Drakonu zeme

(Jāpiezīmē, ka šis apraksts sagatavots vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā - t.p.)

XX gadsimta noslēpumi (Загадки ХХ века), 2017.gada 20.februāris

Teiksmas par drakoniem, kuri kādreiz dzīvojuši uz Zemes, ir ļoti populāras Dienvidaustrumu Āzijas tautu vidū. Un kā rāda prakse, katras leģendas pamatā ir reāls notikums. Sanāk, drakoni kaut kad tiešām dzīvojuši uz mūsu planētas? Vjetnamā par to reti kurš šaubās. Vēl vairāk, šīs zemes iedzīvotāji pilnā nopietnībā uzskata sevi par drakonu pēctečiem.

Šeit noslīka drakons

Kad vēsturniekiem nepieciešams atklāt kādu noteiktu vietu, kura tiek uzskatīta par legendāru, viņi ņem ģeogrāfisko karti viņus interesējošai vietai un rūpīgi izstudē tās nosaukumus, rūpīgi tos pārtulkojot mūsdienu valodā. Pateicoties šai vienkāršai operācijai tika atrasti dārgumi, neparastu dzīvnieku dzīvesvietas vai seni artefakti, kuri iepriekš tika uzskatīti par pazaudētiem vai vispār neeskistējošiem. Ja rīkoties analoģiski ar drakonu fenomenu, tad atklāsies pārsteidzoša lieta. Vjetnamas ziemeļos, pie pašas robežas ar Ķīnu, eksistē krāšņs līcis Halongs. Tulkojumā uz krievu valodu šis nosaukums nozīmē “vieta, kur drakons nolaidās zem ūdens”. Diezin vai vjetnamieši vienkārši tāpat dotu tik neordināru nosaukumu krāšņam jūras līcim.

Ar Halongas līci saistītas dažas neparastas leģendas. Pēc vienas no tām, kaut kad sensenos laikos vietējie iedzīvotāji karoja ar kainiņu Ķīnu, pašā kara karstumā vjetnamiešiem palīgā nāca dievi nosūtot palīgā veselu drakonu gaisa armiju. Taču tie, neticamu apstākļu sakritības dēļ, dūmu un liesmu vietā negaidīti sāka izpūst no savām rīklēm gigantiskus dārgakmeņus. Krītot līcī, akmeņi pārvērtās nelielās salās... Līcī tiešām izvietotas 989 mazas akmeņainas salas.

Cita izplatīta leģenda nedaudz savādāk traktē notikušos notikumus. Kaut kad sensenos laikos augstāko debesu valdnieku stipri sadusmoja ļauns ugunīgs drakons. Lai izbēgtu no skarba soda, briesmonis metās uz Zemi un ienira Halingas līcī. Tikai līča dziļuma nepietika, lai drakonu paslēptu pilnībā. Tādēļ augstākais pavēlnieks ātri pamanīja nekauņu un uzmeta viņam pērkonu un zibeņus. Drakons pārakmeņojās, bet šodien eksistējošas salas – tās ir viņa ādas daļas, kuras izcēlušās virs ūdens.

Eksistē arī trešā leģenda. It kā Vjetnamas kalnos reiz dzīvojis milzīgs drakons, kurš ļoti mīlēja peldēties līcī un ar savu asti izsita dziļas alas, kuras eksistē vēl šobaltdien.

Mēs visi – drakoni

Neskatoties uz to, ka vairums Vjetnamas iedzīvotāju ir nelieli, tievi cilvēki, no katrs patiesi sevi uzskata par drakonu – šīs zemes radītāja pēcteci. Saskaņā ar oficiālo mitoloģiju, vietējo iedzīvotāju senči bija laulāts drakona un kalnu fejas pāris. Au Ko, tā sauca feju princesi, dzīvoja augstu kalnos, mīlēja ceļot un ārstēt dzīvos radījumus. Reiz meitenei uzbruka šausmīgs briesmonis. Meitene pārvērtās par dzērvi un mēģināja aizlidot. Šo ainu redzēja jūras drakona dēls Lak Long Kuans. Protams, feja tūlīt pat iemīlējās savā glābējā, par ko arī viņam pateica līdz ko nolaidās uz zemes. Viņi apprecējās. Pēc noteiktā laika pasaulē parādījās 100 olas, no kurām izšķīlās cilvēki, kuri kluva par pirmajiem Vjetnamas iedzīvotājiem. Taču, par nožēlu, Lak Long Kuans un Au Ko drīzumā izšķīrās. Daļa viņu bērnu kopā ar māti aizgāja kalnos, bet pārējie palika dzīvot jūras piekrastē, kurā ienira viņu tēva Lak Long Kuans.

Tādēļ Vjetnamas iedzīvotāji uzskata sevi par senā drakona pēcnācējiem un ļoti lepojas ar to. Vietējie zvejnieki apgalvo, ka reizēm sullēktā un saulrietā redz jūrā drakonu, viņu kopējā senča pecnācēju. Starp citu, pēc leģendām, tieši tēvs drakons iemācīja vjetnamiešus art, sēt un audzēt rīsus, bet māte feja – kultivēt cukurniedres un audzēt zīdtārpiņus.

Drakona medības

Pats divainākais, ka vjetnamiešu leģendas, liekas, nemelo! Nē, protams, šīs valsts iedzīvotāji nav cilvēkveidīgi šī lidojošā reptiļa pēcnākamie, taču tamlīdzīgi monstri patiešām varēja dzīvot Vjetnamas piekrastē. Zinātnieki ne reizi atrada senus jūras radījumu ar garu, kā čūskai, ķermeni un zobainu galvu, kura atgādina ne tad zobaina vaļa, ne tad krokodila purnu, atainojumus. Jūs teiksiet, ka senie zīmējumi – tas nav pierādījums. Cita lieta, ja atrastos tāda monstra kauli vai kaut vai atrastos aculiecinieki, kuri savām acīm redzējuši dzīvu drakonu. Taču arī šie “pierādījumi” eksistē!

Labi zināms gadījums, kad 1897.gada vasarā Halonga līcī kanoneru laiva “Avalanša” burtiski deguns degunā sadūrās ar divām jūrascūskām, kuras savu izmēru dēļ varēja būt arī drakoni. Pie trīsmetru apjoma viņu ķermeņu garums sastādīja vairāk kā 20 metrus. Monstri bija tiešām šausmīgi. Taču jūrnieki izrādījās nebailīgi un sagaidīja jūras drakonus ar lielgabalu zalvi. Briesmoņi pazuda zem ūdens. Pēc pusgada, 1898.gada 15.februārī, “Avalanša” no jauna sastapās ar aprakstītajiem monstriem Vjetnamas piekrastes ūdeņos. Tomēr pēc komandētā kuģa kapteiņa ziņojuma viņu gandrīz vai neatzina par traku, apvainojot kanonerkas komandu halucinācijas propagandā.

Tāpēc, kad “Avalanša” trešo reizi sastapās ar jūras drakoniem, kapteinis nolēma sadabūt pierādījumus savai taisnībai un atklāja uguni pa monstriem. Taču lodes nenodarīja viņiem nekādu launumu, drakoni vienkārši aizgāja zem ūdens. Tā ka liecība palika bez pierādījumiem.

Neredzēts monstrs

Tā gribētos savām acīm paskatīties uz tamlīdzīgu briesmoni! Lai cik dīvaini nebūtu, taču to var izdarīt neatejot no datora monitora, kurš pieslēgts Internetam. Pagājušajā gadā pasaules Tīmeklī parādījās video ar monstru, kuru kā reiz noķēra pie Vjetnamas krastiem. Ārēji tā ir gigantiska čūska, taču ar zilā vaļa galvu un asiem zobiem. Zoologi identificēt monstru tā arī nevarēja, taču ārēji tas ļoti atgādina jūras drakonu, kas ir tik populārs šajā zemē. Varbūt, viņš tas arī ir? Jo, visticamāk, vjetnamiešu drakoni kaut kad patiesībā eksistēja, taču tos iznīcināja cilvēki un/vai izmainījies planētas klimats. Acīmredzot, zem nosaukuma “jūras drakons” slēpjas kāds jūras pleziozauru paveids. Iespējams, pirmās vjetnamiešu paaudzes vēl sastapa viņus dzīvus un iemitināja viņus savās leģendās un mītos. Un kas lai zina, iespējams, kādos nebūt planētas reģionos šīs senās ķirzakas ir saglabājušās vēl šobaltdien.