Tas nozīmēja “sešdesmitgadnieku” antientropiskās kultūras bojā eju (turklāt, ne tikai PSRS, bet arī ASV) un patiešām, “Vērša stundas” aizliegšana praktiski sakrita ar laiku, kad arestēja T. Liriju un tika apspiesta “Pirmā apziņas revolūcija”. Septiņdesmito gadu vidū dienaskārtībā jau bija divpolārās pasaules demontāža, tas ir, parādījās reāli draudi izveidoties pat ne monocivilizācijai, bet pat monokultūrai. Kārtis nedaudz sajauca (un par desmitgadi palēnināja padomju sociālisma agoniju) 1973. gada “enerģētiskā krīze”, ko izprovocēja “Romas kluba” “ekoloģistu” aktivitāte.

Kļuva reāla pasaules apvienošanās, taču, nevis uz komunistiskas, bet gan kapitālistiskas bāzes. No vienas puses, tas likvidēja vispārēja kara draudus un, kas bija vēl būtiskāk, ļāva samazināt (perspektīvā gandrīz līdz nullei) militāros izdevumus. No otras puses – tas veda pie pilnīgas, sociālas norobežotības un, kā sekas tam, pie neizbēgama sociālās entropijas pieauguma – inferno.

Variants, dabiski, nebija forsēts un 1968. gadā tas nebūt nebija acīmredzams, taču I. Jefremovs, attēlojot Tormansu, orientējās tieši uz to. Deviņdesmitajos – nulles gados tieši tas negaidīti padarīja “Vērša stundu” mūsdienīgu.

XX gadsimts raksturojās ar to, ka strauji palielinājās informācijas plūsmu loma vadības mehānismā. Sākumā jaunumu izplatīšanas (avīžu) vizuālo zīmju kanāls tika papildināts audiāli (turklāt, funkcionējošs reālā laukā): tas izrādījās pietiekami, lai masveidā atražotu totalitāras struktūras. Pēc tam iemācījās pārraidīt un projecēt tieši uz individuālo apziņu mērķtiecīgi konstruētus tēlus.

“Radioficētā sabiedrība” iegūst saviem radītājiem vairākas, negaidītas iezīmes (piemēram, tiek zaudēts pašsaglabāšanās instinkts, gan individuāli, gan nacionālā līmenī), kas spējīgas uz ārkārtīgu spēku sasprindzinājumu. “Televīzijas” līmeņa sabiedrībā socioglionu mijiedarbības līmenis paaugstinās līdz tādai atzīmei, ka tas ved pie sociuma iegrimšanas varas pilnīgi kontrolētajā, mākslīgajā informācijas vidē. (Ar “socioglionu” mijiedarbību mēs saprotam evolucionāru egoistisko lielo primātu iesaistīšanos vienotā, sabiedriskā struktūrā – ciltī, tautā, valstī, sektā utt.)

“Nākotnes teorijas” rāmjos mūs interesēs personības pilnīgas sabrukšanas mehānisms spēcīgos, ārējos laukos. Runa ir par masveidīgu un stingru “Uzvaras dienas”, “Pirmā maija demonstrācijas” vai “aplenktā cietokšņa” efektu radīšanu. Visos gadījumos vara inducē mietpilsoņu psihē savu priekšstatu un izvedojusies subpersonība kļūst par dominējošo un sāk izmantot perpacienta iekšējo enerģētiku. Nejaušas atkāpes no tādas lietu kārtības var tikt likvidētas parastā veidā: “Tie, kas slēpjas, galvu nolaiduši ir apslēpti planētas ienaidnieki. Tie, kas nespēj atkārtot uzticības un paklausības himnu, ir atklāti planētas ienaidnieki. Tie, kas iedrošinās stādīt savu gribu pretī Pūķa gribai, ir nekavējoties jānopratina Jan Gao-Juara palīgiem!” Te mēs esam cieši pietuvojušies sabiedrības informācijas kolapsam. Spēcīgos, daudzu aspektu informācijas laukos socioglionu spēki veido vienotu, kolektīvu Realitātes tuneli, turklāt jēdzieni, kas nesaskan ar tuneļa struktūru, vairs netiek atvērti un attiecīgi pārstāj eksistēt. Tāda sabiedrība zaudē jebkādu attīstības potenciālu un pastāv nemainīgā formā līdz tam laikam, kamēr neizsmels galīgos resursus. Stingri runājot, sociālie “melnie caurumi”, līdzīgi saviem fiziskajiem analogiem, lēni iztvaiko kvantu efektu dēļ (šajā gadījumā, kvantovēsturisku efektu dēļ).

Vispār jau, dzīve sociālā kolapsāra “iekšienē” obligāti var nebūt infernāla – pat no ārēja novērotāja redzes viedokļa. Būtu dīvaini pieņemt, ka Vara, kas veido regulējoša informācijas lauka formātu, noteikti uzstāda par savu mērķi paaugstināt iedzīvotāju ciešanu līmeni. Psihopātiskas personības nespēj pareizi lietot totalitāru sistēmu un, kā likums, sistēma tos pati izbrāķē karjeras sākuma etapos. I. Jefremovs apzināti attēlo savu Čoijo Čagasu kā gudru cilvēku, ļoti pacietīgu un bez jebkādām ksenofobijas pazīmēm.

Taču kolapsāra jēdzienu telpa ir pārāk primitīva, lai izturētu kādu citu pārvaldes sistēmu, izņemot vienīgi piramidālo. Tas nozīmē absolūtu vadīšanu golemu struktūru sociālajā dzīvē un to iemiesojums ir “trula ierēdņa” tēls, kura funkciju izpildei pietiek ar “vienkāršu skaņas ierakstu”. Bet šeit jau darbojas I. Jefremova atklātais un aprakstītais “Arimana bultas” likums: vadošais informācijas lauks sāk uzkrāt ļaunumu. Tādā veidā sociālajā kolapsārā eksistē paaugstinātas sociālas entropijas, inferno, mehānisms, taču pēc definīcijas nevar eksistēt kaut kādas struktūras, kas samazina to (tāpēc ka tādu struktūru atribūta pazīme ir sabiedrības sarežģītība, tas ir, tiek ražoti vai tiek atvērti jauni jēdzieni).

Divdesmit gadu pēc “Vērša stundas” radīšanas, procesus, kas notiek sociāla kolapsāra iekšienē, līdz zināmai pakāpei izdevās konkretizēt. To izdarīja V. Ribakovs romānos “Parauj aiz aukliņas” un “Pavards tornī”, pēdējā no tiem autors ievieš jaunu, psihoinformatīvu terminu – IPS, ilgstošas pazemošanas sindromu. V. Ribakovs sociālo problēmu analīzi ieved mikrolīmenī, parādot, kas notiek ar cilvēka dvēseli stipri noslēgtā socioglionu laukā. Taču tiklīdz iedarbības mehānisms kļuva skaidrs, tika atrastas arī individuālas tehnoloģijas, kas spēja būtiski samazināt infernalitātes pieaugumu.

Lielākā daļa no šīm tehnoloģijām atradās “kreisās rokas ceļa” tehnikas gultnē: no abās Atlantijas okeāna pusēs esošo varas pārstāvju redzes viedokļa “Pirmā apziņas revolūcija” tika apspiesta ar nepiedodamu novēlošanos.

1968. gadā I. Jefremovs pat nevarēja cerēt uz tik veiksmīgu apstākļu sakritību: “Vērša stunda” tika rakstīta ar domu, ka realizēsies sliktākais no iespējamajiem variantiem. No šī skatu punkta interesi izraisa romāna otrā, zīmīgākā frāze. (Pirmā: “Kuģim – startu!” ir labi zināma un tā nav jāinterpretē).

Tātad: “Vienīgā actiņa – ne Zemes cilvēka, bet tormansieša Taela – palika degt kā simbols tam, ka abu planētu brālība ir atjaunota”. Pati par sevi semantiskā konstrukcija ir tradicionāla un sagaidāma, taču tikai tad, ja neņemam vērā vienu svarīgu apstākli. Atgādināsim, ka I. Jefremovs bija Sašķelto pasauļu ēras piektā perioda totalitāro režīmu anatomijas speciālists. Tas paredz precīzu uz Tormansa eksistējošo būtisko dzīves momentu atspoguļošanu, vēl vairāk, jo autoru neierobežoja “domāšanas laiks”: divdesmit autora lokšņu garais romāns tapa trīs gadus.

Pēc šī brīdinājuma – apsolītā, apslēptā semantika vienkārša jautājuma veidā: kādu tieši no Četru Padomes konkurējošiem specdienestiem pārstāvēja inženieris darbam ar informāciju Honteelo Tollo Fraels?

Būtu naivi domāt, ka svešas un, acīmredzot, varenas pasaules ciemiņu rīcībā tiks norīkots “inženieris no ielas” (kura vārds, turklāt, norāda uz zemāko rangu), turklāt vēl – opozicionāri noskaņots. Sāksim ar to, ka no Čagasa puses tas būtu vienkārši nepieklājīgi.

Arī Taela izturēšanās galīgi neatbilst tāda cilvēka tēlam, kurš pirmo reizi ir nokļuvis augstās politikas sfērā, kur, kā zināms, kļūdas var maksāt dzīvību. Salīdziniet: “tiklīdz pasaulē izgāja kartiņa [Padomes viešņa], tā rupjie cilvēki saliecās, pazemīgi klanoties, mēģinot tajā pašā laikā ātrāk tikt vaļā no bīstamās apmeklētājas”. Taels, savukārt, ar mierīgu smaidu balansē starp valdniekiem (lieliem un maziem), Zemes cilvēkiem, vietējiem “ilgdzīvotājiem”, pagrīdi, Pelēkajiem Eņģeļiem. Arī lai iemīlētos sievietē no citas Realitātes, ir vajadzīga vismaz bezbailība...

Īpašais Taela statuss ir tik acīmredzams, ka nav pat jāvēršas pie tiešiem pierādījumiem, kas atrodami tekstā – Gens Šī un Ka Lufs, apspriežot sacelšanās plānu, nolemj: “Visus lieciniekus ir jānovāc, tajā skaitā arī muļķi Taelu, kas nemāk pa īstam spiegot!” Taels ir vienīgais, ko augstu stāvošie sazvērnieki nosauc vārdā, izdalot no kopējā “citu liecinieku” saraksta.

Rodisa savu dabisko spēju dēļ varēja iztikt bez DPA – psiholoģijas atpazinēja. Tas ir, viņa spēja atpazīt cilvēka psihisko struktūru, tātad, visdrīzāk Taela specialitāte viņai nebija noslēpums. ”Es zinu, kat u zini, ka es zinu...” ir klasiska daudzkārtējo atspulgu formula, kas tā patīk izlūkiem. Viņi ļoti labi saprata viens otru – Čoijo Čagass, zemiešu vadone un informācijas dienesta inženieris.

Pirmais jautājums, ko savai viešņai uzdod Tormansas valdnieks ir:

...kādos gadījumos jūs runājiet patiesību?

-Vienmēr!

-Tas nav iespējams. Īstas, neapgāžamas patiesības nav!

-Ir tās pietuvinājums ideālam, jo tuvāks, jo augstāks ir cilvēka sabiedriskās apziņas līmenis.

-Kāds tam ar to sakars?

-Kad vairums cilvēku saprot to, ka katrai parādībai ir divas puses, ka patiesībai ir divas sejas un, ka tā ir atkarīga no mainīgās dzīves...

-Tātad, absolūtas patiesības nav?

-Dzīšanās pēc absolūta ir viena cilvēka smagākajām kļūdām...

Čagass atminēja inscenējumu, ko režisēja Faja Rodisa un Olla Deza, un pateica par to – tā, kā uzskatīja par vajadzīgu. Faja viņu sadzirdēja. Viņš to sajuta. Un radās vienkāršs, antientropijas “sakaru lauks” starp informētiem cilvēkiem. Uzticība:

“-Es jau sen baidījos no kā tamlīdzīga un neesmu pārstājis brīnīties par jūsu spēli ar Čoijo Čagasu.

-Tas nav viņš, - stingri atbildēja Rodisa”.

Šie vārdi noslēdz romāna apslēpto struktūru, ieslēdzot sevī neiespējamā metaforu, taču – pēc dialektikas un neizbēgamības principiem – Nākotnes savienību ar Varas būtiskākajām personām.

I. Jefremovs saprotot, ka “pēc dialektikas likumiem oligarhiskā režīma dzelzs cietokšņa pretējā puse ir ļoti trausla”, atrada šāda režīma “montāžas punktu”.

Vispār un visumā operācijas līnija ir vienkārša. Valsts kapitālisma oligarhija, lai kā tā sevi arī nesauktu, nevar radīt Nākotni. Tāpēc tā nevar piedāvāt tautai vai privileģētajai virsotnei, vai pati sev zemas entropijas sabiedrības jēdzienus: brīvību, izzināšanu, mīlestību, skaistumu. Taču vēl svarīgāka ir cita lieta: tā nespēj uzbūvēt interesantu, dinamisku sižetu.

Runa ir par augsti organizētu informāciju, kas strukturēta pavisam savādāk, nekā ierastajos golemos, leviatānos utt. Dinamiskus sižetus var var apskatīt kā pašas Vēstures Priekšstatus. Lai nodrošinātu parasto informācijas objektu-nesēju darbību ir vajadzīgs tikai paši nesēji un informācijas lauks, kas tos saista, bet sižetu eksistēšanas nosacījums ir informācijas nesēju konkrēta darbība.

Šāda formālisma rāmjos vēstures sistēmas īpašības uzstājas kā literāro likumu izpausme. Analizējot to vai citu notikumu pieļaujamību, mēs varam interesēties ne tikai par versijas patiesīgumu un tās iekļaušanos kopējā cēloņu-seku saišu kontekstā, cik par sižeta jēdzīgumu un skaistumu, kas vērpjas ap šiem notikumiem. (Par dinamiskajiem sižetiem var izlasīt arī citās S. Peresļegina grāmatās: “Kas šeit saimnieks?” grāmatā S. Peresļegins, J. Peresļegijna “Klusā okeāna pirmizrāde”, SPb: Terra Fantastica, M: AST, 2001.; S. Peresļegins “Lomu spēle kā vēstures modelēšanas metode” grāmatā “Hitlera vējā palaistās iespējas” (SPb: Terra Fantastica, M: AST, 2001.).

Sociālā kolapsāra cikliska, svārstveida eksistence ir mazāk sižetiska, nekā inferno spirāles attīšana, lai uzbūvētu sabiedrību ar zemu entropiju. Ar to abas I. Jefremova iezīmētās savienības – atklāta kži (īsdzīvotāju – “korotkožiteļi“ krieviski; otra šķira uz Tormansas ir dži – ilgdzīvotāji - “dolgožiteļi”) un inteliģences apvienošanās un “slēptās semantikas” līmenī notiekošā inteliģences un specdienestu mijiedarbība kļūst par eventuāli neizbēgamu.

Kas, protams, nelikvidē vajadzību pēc Individuālās Psihes Atpazinējiem un Īsās Atmiņas Inhibitoriem.

Turpinājums sekos.