Kad apjukums bija nedaudz norimis, nosvērtākie un saprātīgākie iedzīvotāji noslēpumainās pēdas sāka pētīt. Vispārpieņemts bija uzskats, ka tās nevarēja atstāt neviens šajās vietās pazīstams dzīvnieks, lai gan principā pēdas bija nedaudz līdzīgas ēzeļa pēdām. Katra pēda bija desmit centimetrus gara, septiņus centimetrus plata, un attālums starp diviem blakus esošiem nospiedumiem, kas visur bija absolūti vienāds, bija divdesmit centimetri. Bet vispārsteidzošākais bija tas, ka pēdas stiepās, it ka pa diegu, pilnīgi taisnā līnijā, un tāpēc tās varēja atstāt tikai radījums, kas pārvietojās… uz divām kājām!
Pēdas atšķīra vēl viena neizskaidrojama īpatnība. Lai gan iepriekšējā naktī uzsnigušais sniegs bija mīksts un pūkains, katrs nospiedums bija pārklāts ar plānu ledus garoziņu, kas to padarīja īpaši skaidru. Šādi nospiedumi varēja parādīties tikai tad, ja nagi (vai kas cits, kas atstāja šos nospiedumus) sniegā atradās ļoti īsu brīdi un bija… karsti!
Kad cilvēki nolēma izsekot divkājaino nagaiņu maršrutu, viņi saskārās ar vēl vienu noslēpumu. Taisna pēdu līnija, neatkāpjoties no taisnas līnijas ne par centimetru, šķērsoja žogus, kāpa uz māju jumtiem un trīs metrus augstām siena kaudzēm. Vienā gadījumā pēdas bija atstātas pie jumta piekārtā lietus notekcaurulē, bet citā, mājas otrajā stāvā, uz šauras karnīzes. Visās šajās neticamajās situācijās soļa garums palika nemainīgs, divdesmit centimetri.
Tādā veidā nezināmā būtne izgāja cauri Eksmutai un devās ziemeļu virzienā, tad strauji taisnā leņķī pagriezās uz rietumiem, šķērsoja trīs kilometrus plato Eksas ieteku un nokļuva otrā krastā, tad atkal strauji pagriezās uz dienvidiem, sasniedza Teinmutas pilsētu un iznāca ar ledu klātā Laima līča krastā, kur pēdas beidzās, bet nenogurstošie sekotāji tās atklāja līča pretējā krastā. Atkal nonācis uz sauszemes, radījums devās dienvidrietumu virzienā un, pagājis garām vairākiem ciemiem un pilsētām, ejot pāri sniegiem klātiem laukiem un ganībām, nonāca Biktonā, Totnesas rajonā, kur pēdas pēkšņi beidzās. Noslēpumainā ceļotāja maršruta kopējais garums bija vairāk nekā 160 kilometri.
Vienā no baznīcas draudzēm, caur kuras teritoriju devās divkājainais nagainis, vietējais mācītājs, godājamais Dž.M.Masgreivs, mierinot satrauktos draudzes locekļus, apliecināja viņiem, ka nekas īpašs nav noticis, ka pēdas sniegā ir atstājis no zvērnīcas izbēdzis ķengurs… Taču svētais tēvs nespēja izskaidrot, no kurienes ķengurs dabūjis nagus un kā tam izdevies vienas nakts laikā aukstumā noiet 160 kilometrus, lecot pāri žogiem un kāpjot uz māju jumtiem. Vietējie “eksperti” piedāvāja citus, ne pārāk pārliecinošus skaidrojumus. Viņi teica, ka pēdas pieder klibam zaķim, krupim, ūdram, milzīgam putnam, kas atlidojis no kontinenta, un citiem līdzīgiem absurdiem.
Kopš šī noslēpumainā incidenta ir pagājuši gandrīz 150 gadi, taču tā noslēpums joprojām nav atrisināts, un tas turpina piesaistīt zinātnieku, profesionālu pētnieku, rakstnieku, žurnālistu un vienkārši zinātkāru cilvēku uzmanību. Viņi bieži atrod jaunus dokumentus, aculiecinieku rakstiskas liecības, vecas laikrakstu publikācijas, kas palīdz tuvoties noslēpuma atrisināšanai un dod iemeslu tam, lai varētu piedāvāt jaunas notikušā versijas.
Šādu entuziastu vidū ir Roberts Lesnakevičs, bijušais robežsardzes kadru virsnieks, inženieris, žurnālists, rakstnieks, viens no vadošajiem Polijas ufologiem un noslēpumaino dabas parādību pētniekiem, kā arī doktors Milošs Jesenskis, slovāku žurnālists un rakstnieks, kurš sevi ir veltījis šo pašu problēmu izpētei. Kopīgā rakstā “Velna pēdas Devonšīrā”, kas 2002.gadā tika sagatavots Polijas žurnālam “Nieznany Swiat”, Lesnakevičs un Jesenskis analizē pašlaik pieejamos datus un izvirza savu hipotēzi par minēto pēdu parādīšanos.
Viens no svarīgākajiem dokumentiem, kas saistīts ar attiecīgo incidentu, ir fragmenti no grāmatas “Devonšīras un Kornvolas mīklas un piezīmes”, ko sarakstījusi Dūlišas ciema mācītāja meita Henrieta Fasdona, un kas publicēta XIX gadsimta 50.-60.gadu mijā: “Pēdas parādījās naktī. Tā kā mans tēvs bija mācītājs, pie viņa no mūsu anglikāņu diecēzes ieradās citi garīdznieki, un viņi visi sāka runāt par šīm neparastajām pēdām, kas bija redzamas visā Dūlišā. Pēdas bija neliela naga formā, tur bija redzams kaut kas līdzīga nagu pēdām. Viena pēdu nospiedumu virkne īpaši asi izcēlās sniegotajā baznīcas pagalmā, stiepjoties no mūsu mājas sliekšņa līdz sakristejai. Cita tuvojās kolumbārija sienai, pārtrūka tās priekšā un pēc tam turpinājās otrā pusē. Daudz līdzīgu pēdu bija arī uz māju jumtiem dažādās pilsētiņas daļās…
…Es joprojām atceros, cik skaidras bija šīs dīvainās pēdas, cik to bija daudz, un kādas bailes tās iedvesa manā dvēselē. Toreiz es domāju, ka šādas pēdas varētu būt atstājuši milzīgi savvaļas kaķi, un ļoti baidījos, ka kalps aizmirsīs naktī aizslēgt visas durvis”.
1957.gada rudenī žurnāls “Tomorrow” publicēja paranormālo parādību pētnieka Ērika Dingvolda rakstu ar nosaukumu “Velns atkal staigā”. Tajā bija iekļauts kāda Kolina Vilsona stāsts par to, kā 1950.gada vasarā vienā no Devonšīras pamestajām jūras pludmalēm viņš uz gludas un blīvas mitru smilšu virsmas, ko sablīvējuši jūras viļņu, ieraudzīja dīvainus nospiedumus, līdzīgus nagu nospiedumiem. Nospiedumi izskatījās svaigi un ļoti skaidri, “it kā tie būtu iegriezti ar žileti vai zīmogoti ar kādu asu instrumentu”. Nospiedumi atradās aptuveni 180 centimetru attālumā viens no otra un bija ievērojami dziļāki nekā tie, ko smiltīs atstāja Vilsona basās kājas, un viņš svēra vairāk nekā 80 kilogramus. Dīvainās pēdas nāca no pašas ūdens malas, bet pēdas, kas vestu atpakaļ pie ūdens, nebija. Šķita, ka pēdas bija parādījušās tikai dažas minūtes pirms Vilsona ierašanās. Ja viņš būtu ieradies nedaudz agrāk, viņš, iespējams, būtu aci pret aci sastapies ar pašu Devonšīras velnu. Vēlāk Vilsons pievienojās pētnieku rindām, kas pēta “velna” noslēpumu, un 1979.gadā Londonā tika publicēta viņa grāmata “Okultās mistērijas”, kur nodaļā, kas veltīta Devonšīras velnam, autors raksta:
“Pēdas izskatījās tā, it kā radījums kaut ko meklētu. Tas klīda pa sānielām, un šķita, ka cilvēku dzīvesveids viņam ir pilnīgi svešs”. Tad Vilsons paziņo īstu sensāciju: “Viens no “Illustrated London News” korespondentiem citē fragmentu no slavenā britu polārpētnieks Džeimsa Rosa piezīmēm, kas datētas ar 1840.gada maiju. Kad Rosa kuģi noenkurojās netālu no vienas Antarktikas Kergelēnas arhipelāga salas, ekspedīcijas dalībnieki bija pārsteigti sniegotajā krastā ieraugot nagu nospiedumus. Viņi sekoja pēdām, bet drīz vien sasniedza akmeņainu, no sniega brīvu pacēlumu, kur pēdas vairs nebija redzamas. Nagu nospiedumu parādīšanās šajās vietās šķita pilnīgi neizskaidrojama, jo šajās salās netika atrasti nekādi nagaiņi”.
Jau mūsu laikā iepriekš aprakstītie notikumi saņēma negaidītu un pārsteidzošu turpinājumu. Izrādījās, ka viens no Rosa ekspedīcijas dalībniekiem, kāds Klārks Perijs, pēc aiziešanas no Lielbritānijas Jūras kara flotes, apmetās Devonšīrā, jau pieminētajā piekrastes pilsētiņā Teinmutā, kas atrodas apmēram desmit kilometrus uz dienvidrietumiem no Eksmutas. 1980.gadā starp nelaiķa Klārka dokumentiem tika atrasta viņa dienasgrāmata un dagerotips (sena fotogrāfija), kurā bija attēlots pats Klārks, un viņš rokā turēja kaut kādu nesaprotamu sfērisku priekšmetu. Runājot par dienasgrāmatu, no tās regulārajiem un garajiem ierakstiem izveidojās šāds notikumu attēls.
Objekts, ar kuru Klārks ir nofotografēts, ir metāla bumba, ko viņš atveda no Kergelēnas. Pēc Klārka teiktā, Džeimss Ross apzināti klusēja par to, ka salā papildus neizskaidrojamajām pēdām sniegā tika atklātas divas dīvaina metāla bumbas, viena no tām vesela, bet otra sadauzīta gabalos. Turklāt nagu nospiedumi sākās tieši pie sadauzītās bumbas fragmentiem un tālāk veda pa pilnīgi taisnu līniju uz akmeņainu kalnu. Klārks uzskata, ka atrastās bumbas nokrita no debesīm, piebilstot, ka uz salas uzturēšanās laikā viņam pastāvīgi bijusi sajūta, ka ekspedīcijas dalībniekus vēro neredzams spiegs, kas viņus uzrauga.
Kad ekspedīcijas kuģi devās uz Tasmānijas salu, abas noslēpumainās bumbas, veselā un salauztā, atradās Klārka Perija lādē. Tomēr, kad pārējie jūrnieki uzzināja, kādus suvenīrus Kārks ved no Kergelenas, viņus pārņēma māņticīgas bailes, un viņi sāka pierunāt mest bumbas pāri bortam. Tomēr viņš neklausīja, un tad jūrnieki pieprasīja, lai Klārks un viņa bumbas kuģi pamestu, tiklīdz viņi ieradīsies Hobartā, Tasmānijas galvenajā pilsētā un ostā. Šoreiz Klārks paklausīja, un pēc kāda laika viņš tika nolīgts par matrozi uz cita garāmbraucoša kuģa, ar kuru viņš 1842.gada rudenī veiksmīgi ieradās Anglijā. Šoreiz visa ceļojuma laikā viņš nevienam neteica ne vārda par to, kas atradās viņa lādes pašā apakšā.
Klārks apmetās Teinmutā, tur atrada darbu krastā un lādi ar noslēpumainajiem suvenīriem paslēpa mājas pagrabā, kur tie atradās trīspadsmit gadus, līdz 1855.gada 3.februārim. tajā liktenīgajā vakarā Klārks vairāku draugu kompānijā atgriezās mājās, un viņi visi bija pamatīgi iereibuši. Dzeršana turpinājās, un Klārks dzērumā izpļāpājās saviem draugiem par bumbām. Viņi uzreiz vēlējās apskatīt aizjūras dārgumus. Visi devās lejā uz pagrabu, Klārks izņēma bumbas no lādes. Pēc vienprātīgas vienošanās tika nolemts veselo un nebojāto bumbu atvērt. Visi pēc kārtas ar visu spēku ar āmuru saka sist pa bumbu. Pēc viena no sitieniem no bumbas iekšpuses atskanēja skrapstoša skaņa, un uz tās virsmas parādījās plaisa. Klārks acumirklī atjēdzās, aizvadīja draugus no mājas un devās gulēt.
Nākamajā rītā, gatavojoties doties uz darbu, Klārks ieraudzīja, ka plaisa uz bumbas virsmas ir manāmi palielinājusies, un viņš saprata, ka “suvenīrs” var jebkurā brīdī salūzt. Pēc tam, pretēji ierastajam, vairākas dienas neparādījās nekādi ieraksti, un tad, 1855.gada 7.februārī, tika uzrakstīts tikai viens teikums, kurā teiks, ka šajā dienā Klārks bumbas izmetis jūrā pludmalē pie Teinmutas un pēc tam dosies uz Eksmutu, kur nedēļas nogali pavadīs kopā ar paziņu. Ar to arī beidzās Klārka Perija dienasgrāmata…”.
Klārka radiniekiem, kuri joprojām dzīvo Teinmutā, izdevās noskaidrot, ka viņš nomira 1855.gada Biktonā naktī no 8.februāra uz 9.februāri, tas ir, tur, kur beidzās Devonšīras velna 160 kilometru garais ceļojums, kas sākās pludmalē Eksmutā. Vai tas nozīmē, ka velns patiesībā kaut ko meklēja, kā savā grāmatā apgalvo Kolins Vilsons? Vai viņš meklēja Klārku Periju ar nolūku viņu nogalināt. Galu galā Klārks bija vienīgais cilvēks, kurš Devonšīrā nomira minētajā naktī…
Bet kāpēc un kā radījums no bumbas nogalināja bijušo jūrnieku, un kas notika ar pašu radījumu? Var pieņemt, ka atbilde uz jautājuma pirmo daļu ir tāda, ka radībai bija jāatbrīvojas no nevēlama liecinieka, kurš bija pacēlis slepenības priekškaru par neparasto priekšmetu, kas nonāca viņa rokās. Atbilde uz otro daļu ir ietverta nāves apliecībā, kurā teikts, ka Klārks Perijs nomira no sirdslēkmes (kā senos laikos sauca miokarda infarktu), ko izraisīja smags emocionāls šoks. Nu, šoks, jādomā, bija šausmas, kas pārņēma Klārku, kad naktī viņu apciemoja velns.
Lai atbildētu uz trešo daļu, atgriezīsimies pie incidenta, kas notika ar Kolinu Vilsonu pludmalē 1950.gada vasarā. Iespējams, ka 1855. un 1950.gadā cilvēki redzēja vienas un tās pašas radības pēdas, tikai pēdējo 95 gadu laikā tā ir izaugusi un nobriedusi.
Noslēgumā lietderīgi piebilst, ka dažādos laikos prese ir ziņojusi par noslēpumainu divkājainu nagaiņu pēdu parādīšanos sniegā vai smilšainās pludmalēs ne tikai Devonšīrā un Kergelēnas salās, bet arī Skotijā 1839.gada/1840.gada ziemā (laikraksts “The Times”, 1840.gada 13.marts), Polijā 1855.gadā (“Illustrated London News”, 1885.gada 17.marts), Beļģijā 1945.gadā (žurnāls “Doubt”, Nr.20, 1945.gads), Brazīlijā 1954.gadā (Bernarda Ēvelmaņa grāmata “Neredzētu dzīvnieku pēdās”).
