon Trīrs ir Antona Dolina jaunās grāmatas varoņi. Galvenie pasaules kino stāstnieki atrod veidus, kā atgriezt mūs bērnībā – fantastisku cerību, nepārvaramu baiļu un absurdas ticības laimīgām beigām laikmetā.
Kā var izskaidrot "Avatara" milzīgos panākumus? Kas kopīgs bērnišķīgajam Tintinam un drosmīgajam Indiana Džonsam? Kāpēc visās Mijazaki animācijās ir varoņi, kas lido debesīs? Analizējot vienu pēc otras mūsdienu kino pasakainās mīklas, autors analizē šo meistaru visumus, tostarp ar unikālu interviju palīdzību.
Vai uzzināsiet, vai Tolkīns būtu apstiprinājis Pītera Džeksona "Gredzenu pavēlnieku"? Vai "The Shape of Water" bija atbilde padomju Ihtiandram? Vai šovu vadītāji var izglābt dzīvību vēl vienam Džordža R.R. Mārtina varonim, kuru plāno nogalināt?
Laipni lūdzam Antona Dolina pasaku pasaulē!
Анто́н Влади́мирович До́лин. Biogrāfija.
Dzimis 1976. gada 23. janvārī Maskavā. 1997. gadā absolvējis M. V. Lomonosova vārdā nosaukto Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti un pirmsizlaiduma praksē strādājis par krievu valodas un literatūras skolotāju skolā. 2000. gadā viņš absolvēja IMLI RAS augstskolu un uzrakstīja disertāciju filoloģijas zinātņu kandidāta grāda iegūšanai par tēmu “Padomju pasakas vēsture”, kuru viņš galu galā neaizstāvēja.
No 1997. līdz 2003. gadam viņš strādāja par korespondentu un raidījumu vadītāju radiostacijā “Eho Moskvi” (raidījumi «Книжечки» un «Ну и денёк»). No 2001. līdz 2005. gadam viņš strādāja laikrakstā "Gazeta". 2006.-2007.gadā viņš strādāja laikrakstā «Московские новости».
No 2007. līdz 2019. gadam viņš strādāja radiostacijā "Majak": 2007.-2010. gadā - trīs stundu dienas šova vadītājs (līdzvadītāja - Tutta Larsena), 2010. - 2012. gadā - rubrikas "Kino ziņas ar Antonu Dolinu". " Antona Komolova un Olgas Šelestas dienas raidījumā, 2012.-2013.gadā - trīs stundu dienas raidījuma vadītājs (līdzvadītāja - Anastasija Drapeko). No 2013. līdz 2019. gadam viņš bija radio raidījuma «Собрание слов» vadītājs un raidījuma “Polkino” filmu recenzents, kā arī vadījis aplādes apraidi “Filmu skatītāja pavadonis ar Antonu Dolinu”. 2013.-2014.gadā - viens no radiostacijas "Majak" projekta un "KinoPoisk" vietnes vadītājiem - “Top 10 filmas par...” (kopā ar Jevgeņiju Stahovski un Veru Kuzminu).
Dažādos laikos viņš rakstīja slejas tādās publikācijās kā "Expert" (2006-2013), "The New Times" (2008-2017), "Vedomosti" (2011-2014), "OpenSpace.ru" (2012-2013), "Gazeta.ru" (2012-2013), "Afisha" (2013-2017), "Meduza" (kopš 2017) un citos.
No 2010. gada 28. augusta līdz 2019. gada 4. aprīlim - radiostacijas "Vesti FM" filmu recenzents. Dažus mēnešus vēlāk viņš pārgāja uz radiostaciju «Серебряный дождь», kur no 2019. gada 12. jūlija līdz 2021. gada 25. jūnijam vadīja pēc satura līdzīgu programmu “Kinoprobi”.
2008. gada augustā viņš bija viens no ikvakara dokumentālo seriālu bloka «Городские пижоны» diskusijām pirmajā kanālā. No 2012. gada 25. aprīļa līdz 2020. gada 29. jūnijam - šī paša kanāla TV šova “Vakara Urgants” sadaļas “Ejam uz kino, Oksana” filmu recenzents. Nomainīja Deividu Šneiderovu, kurš parādījās šīs rubrikas pilotsērijā. 2020. gada septembrī Pirmā kanāla vadība Dolinu atlaida no programmas (viņaprāt, tas bija saistīts ar viņa negatīvo recenziju par filmu «Союз спасения», kas bija rakstīta izdevumam "Meduza"), un tādējādi sleja pārstāja darboties.
2017. gada 11. jūnijā viņš kļuva par žurnāla «Искусство кино» galveno redaktoru. Šajā amatā no 2018. gada 20. aprīļa līdz 1. decembrim viņš vadīja tāda paša nosaukuma raidījumu par kino, ko pārraidīja TV-3.
2021. gada 14. aprīlī ar "Medūzas" atbalstu tika uzsākts YouTube raidījums “Radio Dolin”, kas sadalīts vairākās sadaļās.
2022. gada marta sākumā viņš paziņoja, ka ir pametis valsti, pēc tam Staņislavs Dedinskis tika iecelts par galvenā redaktora pienākumu izpildītāju. 2022. gada 16. martā Dolins paziņoja, ka vairs nav žurnāla galvenais redaktors.
2022. gada 14. oktobrī Krievijas Tieslietu ministrija pievienoja Dolinu mediju sarakstam kā “ārvalstu aģentu”.
Komentāri (0)
Komentāru vēl nav.