Stāsta anotācijā ir teikts, ka tas ir “pilnībā patiess notikums”, kas notiks Viklau grāfistē, Īrijā, ar kādu doktoru Mūru, kurš vēlāk strādāja par skolotāju Londonā.
Kādu reizi doktors Mūrs un divi viņa draugi, Ričards Juniaks un Laflins Mūrs (nav radinieks) satikās Domgrī ciemā, lai apspriestu samilzušās problēmas. Tad, kad viņi bija apmetušies viesnīcā un sēdēja pie vakariņu galda, Mūrs viņiem pastāstīja stāstu par dīvainiem notikumiem, kas ar viņu bija atgadījušies bērnībā, kad viņš bija dzīvojis netālu no šejienes. Pats Mūrs toreiz bija pārāk mazs, lai kaut ko atcerētos, bet par šiem notikumiem viņš zina no savas mātes un citu radinieku nostāstiem. Pēc viņu vārdiem, Mūrs bērnībā bieži bija pēkšņi pazudis un viņu nekur nevarēja atrast.
Vecāki uzskatīja, ka zēnu nolaupīja fejas, un, kad zēns kārtējo reizi nolaupīts, vecāki aizgāja pie pavecākas kaimiņienes, kura, acīmredzot, bija ragana vai kaut kas tamlīdzīgs. Kaimiņiene norunāja kaut kādus buramvārdus, un zēns, tikpat pēkšņi kā pazuda, sveiks un vesels atradās.
Doktora Mūra draugi šo stāstu uztvēra ar lielu skepticismu. Iespējams, ka viņiem, tāpat kā doktoram, bija laba izglītība, un viņi nebija tik māņticīgi kā parastie lauku cilvēki.
Juniaks pat izteica dažus loģiskus argumentus pret to, ka šis stāsts ir patiess, un doktoru Mūru tik ļoti satrieca, ka viņš draugus sāka pārliecināt par to, ka viņš ne kripatiņu nemelo, ka viss tieši tā notika.
Pēc tam doktors pēkšņi pielēca kājās un pateica, ka viņam ir jāaiziet, jo viņu tikko “pasauca”. Kas un uz kurieni pasauca, viņš nepateica, bet neredzams spēks viņu uzreiz sāka celt gaisā, un pārbiedētie Juniaks un Laflins viņu satvēra, viens aiz rokas, otrs aiz kājas.
Tomēr neredzamais pretinieks bija daudz spēcīgāks, un viņš Mūru sāka celt gaisā kopā ar abiem draugiem, kas bija pieķērušies pie Mūra. Laflins no bailēm uzreiz atlaida Mūra kāju, bet Juniaks turpināja turēties. Tomēr pēc dažām sekundēm arī viņš padevās, un tiklīdz viņš doktoru bija atlaidis, Mūrs kaut kur pazuda. Draugi pat nepaspēja ieraudzīt, vai viņu iznesa pa viesnīcas logu vai durvīm.
Juniaks un Laflins, abi nobijušies līdz nāvei, aizskrēja pie viesnīcas saimnieka un pastāstīja viņam par to, kas ir noticis ar viņu draugu. Saimnieks viņu stāstīto uzklausīja tik mierīgi, it kā par tādām lietam dzirdētu regulāri.
Pēc tam viņš viņiem pateica, ka apmēram ceturtdaļjūdžu attālumā dzīvo sieviete, kurai piemīt “gudrība”, un viņa spēj atrast pazaudētas lietas vai pazudušus cilvēkus, un viņam nav šaubu, ka viņa var palīdzēt atrast doktoru Mūru.
Viņi nekavējoties aizsūtīja pēc sievietes un drīz viņa ieradās. Viņai pastāstīja, ka aptuveni pirms stundas kaut kādi spēki nolaupīja viņu draugu, un lūdza viņu atrast. Sieviete uzreiz pateica, ka viņu pazudušais draugs šobrīd atrodas mežā, apmēram jūdzi attālumā, vienā rokā turot maizes gabalu un otrā vīna glāzi.
Bez tam viņa arī pateica, ka doktors Mūrs ir ļoti izsalcis un izslāpis, taču tajā mežā viņš nedrīkst ne ēst ne dzert, pretējā gadījumā viņam uzbruks slimība, un viņš neizveseļosies līdz par savai nāvei.
Pēc tam viņa sāka skaļi teikt senus buramvārdus, kuru būtība bija tāda, ka viņa lūdza doktora Mūra senčus, kuri bija dzīvojuši pirms četrām paaudzēm, lai viņam palīdz. Pēc tam viņa pastāstīja par to, kas ar doktoru Mūru notiks tālāk.
Viņa teica, ka radības (fejas), kas viņu nolaupīja, vispirms viņu aizvedīs uz septiņu jūdžu attālumā esošo dāņu fortu, kur būs liela jautrība un dejas, kā arī daudz ēdiena un dzēriena, bet buramvārdi Mūru no kārdinājuma pasargās. Pēc tam viņu aizvedīs vēl divdesmit jūdzes tālāk, uz citu fortu, kur arī notiks lielas svinības.
Pēc tam viņu aizvedīs uz septiņu baznīcu fortu, bet, ņemot vērā, ka arī tur Mūrs nepieskarsies aizliegtajiem dzērieniem un gaļai, no rīta viņu dzīvu un neskartu atvedīs atpakaļ pie cilvēkiem. Pēc tam sieviete atvadījās un aizgāja.
Sešos no rīta kāds pie viesnīcas durvīm pieklauvēja. Tad, kad atvēra durvis, uz sliekšņa stāvēja doktors Mūrs, viņš bija ārkārtīgu slapju un izsalkuma izmocīts. Tad, kad viņš bija paēdis un padzēries, viņš pastāstīja, ka brīdī, kad tika nolaupīts, redzējis, kā istabā ielaužas kādi divdesmit cilvēkveidīgi radījumi. Daži bija ieradušies ar kājām, bet daži bija atjājuši ar zirgu. Tie viņu esot sagrābuši, izrāvuši no draugu rokām un aizveduši uz mežu.
Tur viņu uzsēdināja zirga mugurā, vienā rokā iedeva maizi, otrā vīnu un piedāvāja dzert un ēst. Tad viņi visu nakti Mūru vadāja no vieniem svētkiem uz citiem. Bet tad, kad viņš mēģināja kaut ko ēst vai dzert, ēdiens un dzērieni vienkārši paši no sevis izlidoja no viņa rokām. Radījumus, kurus Mūrs naktī redzēja, viņš aprakstīja kā lielus un slaidus vīriešus un sievietes, kuriem patika mūzikas pavadībā dejot un fortos rīkot greznas dzīres. Kad pienāca rītausma, doktors Mūrs viens pats kaut kādā veidā atradās pie viesnīcas, no kurienes viņš tika nolaupīts.
Nedaudz vēlāk Ričards Juniaks, lielas ziņkārības mocīts, devās uz to pašu dāņu fortu, par kuru runāja ragana. Zālē, starp senā forta drupām viņš atklāja milzīgu apli, kas bija tik ļoti izmīdīts, it kā tajā nesen būtu dejojuši kādi 500 cilvēki.
Pēc atgriešanās Juniaks par šo atklājumu pastāstīja saviem draugiem, un vietējā doktora Mērfija un Ladlova kunga, viena no sešiem augstākās tiesas kancelejas ierēdņiem, klātbūtnē savu stāstu apliecināja. Tas bija 1678.gada 18. novembris.
