Būdams dabas reiki meistars un strādājot ar enerģijām, Agris ne vien meklē un atklāj cilvēka ciešo saistību ar Zemes māti, bet arī viņa atkarību no dzīvesvietas izvēles. Visās situācijās mīlestība ir lielākais spēks, taču, kā zināms, ne vienīgais…

Tu lielu uzmanību pievērs āderēm un Zemes enerģētikai. Vai cilvēku kļūdas šajā aspektā izskaidro, kāpēc vienā saimniecībā ir jūtama svētība, bet citā nekas neiet no rokas?

Atbilde ir vienkāršāka nekā jautājums. Ja apmetīsies uz dzīvi vietā, kur atrodas negatīvas āderes, sakrājies daudz nāves enerģijas, jo tur ir senas apbedījumu vietas vai ierakumi, sen veikti posta darbi, saglabājušies kapeņu gari… Lūk, šādu scenāriju tur, augšā, uzraksta jau ilgu laiku pirms tam, kad attiecīgais cilvēks sāk dzīvot tieši tur. Mēs zinām, ka viss pasaulē savā starpā ir saistīts. Kamēr cilvēka ar “melnu” pagātni dvēsele nebūs sapratusi, ko izdarījusi nepareizi, nekas nemainīsies uz labu. Atkārtoju: dvēselei ir sevi jāsaprot, jo atpakaļ debesīs gaida viņu, nevis mūs. Pašsaprotami, ka dvēselei vēlamākais ir kļūt gudrākai. Šādu iespēju dod visiem tiem, kuri nonākuši nelabvēlīgā vietā kādreiz savas dvēseles kļūdu vai arī nepietiekamas uzstājības dēļ, neņemot vērā iekšējo balsi. Tad dvēsele jautā: “Nu, tev šeit patīk?”. Piemēram, ja kādā vietā stāvējuši divi Otrā pasaules kara tanki, tur būs tā pati nāves enerģija. Arī ierakumus taču raka ar vienu vienīgu mērķi – karot.

Saku paldies savam sargeņģelim, ka viņš mani aizsūta tur, kur varu palīdzēt. Gadās arī tā, ka zeme kaut kad tikusi nolādēta, un nolādējumi ir dažādi. Tie var traucēt dzīvot ikvienam cilvēkam, kurš apmeties attiecīgajā vietā konkrētajā laikā. Enerģētiski pastāv aizsardzības slānis, tāpēc visu nosaka princips: visiem, kuri nav mūsu asiņu, šeit nebūs labi. Tas diemžēl turpina darboties arī 21.gadsimtā. šo situāciju iespējams koriģēt, attīrīt. Tādam darbam neder nekādi melnās maģijas paņēmieni, bet pavisam kas cits – lai procesa gaita paliek tikai un vienīgi manā ziņā… Jārunā tieši ar Dievu un konkrētās vietas enerģētisko pārvaldītāju.

Ko darīt pilsētas daudzdzīvokļu māju iemītniekiem, kuri nevar atļauties izvēlēties iekārtojumu saskaņā ar kosmiskajiem likumiem?

Ir divi varianti. Pirmais: pārliecināties, ka neviens netiek sāpināts, būt skaidrībā par to, vai šajā dzīvē visu esi izdarījis pareizi. Tad var turpināt dzīvot. Otrais: ja atklājas, ka tur nav īsti labi, daudzdzīvokļu mājās iespējams samest kolekti un uzaicināt kādu, kurš to visu sakārtos.

Aicināt mācītāju?

Var tā, var arī dziednieku, rīkstnieku. Katram no viņiem ir savi instrumenti, bet mērķis ir viens, proti, attīrīt pasauli no tumsas. Ir kāds nerakstīts likums: ja tu daudzdzīvokļu mājā palīdzi kādam, tad palīdzi visiem, jo nezini, no kuras puses uz kādu plūst noteikta enerģija. Jāattīra viss lauks, kurā šie cilvēki dzīvo cits citam blakus.

Liela nozīme ir tam, cik akli cilvēks izpilda tavas norādes vai patiešām izprot to, ko viņiem izstāsti, izskaidro?

Nozīme ir primāra. Jāsaprot ar sirdi un dvēseli. Piemērs no dzīves: pastāstu kādam cilvēkam, kur mājās ir attiecīgas vietas, lai ieteiktu parunāties ar mežu un zemi. Paiet noteikts laiks, konflikts starp šo cilvēku, mājoklī notiekošo un konkrētās vietas enerģētiku izzūd. Princips ir vienkāršs. Ir nomināli jādefinē: “Es vēlos, lai tā, kā bija, šeit nekad vairs nenotiek! Spēcīgi lūdzos piedošanu Zemes mātei, tieši tāpat lūdzos Meža mātei.” Bet tas it tikai viens variants. Uzreiz tādas atklāsmes nenāk, taču vienā mirklī to sapratu: es nevaru dzīvot cita cilvēka dzīvi, viņam pašam jāvēršas pie dievestības, augstākā spēka pilnīgi atklāti, nevis tāpēc, ka es liku. Šāda lietu kārtība ir tāpēc, ka palīdzība vajadzīga viņam, nevis man.

Ir cilvēki ar materiālistisku pasaules uztveri, viņiem šāds situācijas risinājums nemaz nav vajadzīgs. Tādas būtnes uzskata, ka viss notiek tikai saskaņā ar materiālistiskām likumsakarībām. Kāds cits būs pilnīgi pretējās domās. Nedrīkst vainot cilvēku par viņa viedokli, jo, iespējams, viņš ir brīnišķīga personība.

Laikam taču vajadzētu orientēties kosmiskajos likumos…

Paradoksāli, bet gadās, ka ir pilnīgi otrādi – materiālistam viss ir kārtībā un šajā inkarnācijā nekādu īpašu prasību nav, jo neko tādu augstākie spēki nav ieplānojuši. Šāds cilvēks lieliski tiek galā ar to, ar ko viņam jātiek, var dzīvot garu un piesātinātu mūžu, atstājot aiz sevis paliekošas pēdas.

Vai tas nozīmē, ka cilvēks var dzīvot, norobežojoties no Dieva?

Jā, tā var gadīties, jo attiecīgajā inkarnācijā nav vajadzīgs. Ja kāds cilvēks savā zemapziņā kaut mazākajā mērā pieņem Dieva esību, viņam tikusi dota iespēja. Te piebildīšu, ka neesmu piedzīvojis neko tolerantāku par augstāko spēku, jo tas ir maigs savā visvarenībā. Savukārt mēs esam trauslas būtnes… Ir arī tādi cilvēki, kuriem ātri izdodas atrisināt visas enerģētiskās problēmas, viņiem Dievs devis tādas spējas.

Eksistē viedoklis, ka Zeme ir dzīva būtne ar savu apziņu un tā ietekmē sabiedrībā notiekošos procesus. Ko tu par to domā?

Taisnība. No kurienes latviešiem radusies Zemes māte jeb Gaja, kā to dēvē sengrieķu mitoloģija? Senkrieviem tas ir pirmdievs, savukārt romāna Robinsons Kruzo radītājs Daniels Defo rakstīja par pirmskaņu. Nekur tālu civilizācija nav aizgājusi.

Arī cilvēka uzdevumi nav mainījušies?

Nē. Pirmais – likteņa līnija. Otrais – dvēseles daļēji izpildītie vai neizpildītie uz uzdevumi. Var gadīties, ka cilvēks pats atraida dvēseles vēstījumus un uztver tos kā traucējumus, tāpēc rīkojas pēc sava laicīgā prātiņa. Rezultātā nākamajā dzīvē parādās problēmas, kaut ko nevar izdarīt nesaprotamu iemeslu dēļ. kaut kas notiek groteski nesaprotamā veidā. Vienam otram šādos brīžos rodas jautājums: kāpēc neviens mani neprec? Mūsdienās pretējā dzimuma draugu vispār nav. Dzimtā mēdz būt ļoti valdonīgas sievietes, kas spēj šo situāciju atrisināt un var izprast to, kas dažam labam vīrietim nav gluži skaidrs. Šādas ciltsmātes mēdz parunāt ar savu dēlu vai mazdēlu, pat apzināti nedomājot par savu pieredzi un priekšzināšanām. Viņas zina dzimtas vēsturi, paaudžu mugurkaulu, dvēseles un garus.

Ko tu uzskati par pamatu savu klientu izmeklēšanā, kad viņi ierodas pēc palīdzības?

Kopš noteikta laika es vienmēr lūdzu pastāstīt, pēc tam parādīt, kurā ķermeņa vietā ir slikta sajūta, bet dažreiz gadās tā, ka uzzīmēju ķermeni un lūdzu attēlā parādīt attiecīgo punktu. Ir reizes, kad tieši pajautāju, jo redzu: “Kā mums ar aknām?”… Cilvēkiem tas mēdz būt interesanti, jo viņi atskārst, ka dziednieks redz, kāpēc viņi šeit ieradušies. Cenšos trāpīt, lai tam, kurš sēž man pretī, ir komforta sajūta, jo uztveru viņa lielāko sāpi. Tad klients saprot, ka spēšu palīdzēt. Ļoti bieži šādā ceļā atklājas, ka vaina ir individuālajā vai dzimtas karmā. Tur pastāv likumsakarības. Teikšu tā, ka ir zināma rīcība, kuras sekas noved pie tendencēm uz nefroloģiskām vai sirds un asinsvadu slimībām, bet… neieslīgsim detaļās.

Un ja cilvēks pārkāpis kādu no baušļiem?

Patiesībā nav nekādas atšķirības starp baušļiem un labas dzīvošanas likumiem. Nenogalini un nesāpini. Neko vairāk arī nevajag. Ne viss ir tā, kā izskatās, un nav dūmu bez uguns…

Kāpēc gan dzīvē, gan literatūrā tik daudz nākas saskarties ar prāta un sirds diktāta pretrunām? Kam tu klausi un ko citiem iesaki vērtēt kā svarīgko?

Kad biju jauns puika, rokas kabatās sabāzis, slaistījos pa mežu. Zilā kalna tuvumā viens no vietējiem ar garu bārdu, kuram patika tur uzturēties, paskatījās uz mani un teica: “Viss ir jādara ar mīlestību, tad sanāks”. Tādām attiecībām būtu jābūt cilvēku vidū. Tas izpaužas arī sadzīves situācijās – ja, skrienot uz tramvaju, iekrīti peļķē, nevajag lamāties. Vienkārši jāskrien tālāk.

Labi, ja cilvēks aiziet pie dziednieka, kurš izjūt gandarījumu, varbūt pat azartu šā vārda vislabākajā nozīmē, un spēj viņam pateikt, kas patiešām vajadzīgs.

Sanāk, ka tavējais ir mīlestības darbs.

Jā. Tas nenozīmē strādāt bez lūguma pēc atlīdzības, jo katram jāizdzīvo naudas pasaulē. Iedomājies situāciju, kurā man piezvana vai atnāk cilvēks ar savu scenāriju, bet es jūtu, ka viss ir iestudēts ar lieliem pārspīlējumiem. Beigās vēl pajautā: “Vai viss drīz beigsies?”. Šādā situācijā nav pat jēgas sākt strādāt.

Bet tev jau pamatā ir darbs ar slimiem cilvēkiem, nevis veseliem.

Ikvienam ir sava vērtību skala vai tādas nav vispār, taču tikko pieminētajā gadījumā es patiešām neko nevaru iesākt. Gadās, ka līdz dzīvē noliktajam laikam ir tik īss sprīdis, ka nav vērts neko mēģināt, jo viss jau ir nolemts, vai arī cilvēka gars ir noslīdējis līdz zemākajam līmenim, arī tad palīdzība nav iespējama. Nekas nestrādā. Kā mēdz rakstīt, pasaulē viss ir vai nu pozitīvs, vai nu negatīvs; galēji negatīvajā situācijā dziedināšana neko nedod.

Patlaban ir diezgan populāri iegādāties vai pašiem audzēt tā dēvētos ekoproduktus. Šis princips pašsaprotami ir vērtīgs, bet vai tas nepārvēršas par vienkāršu tieksmi pēc komforta, nevis patiesu vēlmi dzīvot saskaņā ar dabu un justies kā tās daļai?

Pamatots jautājums. Es aizvien izmantoju iespēju kaut ko iestādīt zemē, bet tas nenozīmē, ka pakļaujos šādam dzīves ritmam. Manai sievai joprojām ir dārzs, un es, ja vien varu, iesēju zemē sēklu. Tu gan nezini, kas būs pēc tam, kam rudenī uzdāvināsi ražu. Bieži vien sanāk pavisam otrādi, nekā pavasarī domāts, tomēr ir gandarījuma sajūta.

Zināms taču, ka viss, kas tiek darīts formāli, nestrādā.

Varbūt tā gluži nav. Ekoprodukti atšķiras no masu produkcijas. Ja esi augam pielicis savu roku, tas vien maina enerģētiku.

Kad iemācījos skatīties auras, ienākot mājās, pēkšņi ieraudzīju, cik manai Ķīnas rozei ir skaista aura. Ja augu laikus neaplaistu, šī aura dilst, un tad ir skaidrs, ka ir pēdējais brīdis kaut ko darīt lietas labā. Tas ir veids, kā augi ar mums sarunājas.

Kā zināms, ir fiziskā un smalkā pasaule, ko vieni jūt, bet citi it nemaz. Par ko tas liecina? Vai kontakts ar augstākajiem līmeņiem nodrošina lielāko svaru?

Man savā darbā nākas sarunāties gan ar vieniem, gan otriem. Nevienu no viņiem nedrīkst noniecināt. Patiesībā es šajā aspekt neko nevaru mainīt, jo to nenosaku. Bieži vien, paejot noteiktam laikam, katrs pats var savu enerģētisko līmeni pārbaudīt, izmantojot manis doto skalu un svārstu. Tā var noskaidrot dvēseles komfortu, proti, tas ir pozitīvs, negatīvs, neitrāls. Katram cilvēkam ir divi spēki, kas strādā kā dievišķais interfeiss jeb saskarsme – funkciju kopa, kas nodrošina datu apmaiņu starp divām ierīcēm, divām lietotājprogrammām vai starp lietotāju un lietotājprogrammu. Ikvienam ir savs sargeņģelis, taču iespējami arī vairāki sargeņģeļi, kas patiesībā ir aizgājušo dzimtas locekļu palīdzošās dvēseles. Vēl katram ir arī erceņģelis, kurš plāno ikviena nākotni, viņš nosaka notikumu rindu, kurā tev nāksies piedalīties, un atkarībā no tā, kā rīkosies, mainīsies dzīves gaita. Pats svarīgākais ir būt saskaņā ar savu likteni, sirdsapziņu un… būt mīlestībā. Katram cilvēkam ir tiesības un iespēja mainīties, lai būtu līdzsvarā. Tā notiek augšana, jo centieni pasauli padarīt statisku ir lieki, mums pašiem tāda kļūtu garlaicīga. Mēs griba, pārmaiņas svārstībās starp negatīvo un pozitīvo. Šī patiesība iet cauri gadu tūkstošiem.

Bībelē jau teikts, ka gudrība nes ciešanas…

Bieži vien gadās: ja cilvēkam prasa, kurp viņš dodas, atbildes vietā ir klusēšana. Reizēm atskan viena sausa frāze, apmēram tāda, ka viņš ir balts, labs un pūkains. Dežūrteikums: “Atšujies, es tagad nerunāšu!”. Tas tāpēc, ka patiesībā neviens nevēlas līdz galam iedziļināties lietas būtībā, sevī, citos. Neesot laika. Pat par savas dzimtas locekļiem pirms divām paaudzēm neviens neko nezina, ja vien nav angļu lords ar ciltskoku. Es varu uzzīmēt diezgan precīzi uz papīra to, kas cilvēkam svarīgs šajā dzīvē, tostarp no kurienes nāk tā vai cita ķibele. Pēc tam daudziem kļūst vieglāk, jo izskaidrojums sniedz izpratni. Gudrība pati par sevi nesagādā ciešanas, drīzāk apziņu, ko vari un spēj mainīt šeit un tagad.

Vai cilvēka āriene, jo īpaši seja, vēsta par viņa iekšpasauli un veselību?

Abējādi. Lielākajā daļā gadījumu tas tā ir, tomēr to nevar uzskatīt par simtprocentīgu rādītāju. Dievs devis daudzveidīgu pasauli, lai neviens nevarētu teikt, ka, lūk, cilvēks ir tāds vai šitāds, jo tas ierakstīts sejā. Viss ir daudz smalkāk. Teiksim, gadījums, kad vīrietis jautā: “Kāpēc man regulāri sanāk strīdi uz kašķēšanās robežas ar vienu no bērniem, bet ar citu ne?”. Kā izrādās, ir karmiskas problēmas, kas līdz šim nav atrisinātas. Seja tur nav vainīga. Ir pavisam kas cits. Redz, kad šie divi cilvēki viens otram pienāk tuvāk par pieciem metriem, problēma atklājas un parāda savu asumu. Var atraisīties bailes, kas ir viens no pamatinstinktiem. Tad rodas iekšēja aizsargreakcija: “Skrien, cik ātri vien vari, citādi būs slikti!”. Tādos mirkļos emocijas patiešām parādās arī sejā, tomēr patiesība meklējama enerģētikā, kas ietver iepriekšējo dzīvju pieredzi. Tas, kas ārēji izskatās pēc agresijas, var būt arī pašaizsardzības izraisītas bailes.

Ir cilvēki, kuri nekad neiepērkas antikvariātos, izmet visas mirušo mantas, jo baidās no aizgājušajiem. Vai tiešām viņsaule mums, dzīvajiem, ir tik bīstama?

Nav gan. Ir divu veidu bīstamība, jo zeme ir piesārņota ar nāves enerģiju, ko atstājis karš vai arī sens apbedījums.

Bet mirušie taču var arī palīdzēt.

Mirušie paši par sevi nekad nepalīdz. Senos kapos visa to teritorija ir ierunāta kā mirušo valstība, tādu Latvijā ir daudz. Mūsu zemē izkoptā kapu kultūra runā par attieksmi pret senčiem, lai gan patiesībā mūžīgā cilvēka “sastāvdaļa”, dvēsele, atrodas augšā. Es gan nenoliedzu, ka skatīties uz sakoptajiem kapiem ir patīkami.

Viņsaule patiesībā mums ir tuvu?

Attālums ir milzīgs, lai gan dvēsele tur nonāk ļoti ātri, jo ārpus Zemes lauka neeksistē ne telpa, ne laiks.

Tu pasauli uztver duāli – kā tumsas un gaismas, labā un ļaunā cīņu?

Zinām mērā tas tā diemžēl ir. Ne velti saka: ja priecājies, tad dari to gaiši. Pastāv jau arī ļauns prieks… Nekad nevajag priecāties par to, ka citam neiet labi, lai gan reizēm ir kuriozas situācijas, kad pasmejamies, cik jocīgi cilvēks uzvedas, un beigās paši nožaujamies.

Lai redzētu gaismu, jābūt tumsai, kurā tai spīdēt.

Stop! Kas ir rakstīts tevis piesauktajā Bībelē? Dievs teica: “Lai top gaisma!”. Cilvēkam tā ir svarīga. Nekur nav teikts, ka viņam vajag atrasties tumsā. Tur diezgan ātri iet bojā. Šī ir nianse, par ko daudzi neaizdomājas.

Vai savā darbā iekšēji izmanto kādu mentālu spoguli, kurā ļauj atspīdēt klientu dvēselēm, apziņas un zemapziņas struktūrām?

Es izmantoju augstāko spēku palīdzību. Pajautāju savam svārstam, ko par šo cilvēku saka viņa sargeņģelis un erceņģelis. No atbildēm var diezgan ātri izsecināt, ar ko ir darīšana. Tā ir mana aizrautība, jo pats sākumā neko nezinu. Šādā gadījumā svārsts manā praksē ir ļoti svarīgs. Tad augstākie spēku parāda, vai dziedniecība būs rezultatīva, jo var gadīties, ka cilvēks pats iet absolūti nepareizā virzienā. Man viss kļūst skaidrs.

Zinu, ka tu gadiem ilgi esi ciešā kontaktā ar fitoterapeitu Jāni Ulmi. Ko iespējams dziedināt ar augu vibrācijām, vai šajā procesā pastāv kādi unikāli principi? Individuālā sajūta par to, kas kuram vajadzīgs, ko organisms prasa, vienmēr ir pareiza?

Jā. Jānis Ulme, manuprāt, iet ļoti pareizu ceļu, tieši tāpat kā Artūrs Tereško. Mums visiem, latviešiem, ir savas dievības, piemēram, Meža māte. Ikvienam vissvarīgākais sākotnēji ir sevi attīrīt ar dabas līdzekļiem. Diemžēl daudzi nesaprot, par ko es te runāju, augi spēj mentāli izvadīt visu veidu sārņus. Kas mūs mežā uzlādē? Ļoti vienkārši – augi. Rīgā skvēros ir daudz zālienu un koki, kas ir mazvērtīgāki par āderēm, kuru enerģija caur to visu plūst. Āderes ir arī starp kokiem, veidojot vienotu struktūru, organizētu, dzīvu matēriju, kas piepildīta ar dievišķo. Dzīvību.

Cik bieži cilvēki, kuri atnāk pie tevis, paši nespēj pastāstīt, kas viņiem kaiš, tāpēc tev, kā tautā saka, nākas pabeigt teikumus viņu vietā?

Savstarpējā saruna sanāk interesanta. Mūsdienās saskarsme veidojas vairs ne tiešā veidā, attālināti varam vienoties, kā attīstīsies sadarbība. Dažreiz klienti saka: o, bija tik vienkārši, taču gadās reizes, kad “jāceļ augšā” karmiskās darbības, un tad ir grūti. Man nākas daudz ko izskaidrot. Ja kāds to saprot, viņam kļūst vieglāk dzīvot.

Daudzas par savu sieviešu ārstu izvēlas vīriešus, jo acīmredzot viņām šķiet, ka viņi ir vai nu iejūtīgāki, vai gudrāki. Cik lielā mērā tu nošķir vīriešu un sieviešu problēmas? Es te domāju ne jau hormonālās darbības, bet enerģētisko, psihoemocionālo un dzīves uzdevuma izpratni?

Tā nu gan ir taisnība. Kāda dziedniece teica tā: “Ar mums, sievietēm, esiet ļoti uzmanīgi! Mēs būtībā gribam pasaulē redzēt vienus vienīgus vīriešus, nevienu sievieti. Ikviena vēlas, lai skatās tieši uz viņu”. Tas ir nedaudz pārspīlēti, bet parāda sievietes būtību – būt dievietei savam vīrietim. Neviena dieviete necieš otras klātbūtni, jo tā nozīmē konkurenci. Ņemot vērā civilizācijas vēsturi, spēju izdzīvot, šī stratēģija ir pareiza. Tas nav jāvērtē no morāles viedokļa, bet cilvēces pašregulācija ir pierādījusi, ka tā virzījusies pozitīvā gultnē. Sievietes nepieciešamība pēc enerģētiskas apmaiņas palīdzējusi gan mums kā sugai, gan katrai pašai. Starp citu, mūsu senči katru sestdienu gāja pirtī, lai enerģētiski attīrītos, uzlādētos, viens otru ar bērza slotiņu atbrīvotu no liekā sastrēguma, notrauktu blokus, aizskalojot pēc tam to visu ar ūdeni. Tagad ko līdzīgu pilsētnieki dara kontrastdušā un ir daudz veselīgāki par tiem, kuri apmazgā tikai degunu. Lai kā arī būtu, pirtij nav analoga.

Vai augstākie spēki ar mums runā spēcīgāk un tiešāk tad, ja atrodamies ārā, zem debesīm? Varbūt arī cellē zem mūriem mūs sasniedz tas, kas ir patiešām svarīgs?

Jebkurā vietā tu runājies ar klientu, palīdzi viņam un tad jūties gandarīts. Tas nāk ar augstāko spēku ziņu. Tādos brīžos apmierināti ir visi trīs: klients, es pats, Dievs. Debesis ir mūsos pašos neatkarīgi no telpas, kurā pamostamies, izberzējam acis un paši sev pasakām: “Šī diena būs laba”. Tad tā tāda arī būs. Šo likumsakarību vajag pārvērst par principiālu sistēmu, tad tā strādās. Nekas vairāk cilvēkam dzīves iekārtojumā nav vajadzīgs.

Mainās gadalaiki, parastais un neparastais, bet kas šajā pasaulē joprojām paliek nemainīgs, mūžīgs, kas uzskatāms par cieņpilnas dzīves pamatu?

Dzīvo ar mīlestību, jo naids nenes augļus. Ja iepazīstamies ar publiskajā telpā pieejamo informāciju, redzam, ka mīlestības darbi nes augļus. Reizēm mīlestība izpaužas pavisam sadzīviski, teiksim, aizej mājās un saki: “Saģērbies, iesim kopā pastaigāties!”. Otrs cilvēks sēdējis mājās, gaidījis tevi, un tu atnāc, uzaicini: “Izmanto mani!”. Visu dzīvu uztur dievišķais pamats. Visiem ir iespēja darīt labāk.