10 gadu vecumā Džozefs kopā ar tēvu sāka piekopt «ūdens burvja» profesiju. Ar šādu iesauku viņš apceļoja apkārtējos ciemus un, bruņojies ar dakšveida koku vai riekstkoka rīksti, atkarībā no instrumenta izliekuma noteica to vietu, kur pēc Džozefa aprēķiniem atradās ūdens āderes. Taču drīz vien Džozefs sāka kalt krietni vien nopietnākus un grandiozākus plānus. Mazais ģēnijs ar burvju akmens palīdzību sāka «noteikt» zagtu mantu klātbūtni. Turklāt ar maģisko akmeni, ko Smits vienmēr nēsāja sev līdzi, ieslēptu cepurē, viņš spēja arī atrast apslēptas bagātības. Ar vienu vārdu sakot, nākamais «Dieva izredzētais» jau no mazām bērnu dienām bija prasmīgs krāpnieks.
15 gadu vecumā Džozefu sāka interesēt reliģija un savas dvēseles pestīšana, taču tolaik Ņujorkā sākās baznīcu reliģiskā cīņa par to, kurš mācītājs pēc iespējas vairāk piesaistīs jaunu glābto dvēseļu savai draudzei. Redzēdams šo liekulību melnsvārču rindās, pusaudzis jutās pievilts, bet te kādu dienu kā zibens no skaidrām debesīm Smitam parādījās eņģelis Maroni, kas atvēra viņam acis, pastāstīdams visu, ko ilgāku laiku jau bija novērojis arī pats Džozefs, — ka Jēzus Kristus ir novecojis, bet baznīca korumpēta un ka Dievs pirms pasaules gala ar sava svētā un izredzētā pravieša Džozefa Smita starpniecību vēlas uz zemes dibināt jaunu draudzi. Taču uz pirmo Dieva aicinājumu puisis ilgi nereaģēja, un tas arī saprotams, jo cilvēka dabai grēks ir tuvāks nekā svēta dzīve. Bet Dievs bija neatlaidīgs, un 1823. gada 23. septembrī kārtējo reizi «sūtīja» pie Smita savus vēstnešus. Pēc tam laiku pa laikam jauno Dieva izredzēto apmeklēja tas pats eņģelis Maroni, kurš arī paziņoja Džozefam, ka netālu no Manhetenas, Kumora kalnā, apraktas zeltas plāksnes, kas satur informāciju par Amerikas patieso iekārtu pirms Kristus dzimšanas. Dīvaini, bet teksts uz plāksnēm bija iegravēts senebreju valodā ar senēģiptiešu burtiem, ko bez problēmām izlasīja neizglītotais Smits. Visbeidzot 1826. gada 22. septembrī ar debesu visžēlīgu palīdzību zelta plāksnes tika nodotas Džozefam. Kad par vērtīgo ieguvumu uzzināja arī plašākas tautas masas, jaunais pravietis kļuva par zaimu un apsmiekla objektu, turklāt zelta plāksnes viņam centās atņemt arī elles spēki. Lai noraidītu visus pret sevi vērstos apmelojumus, Džozefs nodrošinājās ar trijiem lieciniekiem, kuri rakstveidā apliecināja vēsturisko zelta plākšņu nodošanas—pieņemšanas aktu. Šo triju apšaubāmo liecinieku liecība atrodama «Mormoņu grāmatas», kas arī ir leģendāro plākšņu atšifrējums, ievadā.
Savu darbību mormoņu sekta īsteni sāka 1830. gadā. Pavasara sākumā beidzot parādījās atklātībā «Mormoņu grāmata», kas drīz vien ieguva skandalozas grāmatas slavu, taču par to citreiz. Savukārt 6. aprīlī tika nodibināta mormoņu baznīca, un seši cilvēki, no kuriem četri bija Smitu ģimenes pārstāvji, tika nokristīti un iecelti par draudzes vecajiem. Jaunā reliģiskā kustībā izplatījās milzu ātrumā, un tās vadītājs 1830. gada jūnijā tika divas reizes apcietināts par «viltus mācības» izplatīšanu, notiesāts un atbrīvots. 1827. gada 18. janvārī Džozefs apprecējās ar Emmu Gelu, kas mormoņu ēras laikā, pateicoties «īpašai atklāsmei», tika pasludināta par «izredzēto sievieti un Dieva meitu», bet pēc neilga laika viņu pārdēvēja daudz zinātniskākā vārdā «Electa Cyria», kas tulkojumā nozīmē «Dieva izredzētā». Tiesa, pašai izredzētajai būtnei jau no pirmās dienas riebās vīra izgudrotā reliģija, un viņa neizrādīja ne mazāko nožēlo, kad uzzināja par Džozefa nāvi, turklāt Emma atteicās pārcelties uz dzīvi mormoņu pilsētā Jūtā, tā vietā viņa novērsās no ticības, apprecējās ar pagānu un kļuva par lielas viesnīcas īpašnieci.
Taču mormoņu ēra nebija ilga, jo nevienam nepatika viņu agresīvā pasaules gala sludināšana, un viņus sāka vajāt. Smits ar saviem sekotājiem klīda no vienas pilsētas uz citu, bet nekur ilgi neuzturējās. Lielāko kopienu Džozefam izdevās nodibināt Misūri štatā Džeksonas grāfistē, kur divu gadu laikā mormoņi sastādīja trešo daļu no kopējā pamatiedzīvotāju skaita. Tiek liels ieceļotāju skaits ne pa jokam satrauca vietējos iedzīvotājus, jo tas draudēja arī ar pārmaiņām politisko spēku sadalījumā, kā arī aizdomīga šķita Džozefa Smita reliģija. Ar šiem iemesliem pilnīgi pietika, lai sāktos uzbrukumi mormoņiem, kā rezultātā 1833. gada novembrī kārtējo reizi pasaules gala sludinātāji bija spiesti pamest savu dislokācijas vietu. Par jauno mormoņu mājvietu kļuva Klejas grāfiste, taču pēc trim gadiem arī šīs vietas iedzīvotāji vairs nevēlējās dzīvot blakus sektantiem. Misūri varasiestādēm nekas cits neatlika kā izveidot jaunu, īpaši mormoņiem paredzētu grāfisti ar nosaukumu Koldvela. Tomēr 1838. gada rudenī grautiņi un uzbrukumi atsākās ar jaunu sparu, bet pēc savstarpējām sadursmēm Džozefu Smitu un citu baznīcas līderus apcietināja un apsūdzēja valsts nodevībā. Otro un pēdējo reizi Smits nokļuva cietumā 1844. gada jūnijā, šoreiz viņam izvirzīja apsūdzību par dumpja organizēšanu. 1844. gada 27. jūnijā plkst. 20.05 cietumā ielauzās cilvēki ar sakrāsotām sejām un nošāva Džozefu Smitu un viņa brāli Hairamu.