Augstkalnu ezers Tjaņči, kurš atrodas kalnu grēdas Bogdo-Ula kalna nogāzēs Ķīnā, izsenis aptverts ar leģendu un mītu oreolu, kuros vēstīts par to apdzīvojošiem briesmoņiem. Un, neskatoties uz zinātnieku un skeptiķu šaubām par šo stāstu patiesīgumu, pēdējā gadsimta laikā atradušies vairāk kā simts aculiecinieku, kuri redzējuši parādāmies milzīgus noslēpumainus radījumus uz ezera virsmas.
Tjanči – ezers, kurš izveidojies kalna virsotnē vulkāna Pektusana krāterī. Kaut kad tas nesa Jaoči nosaukumu, kas tulkojumā nozīmē “Nefrīta ezers”, taču XVIII gadsimtā tika pārdēvēts par “Debesu” un tā saucas joprojām. Un ne jau vienkārši tāpat – ūdenskrātuve atrodas divu tūkstošu metru augstumā virs jūras līmeņa un tādēļ ir ierakstīta Ginesa Rekordu grāmatā kā pats augstākais krātera ezers pasaulē.
Dēļ sava augstkalnu izvietojuma Tjanči, kurš piesaista atmosfēras nokrišņus un pazemes ūdeņus, ir ļoti auksts – pat vasarā ūdens temperatūra tajā nepaceļas augstāk par astoņiem grādiem. Toties ūdens, kurš nav pārklāts ar ledu, ir kristāli tīrs, bet ainava apkārt satrauc ar savu krāšņumu.
Protams, tādi skaistumi neatstāj vienaldzīgus tos, kuriem par tiem izdevies dzirdēt, piesaista sev ziņkārīgus tūristus, tomēr Tjanči slavens ne tikai ar elpu aizraujošām ainavām. Daudzums leģendu, kas saistītas ar ezeru un tiek nodotas no paaudzes paaudzē, tāpat nodrošina neizsīkstošu interesi kā no vietējo iedzīvotāju, tā arī tūristu puses.
Pirmo reizi aculiecinieku, kuri bija saskārušies ar zinātnei nezināmiem radījumiem, kuri apdzīvojot ezeru, stāsti, parādījās 1903.gadā. Trīs mednieki, kuri bija apmetusies krastā, tika pakļauti viena no šiem briesmoņiem uzbrukumam, bet tikai šāvienu sērija piespieda to atkāpties un no jauna paslēpties ezerā. Pie mēģinājuma aprakstīt monstru mednieki paziņoja, ka tas bijis līdzīgs kolosālam bullim ar garu kaklu un stipri izstieptu purnu.
Pats lielākais liecību skaits attiecināms uz periodu no 1962.gada līdz 1994.gadam. 1962.gada augustā dažas dienas pēc kārtas vairāk kā simts cilvēku novēroja, kā divi “milzīgi melni punktiņi” dzinās cits citam pakaļ, vai nu dēļ izklaides, vai arī veicot kāzu rotaļas.
1980.gada augustā meteorologu vienība no jauna pamanīja gigantisku dzīvnieku, kuram bija galva, pēc izskata līdzīga govs galvai, metrīgs kakls un knābis kā pīlei. Bet 1987.gada janvāra sākumā kārtējā ceļotāju grupa ieraudzīja, kā Tjaņči briesmonis iznira pie austrumu krasta.
Pirmās fotogrāfijas un video ar vienu no ezera monstriem, kurš tajā dienā apmēram desmit minūtes pabija ūdens virspusē, izdevās veikt 1994.gada 2.septembrī, tomēr uzņēmumu kvalitāte lika gaidīt uz labākiem laikiem: tehnika tajā laikā ievērojami atpalika no mūsdienīgās. Pie tam vēl jaunajam cilvēkam, kurš izdarīja uzņēmumus, no uztraukuma stipri trīcēja rokas; pēc viņa vārdiem, radījums bija milzīgs un sacēla viļņus, kuru augstums pārsniedza divus metrus.
Par pašiem drošākajām un autoritatīvākajām lieciniekiem par briesmoņa parādīšanos varētu kļūt Ķīnas Tautas atbrīvošanās armijas karavīri un virsnieki 2023.gadā, tomēr informāciju, kuru piedāvāja militāristi, aizliedza, un incidenta sīkumi tā arī palikuši nezināmi.
Nākošais mēģinājums iemūžināt vienu no Tjanči nenotveramajiem iedzīvotājiem uz fotogrāfijas notiks 2005.gadā. Čžens Čenčuņs – tā sauca 52-gadīgo vīrieti, kurš bija uzņēmis uz lentes radījumu, “līdzīgu drakonam”. Foto tika publicēts ķīniešu avīzē The China Daily, taču rīta miglas un liela attāluma dēļ no uzņēmuma objekta uz tā neko nevar saskatīt.
Uz šodienu pats pārliecinošākais videopierādījums ir divdesmit minūtes garš videorullītis, kuru 2007.gadā uzņēma Čžo Junšens – žurnālists un ķīniešu televīzijas jaunāko ziņu centra, kuru izveidoja Pektusanas lieguma zonas administrācija, direktors.
Žurnālists, kurš agrāk skeptiski attiecās pret paziņojumiem par briesmoņu, kuri dzīvo ezera dibenā, esamību šajā reizē savām acīm pārliecinājās par aculiecinieku stāstu patiesīgumu. Lūk, ko viņš pavēstīja: “Es pacēlos pa kalna dienvidu nogāzi ar dieviem vietējiem pavadoņiem orientējoši ceturtdienā piecos no rīta. Es cerēju uzņemt saullēktu, tomēr bija mākoņains, bet saules uzlēkšana nebija redzama. Bet drusku vēlāk, kad kļuva skaidrāks un atvērās neslikts skats uz ezeru pakājē, viens no gidiem iesaucās kaut ko par akmeni, kurš iekritis ūdenī no nekurienes, un es pagriezu objektīvu uz to vietu, uz kuru viņš norādīja”.
Novirzījis kameru vajadzīgajā virzienā, Čžo Jonšens ieraudzīja to, par ko runāja viņa pavadonis. Tas nebija akmens – nesaprotams objekts ne tikai aizgāja dibenā, bet arī noteikti kustējās, un pie tam vēl ne viens: no ūdens viens aiz otra parādījās viņa “biedri”. Drīz viņi bija seši.
Vīrietis atzinās, ka bija satriekts: radījumi, pēc viņa vārdiem, bija līdzīgi roņiem ar garām peldspurām. Šī video kadri ātri izplatījās Internetā.
Tajā laikā kad kriptozoologi un entuziasti mēģina apzināt noslēpumaino briesmoņu rašanās dabu, zinātnieki, kuri nodarbojas ar tradicionālam zinātnes nozarēm, joprojām skeptiski attiecas pret apgalvojumiem par to eksistēšanu un piedāvātiem pierādījumiem.
Tāda pozīcija izskaidrojama ar to, ka Tjaņči ezers, pirmkārt, ir pārāk auksts, lai kļūtu par patvērumu jebkādiem lieliem ūdens dzīvniekiem, bet otrkārt, tas ir pārāk jauns no ģeoloģijas mēroga, lai tajā būtu saglabājušies dinozauri.
Pieļāvums, saistīts ar nezināmu gigantisku dzīvnieku nokļūšanu ezerā caur Sungari upi, kuras izteka it šajā ezerā, tāpat neatrada pamatojumu: dēļ tā briesmoņiem nāktos ne vienu vien ūdenskritumu, kas diezin vai ir izpildāms.
Tādā veidā, kamēr cilvēkiem, kuri nodarbojas ar pētījumiem, nav iespēju personīgi apskatīt ezera dibenu, pamathipotēze ir plaisa telpā un… laikā. Pēc vienas no versijām tamlīdzīgi “portāli” var atvērties dažāda veida enerģijas jaudīgas izmešanas vietās. Bet gadījumā ar Tjabči par tādu “durvju” ostarp pagātni un nākotni iemeslu varēja kalpot vulkāna izvirdums, pēc kura tā krāterī arī izveidojās Tjaņi ezers. Ja pieņemt tādu fantastisku versiju, tad var pazīlēt, kas tad ienāk mūsu pasaulē “no tās puses”.
Vairums aculiecinieku apraksti ir līdzīgi ar pleziozauru aprakstiem – rāpuļiem, kuri dzīvojuši apmēram pirms 199,6-65,7 miljoniem gadu: viņiem ir masīvs ķermenis, četri locekļi, kuri pārveidojušies par pleznām, garš kakls un galva ar izstieptu purnu. Pie tam vēl, neskatoties uz šo radījumu lielisku piemērotību dzīvei zem ūdens, viņiem bija nepieciešams periodiski pacelties ūdens virspusē, lai ieelpotu gaisu. Iespējams, ka cilvēki bija redzējuši aizvēsturiskos dzīvniekus tieši tādos brīžos.
Vai ir haizivis Volgā?
Pagājušā gadsimta 70 – 80jos gados zvejnieki sāka bieži stāstīt pastāstus par to, ka ir redzējuši dīvainas zivis. Pēc viņu vārdiem, zivenes bija līdzīgas lielai storei, nu, vai belugai. Vispār, noslēpumainā zivs patiešām varēja būt haizivs: tā, piemēram, vienu reizi Volgā jau bija izdevies izzvejot pašu īstāko haizivi. Tad klīda ne mazums strīdu par to, ka kāds to tur varēja ielaist no mājas akvārija, nodomājot, ka upē haizivs jutīsies daudz labāk. Tomēr tas nebija tālu vienīgais gadījums, un ik pa brīdim no visas pasaules pienāk ziņas par to, kā haizivi atklāj pašās negaidītākajās vietās, kurās tām vispār nav jānokļūst.
Saldūdens haizivis, kā izrādījās, pilnīgi noteikti eksistē realitātē. Indijā, Gangas upē, noformējusies pavisam īpaša pelēko haizivju suga, kura pilnīgi komfortabli jūtas saldūdenī. Klīst daudzums strīdu par to, kādā veidā tās varēja tur nokļūt, taču uz doto brīdi zinātnieki sliecas uz pietiekami loģisku versiju. Mēra laikā daudz ķermeņu nokļuva Gangas ūdeņos un pa straumi nonāca okeānā, kur kļuva par pelēko haizivju laupījumu.
Haizivis, atrodot “maizes” vietu, sāka pārvākties uz Gangas ūdeņiem, kur pamazām arī apmetās uz pavisam.
Haizivīm, kuras kā dzīvesvietu bija izvēlējušās upes un ezerus, ir viena atšķirīga īpatnība – agresivitāte, pie kam izteikta agresivitāte. Nekur vairāk jūs neatradīsiet tik niknas haizivis, kādas ir upēs un ezeros. Nav zināms, kas īsti piespiež kļūt tik zvērīgām šos jūras plēsējus, iespējams, valdošais stāvoklis?
Tā, piemēram, haizivis Āfrikas upēs Limpopo un Zambezi varēja uzbrukt par krokodiliem, gigantiskiem ziloņiem, kuri ir ieradušies pie ūdenskrātuves padzerties un nopeldēties.
Iztiktu agresiju uzrādīja haizivis ASV, kur Delaveras upē milzīgs haizivju bars turēja bailēs visu apkaimi.
Vispār, kā saka ihtiologi, haizivis – pati neparastākā zivju suga no visām, kuras eksistē uz mūsu planētas. Regulāri zinātniekiem izdodas atklāt ar vien jaunas zivju sugas, daudzas no kurām vispār tika uzskatītas par sen izmirušām. Tādu reliktu, piemēram, izdevās atklāt 1892.gadā netālu no Japānas krastiem.
Šis relikts izrādījās haizibs-degunradzis, kuru uzskatīja par izmirušu jau pirms 70 miljoniem gadu.
Par citu kļuva haizivs, kuru atrada Marianas ieplakā – haizivs-spirāle, kura tāpat ilgu laiku tika uzskatīta par izmirušu.
1948.gadā enciklopēdijā “Ziemeļrietumu Atlantikas zivis” bija aprakstītas 250 haizivju sugas, bet pēc 10 gadiem šis skaitlis palielinājās līdz 350. Haizivis bieži piedāvā sensācijas. 1954.gadā pie Rietumāfrikas krastiem vienā no septiņām pašām dziļākajām Pasaules okeāna vietām batisfēras nolaišanas laikā četru kilometru dziļumā izdevās pamanīt nezināmu haizivi ar lielām izvirzītam acīm.
Par īstu atradumu kļuva lielmutainā pelagiskā haizivs, kuru notvēra ihtiologi netālu no Havaju salām. Vairāk tamlīdzīgas haizivis dabā netika atrastas.
Un tas nerunājot par to, ka ik pa laikam patrāpās haizivis, kurām ir vairāk par 300 gadiem! Patiešām neticama suga! Skatoties uz tādiem atradumiem, kā arī saprotot to, cik ļoti vāji ir izpētīts Pasaules okeāns, reizēm aizdomājies, ka tā kaut kur līdz pat šim laikam var dzīvot dzīvs pleziozaurs.
Kā tika augstāk teikts, haizivis var pārvarēt lielumlielus attālumus no jūrām un okeāniem līdz upēm un ezeriem, īpaši ja ir spējīgas tur atrast sev cienīgu pārtiku. Tādēļ ir pilnīgi iespējams, ka Volgas haizivis varēja arī pašas nokļūt upē, teiksim, no Kaspijas, bez cilvēka iejaukšanās, vienkārši tādēļ, ka atrada šeit daudz piemērotākus savai dzīvošanai apstākļus nekā jūrā.
Stellerova govs: izzuda vai izdzīvoja?
Šo sugu atklāja Beringa ekspedīcijas laikā Komandoru salu piekrastē 1741.gadā. Savu nosaukumu Stellera govs ieguva par godu ekspedīcijas dalībniekam – zinātniekam-naturālistam Georgam Stelleram. Cilvēcei bija vajadzīgi tikai 27 gadi, lai pilnībā iznīcinātu šo brīnumaino jūras govi, vai, kā viņu vēl sauca, kāpostnieci.
1751.gada jūnijā uz baketborta “Svētais Pēteris” Berings devās uz Klusā okeāna ziemeļu krastiem, lai noskaidrotu, vai ir ceļš no Sibīrijas uz Ziemeļameriku, kas stiepjas pa sauszemi. Tieši no šīs ekspedīcijas neatgriezās ne pats Berings, ne puse viņa komandas, kura sastāvēja no 78 cilvēkiem. Pirms pašas aizbraukšanas noskaidrojās, ka kuģa ārsts ir saslimis, tādēļ Berings piedāvāja kara ārstam un zinātniekam-naturālistam Georgam Stelleram ieņemt viņa vietu.
Nekas neliecināja par nelaimi, komanda veiksmīgi izsēdās Aļaskas rietumu piekrastē. Kad novembra sākumā jūrnieki ieraudzīja tālumā krastu, tad ļoti nopriecājās nolemjot, ka atrodas kontinenta tuvumā. Tomēr drīzumā viņus sasniedza vilšanās – tā bija Kamčatkas piekraste. Taču ūdens un pārtika bija gandrīz beigusies, tādēļ pieņēma lēmumu piestāt pie salas, kurā šobrīd nes Beringa vārdu.
Slimības un bada novārdzinātie cilvēki kaut kā izvietojās uz ātru roku uzceltās būdās. Bet viņu kuģi vētra norāva no enkura un izmeta krastā.
Gandrīz uzreiz paisuma laikā Stellers pamanīja ūdenī kaut kādu milzīgu dzīvnieku muguras, taču ārsta pienākumi neļāva viņam nodarboties ar to izpēti. Pēc dažām dienām, kad slimība nedaudz atkāpās, viņš ieguva iespēju apskatīt dzīvniekus labāk. Ūdens burtiski mutuļoja no lielajiem ķermeņiem, pēc Stellera vārdiem, tos nevarēja saskaitīt.
Pēc zinātnieka apraksta, tie bija gigantiski dzīvnieki. Daži eksemplāri sasniedza garumā 10 metrus, bet svēra no 4 līdz 11 tonnām. Zvēra galva bija nesalīdzināmi maza salīdzinājumā ar ķermeni, kurš beidzās ar divās daļās sadalījušos “vaļa” asti. Pārvietojās šie ūdens dzīvnieki ar noapaļotu priekšējo pleznu palīdzību, kuru galos bija raga uzaugums, kurš pēc formas atgādināja pakavu. Krokaina āda, līdzīga, pēc zinātnieka domām, veca ozola mizai, bija izturīga, bet zemādas tauki – biezi, kas aizsargāja dzīvniekus no asiem akmeņiem un aukstuma.
Jūras govs pārtika no ūdensaugiem, kā dēļ arī ieguva nosaukumu kāpostniece. Miermīlīgie, lētticīgie dzīvnieki no sākuma nebaidījās no cilvēkiem, piepeldēja viņiem tik ļoti tuvu, ka viņus varēja paglaudīt. Ja tomēr cilvēks radīja viņiem sāpes, viņi apvainoti attālinājās seklajā piekrastes ūdenī biezajos ūdensaugos. Pieaugušie dzīvnieki rūpīgi apsargāja savus mazuļus, pie “pārbrukšanas” uz jaunu vietu mazuļus novietoja bara centrā, lai neviens no viņiem nekļūtu par plēsēju upuri.
No sākuma jūrnieki neapskatīja Stellera govis kā pārtikas avotu. Taču tas diezin vai dēļ simpātijām pret dzīvniekiem. Acīmredzot, cilvēki bija tik novārdzināti, ka viņiem bija vienkāršāk nosist ar nūju un apēst kalānu, bet to te bija ne mazums. Taču kalāni ātri saprata, ka cilvēki ir viņiem bīstami, un kļuva piesardzīgāki. Tieši tad arī parādījās doma pamēģināt jūras govs gaļu – tā izrādījās garšas ziņā līdzīga liellopu gaļai. Dzīvnieku speķim bija patīkama garša un smarža, bet piens bijs taukains un salds.
Stellera govis ķēra sekojošā veidā. Milzīgu dzelzs āķi iekrāva laivā un piepeldēja dzīvniekam. Pats stiprākais veica sitienu ar āķi, bet kad tas iegrima nelaimīgās govs ķermenī, 30 cilvēki to vilka uz krastu ar troses palīdzību, kura bija piesieta āķim. Laivā esošie turpināja veikt sitienus ar nažiem, lai dzīvnieks mazāk pretotos. Gaļas gabalus atgrieza no vēl dzīvā radījuma, kurš sitās tik stipro, ka tā āda krita nost strēmelēm.
Citas govis, kad to ciltsbrāļi sāka sisties un mētāties no sāpēm, metās palīgā. Viņas mēģināja apgāzt laivu, ar visu ķermeni metās virsū trosei, lai to pārrautu sita ar astēm pa āķi. Un jāsaka, ne visi to mēģinājumi bija neveiksmīgi. Bet ja par upuri kļuva mātīte, tad tēviņš, nereaģējot uz briesmām un sāpēm, metās palīgā. Un nepameta to pat ka viņa jau bija mirusi. Reiz no rīta tēviņu atrada krastā blakus draudzenes ķermenim. Trīs dienas viņš negāja no tās prom.
Kā pēc tam stāstīja viens no ekspedīcijas dalībniekiem, no vienas kāpostnieces varēja iegūt trīs tonnas gaļas, kuras pietiktu, lai pabarotu 33 cilvēkus veselu mēnesi. Dzīvnieka zemādas tauki tika izmantoti ne tikai pārtikā, bet arī lampām. Bet no Stellera govju ādas taisīja laivas. Saprotams, ka jūrniekiem vajadzēja kaut kā izdzīvot, taču pie tādas barbariskas attieksmes, iegūstot vienu dzīvnieku viņi pa ceļam iznīcināja vēl piecus.
Drīzumā jūrnieki atjaunoja savu kuģi un devās uz dzimteni. Viņi atveda sev līdzi apmēram 800 kalānu ādas un pastāstīja par spalvaino zvēru pārbagātību Komandoru salās. Tādas reklāmas rezultātā īsā laika posmā šeit tika iznīcināts milzīgs daudzums arktisko lapsu un kalānu. Bet govs… Tā nebija vērtīga kažokādu tirgotājiem, taču bija lielisks ēdamais medniekiem. Gada laikā cilvēki iznīcināja vairāk par 170 dzīvniekiem. Un uz 1768.gadu divūkstošīgā Sellera govju populācija Komandoru salās pilnībā izzuda.
Pēc, liktos, pilnīgas kāpostnieku izzušanas pagāja dažas desmitgades, kamēr par tiem nesāka runāt no jauna.
1803. – 1806.gadu pasaules apbraukšanas ekspedīcijas laikā dabaszinību izmēģinātājs Vilhelms Tilenau redzēja šo dzīvniku. 1834.gadā divi mednieki pastāstīja, ka netālu no Beringa salas bija sastapuši izkāmējušu dzīvnieku ar konusveidīgu ķermeni, mazām priekškājām, un kurš elpoja caur muti un tam nebija aizmugures peldspuru.
Pagājušā gadsimta sākumā zvejnieki atrada Stellera govi, kuru vētra bija iznesusi Čukotskas pussalas dienvidu piekrastē. Un arī vaļu medību kuģu jūrnieki runāja, ka reizēm esot redzējuši jūrā neparastu dzīvnieku, ne ta zivi, ne ta vali.
Viens tāds aculiecinieka no vaļu medību kuģa “Buran” stāsts tika publicēts 1963,gadā žurnālā “Priroda” (“Daba” – tulk.piez.). vīrietis apgalvoja, ka Beringa jūrā redzēja baru milzīgu nezināmu dzīvnieku, kuru ķermeņu garums sastādīja astoņus metrus. Tas ir, viņi nevarēja būt ne roņi, ne valzirgi, ne zobenvaļi. Visdrīzāk, Stellera govis mitinājās ne tikai Komandoru salu rajonā. Vecos pierakstos var atrast liecības, ka kāpostnieces ir redzētas Čukotkā, Kalifornijā un Aleutu salās. Tādēļ jūrnieks no “Buran” varēja sastapt tieši tās.
1966.gadā avīzē “Kamčatkas komjaunietis” parādījās rakstiņš par to, ka seklumā Kamčatkas ziemeļaustrumos tika pamanīti nezināmi dzīvnieki ar tumšu ādu. Bet 1957.gadā inspektors Pinegins, apstaigājot Beringa sakas krastus, uzdūrās uz kaulu kaudzi, kuri acīmredzami bija piederējuši Stellera govij. Un šie kauli bija svaigi.
1976.gadā žurnāla “Vokrug sveta” redakcija saņēma vēstuli no Kamčatkas no vietējā meteorologa. Viņš rakstīja, ka vasaras beigās pie Lopatka raga esot redzējis govi garumā apmēram piecus metrus. No sākuma no ūdens parādījusies maza galva, pēc tam milzīgs ķermenis un, beidzot, raksturīga aste, līdzīga vaļa astei.
Pēdējās liecības attiecas uz 2012.gadu. Daži interneta izdevumi nopublicēja sensacionālu jaunumu: Kamčatkas Arktiskā arhipelāga mazas saliņas tuvumā atklājās Stellera govju bars, kurš sastāvēja no 30 dzīvniekiem.
Tā gribas ticēt tam, ka daži šo lētticīgo dzīvnieku pāri ir spējuši patverties līčos un tur pārdzīvot kažokādu bumu. Tikai cilvēkiem viņi vairs netic un tādēļ slēpjas.
Balduka briesmoņi
Balduka ezers – pats noslēpumainākais Baltkrievijas Zilo ezeru sistēmā. 17-stāvīgas ēkas dziļumā pie garumā 4 kilometri un platumā 300 metri. Viens viņa krasts – Postavas rajonā, bet cits – jau Mjaeļskas rajonā. Taču tūristus pie ezera velk ne šie parametri.
Ar vien biežākas kļuvušas liecības par to, ka ezerā ir briesmonis, līdzīgs Lohnesas briesmonim. Noslēpumainais kupris – to ieraudzīja vietējais iedzīvotājs vēl apmēram pirms četrdesmit gadiem. Negaidīti laivas priekšā saputojās ūdens, zvejnieks satvēra bortus, lai neapgāztos, un ar izbrīnu sāka skatīties uz metru garo pelēko kupri, kurš šķēla ūdens klaidu. Šī noslēpumainā mugura garumā sasniedza sešus metrus. Neko tamlīdzīgu vietējais zvejnieks agrāk ezerā nebija redzējis. Tā acīmredzami nebija ne līdaka, ne sams ne cita zivs. Taču ja arī zivs, tad vienkārši gigantiska!
Reiz no ūdens virsmas pazuda pīles – lūk viņas bija, bet tagad viņu vairs nav. Vārdu sakot, visas noslīka. Kāds redzēja lielu tumšu “gulbja” kaklu. Pirms pāris gadiem mākslinieks no Minskas Nazarčuks, kurš no laivas zvejoja zivis, tāpat pamanīja noslēpumainu muguru. Pēc viņa vārdiem, tas bija melns kupris līdz pusmetram augstumā un līdz pieciem metriem garumā. Mākslinieks sāka irties tuvāk dīvainajam priekšmetam, taču tas, nepievēršot uzmanību laivai, peldēja uz ezera vidu. Bija redzams un dzirdams, kā dīvainais radījums šņāca izpūšot ūdens putekļus. No giganta uz visām pusēm bēga prom zivis izlecot no ūdens. Briesmonis acīmredzami medīja izraisot paniku zivju vidū, kuru tomēr ezerā ir daudz. Pēc tam noslēpumainais radījums iegrima ūdenī un izzuda. Pie kam iegrimšana notika nevis ienirstot, bet tiešām iegrimstot.
Kas tad dzīvo ezerā? Daži apgalvo, ka tas varētu būt sams. Sak, daži sami sasniedzot garumā piecus metrus un vairāk. Taču, spriežot pēc aprakstiem, šis noslēpumainais kupris nekādi nav līdzīgs sama kuprim. Sama mugura vienkārši nevar pacelties ar pusmetrīgu kupri virs ūdens. Toties Balduka ezera briesmonis, visticamāk, ir daudz garāks par sešiem metriem, jo sešmetrīgs ir tikai virs ūdens redzamais dzīvnieka muguras nogrieznis. Jāņem vērā, ka aculiecinieki pie tam nebija redzējuši ne dzīvnieka asti, ne galvu. Šī noslēpumainā radījuma kopējais garums, tādā veidā, var sastādīt ne mazāk par desmit metriem. Samiem un līdakām līdz tādam izmēram acīmredzami neizaugt…
Lohnesas ezera briesmoņa ciltsbrālis? Liekas tā, ka Baltkrievija, tāpat kā Skotija un Zviedrija, savā laikā bija ledāja apkalta. Tas, līdzīgi lamatās, bija noķēris ezeros daudzus senus dzīvniekus, kuri ir saglabājušies kopš tiem laikiem. Tā katrā gadījumā izskaidro savus daudzskaitlīgos ezeru monstrus zviedru zinātnieki. Tas pilnībā der arī Baltkrievijai. Acīmredzot, ne velti mūsu senči stāstīja par noslēpumainiem cmokiem, Baltās Krievzemes ezeru briesmoņiem!
Liecības par cmokiem (drakoniem) patiesībā ir līdzīgas vienkāršām šausmenēm, kuras biedē bērnus: sak, naktīs ezeros redz briesmīgus cmokus dzērāji un staigājošie iemīlējušies. Stāstīja, ka cmoks var pārvērsties par jaunekli un apņemt meiteni. Taču ir liecības, kuras pavisam nav līdzīgas biedēkļiem, bet drīzāk – kriminālajai hronikai. Tā cmoka līķi aprakstīja Smoļenskas dziedinātājs XVI gadsimtā: “Cmoks bija līdzīgs ronim, pelēks, bez vilnas, taču garāks par valzirgu. Viņa garums bija septiņus ar pusi elkoņa garuma (tas ir gandrīz 15 metri!). Ķermenis plats un viegli pieplacināts, peldspuras, kakls tievs un garš ar mazu galvu, kura līdzīga gan čūskas galvai, gan stirnas galvai…”. Šis apraksts kā nekad labāk pielīdzināms skrimsla aprakstam, analoģiskam Skandināvijas briesmonim. Zviedru un norvēģu jūrnieki uzskatīja skrimsla parādīšanos uz jūras vai ezera virsmas par laba laika zīmi. Un tajā ir loģika – bailīgais reptilis neiznāca virspusē sliktā laikā. Iespējams, ka gan skrimsls, gan cmoks – Nessijas brāļi, nelieli ezeru pleziozauri, kuri vienkārši piepildīja Eiropas ezerus vēl XV-XVI gadsimtos. Īpaši daudz tādus dzīvniekus redzēja Velsā – tas ir atspoguļojies Velsas karogā, kurā attēlots drakons. Daudzi tā laika Velsas karaļi lielījās, ka esot nogalinājuši ezeru drakonus.
Vai varēja pleziozauri, ledus izolēti, šeit saglabāties? Jo dinozauri taču izmira pirms 65 miljoniem gadu. Patiesībā uz zinātnisko institūtu plauktiem put daudz jaunāku šo reptiļu pārstāvju kauli, kuriem ir pa miljonam gadu, vai arī vispār pa 400 tūkstošiem gadu. Pavisam zīdaiņi!
Kriptozoologi Balduku pagaidām nav izpētījuši. Tāpat zināms, ka tā dibenā aug relikti ūdensaugi. Un lūk kas vēl ir svarīgi: vietējie iedzīvotāji šajā ezerā nekad nepeldas, bet Balduka krastos aug daudz pīlādžu. Kaut kad šeit dzīvojošie burvji no tā ogām vārīja līdzekli, kurš ļauj redzēt nākotni. Bet viens burvis sagribēja kļūt līdzvērtīgam dieviem un upurēt apmetni. Pārvērta visus dzērvēs, dzērves izklīda pa apkaimi, un kur piezemējās, tur atkal kļuva par cilvēkiem. Bet puisis ar meiteni, sadevušies rokās, pārvērtās divos ezeros – Baldunā un Baldučinā. Līdz pat šim laikam šos ezerus savieno caurtece.
Bioloģisko zinātņu kandidāta, virszemes bezmugurkalinieku dzīvnieku GNPO “Zinātniki – praktiskais Baltkrievijas bioresursu NAN” laboratorijas vadītāja O.I.Borodina eksperta viedoklis:
Man liekas, ka jau sen nobriedusi nepieciešamība pārskatīt darbus, kurus veic kriptozoologi. Uz mūsu planētas, un Baltkrievijas teritorijā tajā skaitā, mīt nozīmīgs skaits dzīvnieku, par kuriem vēl nezina pat klasiskie zoologi. Daudz izplatītāki šajā plānā ir mikroskopiskie dzīvnieki. Ik gadu zinātnieki atklāj desmitus jaunu sugu, kuras izsenis ir dzīvojuši mūsu dabā, pēc kā daudzas no tām nonāk “nevar būt” kategorijā. Daudzu sugu dzīvošanas fakts ir ortodoksālo speciālistu uzstādīts šaubu daļā, un šaubas viņiem saglabājas pat gadījumā, kad noslēpumainās sugas eksemplārs atrodas tieši viņu priekšā. Analoģija, manuprāt, pilnīgi acīmredzama. Pašlaik Baltkrievijā piereģistrētas apmēram 17 tūkstoši dzīvnieku sugu, un vēl ne mazāk mums vēl jāatrod. Protams, lielākais vairākums no šīm tūkstošiem sugu nav zināmas tikai tādēļ, ka valstī vienkārši nepietiek speciālistu sistemātikā un faunzinībā, taču atsevišķas sugas – īsta leģenda, tās medī desmitgades, tiek izsludinātas iespaidīgas atlīdzības par atradumu. Tādēļ droši var apgalvot, ka mūsdienu klasiskajā zinātnē, pēc būtības, nav svešs kriptozooloģijas jēdziens. Bet mūsdienu metožu un tehnoloģiju izmantošana ļaus samazināt balto plankumu daudzumu mūsu zināšanās par planētu, kaut arī bez šiem plankumiem arī būs pārāk garlaicīgi dzīvot…
Nahuelito – Argentīnas ezeru monstrs
Uz zemeslodes ir dažas ūdenskrātuves, ap kurām staigā leģendas par it kā tajās mītošajiem briesmoņiem. Viens no tādiem – tas ir monstrs El Nahuelito, kurš it kā dzīvojot Nahul-Uapi (Argentīna) ezerā, kurš atrodas Patagonijas Andu pakājē tāda pat nosaukuma nacionālajā parkā. Ne tik sen pienāca ziņojumi par jaunām tikšanās reizēm ar šo radījumu.
Mīti par Nahuelito bija populāri vietējo mapuče indiāņu vidū, kuri sauca viņu par El Kuero. XVII gadsimta vidū toreizējais Spānijas karalis Karls IV pat pasūtīja licenci Nahuelito noķeršanai. Taču briesmoni ezerā neatrada.
Oficiālais ieraksts par Nahuelito novērojumiem attiecas uz 1910.gadu, kad kāds Džordžs Garrets, atrodoties laivā pie krasta, it kā esot ieraudzījis apmēram 400 metru attālumā no sevis radījumu, kura ķermeņa garums svārstījās no 4 līdz 6 metriem, bet kakls pacēlies virs ūdens apmēram 2 metrus. Vietējie iedzīvotāji paziņoja Džordžam, ka tas esot Nahuelito. 1922.gadā Garrets deva interviju par šo tēmu avīzei Toronto Globe, un secīgi pat organizēja monstra meklējumus, tiesa, neveiksmīgus.
Tajos pat 1920-jos gadus amerikānis Martins Šeffilds apgalvoja, ka novērojis no ezera krasta pa ūdeni peldošu gigantisku radījumu ar garu, izliektu, kā gulbim, kaklu. Pats radījuma ķermenis drīzāk atgādinājis krokodilu. Ak vai, Šeffildam nebija līdzi fotoaparāta, lai nofotografētu nesaprotamo radījumu, tādēļ atlika viņam ticēt uz vārda.
1960.gadā neliela karakuģa komanda, kurā izrādījās šajās vietās, 18 dienas ezerā sekoja kādu “neatpazīstamam zemūdens objektam”, taču viņiem tā arī neizdevās noķert šo radījumu vai kaut vai to identificēt.
1988.gadā vīrietis aiznesa uz Bariloče pilsētiņas Rionegro provincē avīzi fotogrāfijas, uz kurām skaidri redzams dzīvnieks, līdzīgs čūskai. Mute tam atvērta, bet aizmugurē redzami divi kupri. Tiesa, pierādīt, vai bilde ir oriģināls vai izjokošana, tā arī neizdevās.
1994.gada 4.janvārī apmēram 21 cilvēks kļuva par lieciniekiem tam, ka noslēpumainais dzīvnieks pārpeldēja ezeru smagi elpojot un piepūšot sānus, no kā ūdens “uzpūtās”.
1997.gadā argentīniešu speliologs Hulio Aguaro nolēma pamedīt Nahuelito. Taču, lai arī cik viņš neklaiņoja pa ezera krastiem ar binokli un videokameru cerot ieraudzīt ūdenī monstra apveidus, neviens tā arī neparādījās. Tomēr pētniekam izdevās uzdurties noapaļotiem pēdu nospiedumiem 50 centimetru diametrā. Izanalizējot pēdu dziļumu un apkārtējās nogulsnes Aguaro izskaitļoja, ka radījuma, kurš atstājis pēdas, svaram jāsastāda dažas tonnas! Kad viņš vietējai policijai paziņoja par sava pētījuma rezultātiem, tie uzreiz apstiprināja, ka ezerā kāds dzīvo, un pat pastāstīja par regulāri skanošai pērkonveidīgai rēkoņai.
Ir pavisam nesenas Nahuelito parādīšanās reizes. Tā, šī gada 19.maijā Bariloče iedzīvotājs Fabians Kardenass laivā peldēja pāri ezeram dodoties uz villu La Angostura, kurā strādā. Kopā ar viņu bija viņa znots Viktors un brālēns Migels. Vērojot apkārtni Kardenass no attāluma nofotografēja kādu priekšmetu, kurš, kā viņš pieļauj, bija dzīvs radījums. Rezultātā video ievietots internetvienē.
Šī gada 1.jūnijā sieviete vārdā Silvina atpūtās pie ezera kopā ar savu ģimeni. Apmēram divus kilometrus no tās vietas, kur viņi atradās, viņi ieraudzīja dīvainu objektu lielas laivas izmērā virzoties Viktorijas salas virzienā. Taču tā nebija laiva. Aculiecinieku acu priekšā objekts izzuda ezera dzelmē atstājot pēdas ūdenī. Silvina uzskata, ka tas bija dzīvs radījums. Vietējais portāls Carlos Paz Vivo nopublicēja video, kuru bija uzņēmis aculiecinieks uz mobilā telefona.
Eksistē hipotēze, ka Nahuelito vispār nav sens radījums, bet kaut kādas mūsdienu bioloģiskas sugas pārstāvis, kurš mutējis kodoleksperimentu rezultātā, kuru veikuši vācu zinātnieki it kā 50-tajos pagājušā gadsimta gados, vai arī jau mūsdienās blakus esošā atomu centra Bariloče darbinieki.
Visumā, kas vai kurš iemūžināts par sabiedrības īpašumu kļuvušajās fotogrāfijās vai video, nav īsti saprotams. Bet pagaidām vietējās varas iestādes taisa biznesu uz tūristiem, kuri gatavi pirkt fotogrāfijas un suvenīrus ar Nahuelito attēliem.
Runā, ka ieraudzīt monstru ūdenskrātuves virspusē var tikai skaidrā laikā un visbiežāk nez kāpēc pavasarī.
