Kas vēl svarīgāk, mūsdienu zinātnieki tagad atrod apmierinošu atbildi, kas – sakrīt ar to, ko deva šumēri!
Pirms atklājumiem, ko paveica “Voyager” [ Konkrēti – ASS “Voyager-2” - t.p.] zinātnieku vidū dominēja uzskats, ka Saules sistēma ir saglabājusies praktisko tādā pašā izskatā no savas izveidošanās brīža, darbojoties nemainīgiem debesu mehānikas un gravitācijas likumiem. Protams, atgadījās arī neparasti atnācēji – meteorīti, kas ielidoja no tālā kosmosa un sadūrās ar pastāvīgajiem Saules sistēmas komponentiem, atstājot uz tiem krāterus, arī komētas, kas ar lielu ātrumu nesās pa savām izstieptajām orbītām, parādoties it kā ne no kurienes un pazūdot atkal nezin kur. Taču šo kosmisko atkritumu paraugi, kā uzskatīja, ir radušies Saules sistēmas rašanās rezultātā, tas ir, pirms 4,5 miljardiem gadu un ir tā paša planetārā materiāla sastāvdaļas, kas nav iekļuvušas planētu, to pavadoņu vai gredzenu sastāvā. Mazliet jauca galvu asteroīdu josla, akmens bluķu ķēdīte starp Marsu un Jupiteru.
Saskaņā ar Bodes likumu – empīrisku noteikumu, kas izskaidro, kāpēc planētas atrodas tieši tajās pašās vietās, kur tās tagad atrodas, - starp Marsu un Jupiteru bija jāatrodas planētai, vismaz divas reizes lielākai par Zemi. Varbūt ka asteroīdu joslas akmeņi un atkritumi ir šādas planētas atliekas? Ja atbildam apstiprinoši, uzreiz rodas divi jautājumi: pirmkārt, visu asteroīdu summārā masa ir daudz mazāka un arī pašu asteroīdu ir daudz par maz, lai izveidotos šāda planēta, bet, otrkārt, neeksistē pieņemams izskaidrojums tam, lai šāda planēta tiktu sagrauta. Ja tā ir kosmisko ķermeņu sadursme, tad kad tā notika, ar ko un kāpēc?
Kā atzina doktors Stouns, pēc tam, kad “Voyager” 1986. gadā palidoja garām Urānam, atskārsme par to, ka varēja notikt viena vai vairāku debess ķermeņu sadursme, kas izmainīja Saules sistēmas seju, kļuva neizbēgama. Tas, ka Urāns “guļ uz sāniem”, bija zināms no novērojumiem ar teleskopiem un citiem astronomiskiem aparātiem jau pirms “Voyager” projekta. Taču, vai Urāns tāds jau izveidojās no sākuma, vai arī viņa ass noslieci izsauca kāds cits, ārējs faktors – sadursme vai mijiedarbība ar kādu citu, lielu debess ķermeni?
Atbildi vajadzēja dot Urāna mēnešu pētījumiem no tuva attāluma ar kosmiskās zondes “Voyager-2” palīdzību. Tas fakts, ka Urāna pavadoņi griežas ap viņa ekvatoru tādā pašā slīpumā attiecībā pret planētas orbītu, izsauc zinātniekos jautājumu, vai šie pavadoņi eksistēja sadursmes brīdī, vai arī tie izveidojās vēlāk, iespējams no matērijas, kas tika izsviesta tās sadursmes rezultātā, kad Urāna ass tika noliekta.
Teorētiskā bāze jautājumam jau bija formulēta vēl pirms “Voyager-2” tuvojās Urānam, konkrēti, tajā skaitā, to izdarīja arī doktors Kristiāns Villē no Francijas Ģeodinamikas pētījumu centra. Ja Urāna mēneši būtu veidojušies vienlaikus ar planētu, tad “debesu izejviela”, no kā tie veidojās, tiktu saspiesta blīvākā matērijā planētas tuvumā. Tas ir, uz iekšējiem pavadoņiem bija jābūt vairāk kalnu gruntij un mazāk ledum, bet uz ārējiem mēnešiem – tieši otrādi. Tā kā matērija Saules sistēmā ir izvietota tieši tāpat – jo tuvāk Saulei, jo lielāka smago materiālu daļa un mazāk “gāzveidīgu” veidojumu, tad – daudz tālākā Urāna mēnešiem bija jābūt ar mazāku blīvumu, nekā Saturna mēnešiem, kas atrodas daudz tuvāk Saulei.
Taču izpēte noskaidroja, ka īstenība pilnīgi apgāž šo pieņēmumu. Sīkā atskaitē par Urāna pētījumiem žurnālā “Science” 1986. gada 4. jūlijā, četrdesmit pētnieku grupa nonāk pie secinājuma, ka Urāna mēnešu blīvums (izņemot Mirandu) ir “ievērojami lielāks, nekā no ledus sastāvošiem Saturna pavadoņiem”. Analoģiskā veidā, dati, kas tika iegūti no “Voyager-2”, rādīja, ka pretēji tam, kā “vajadzēja būt” - divi lielākie Urāna iekšējie mēneši Ariels un Umbriels ir ar mazāku blīvumu (bieza ledus kārta un mazs, ciets kodols), nekā ārējie pavadoņi Titānija un Oberons, kas sastāv galvenokārt no blīvām kalnu gruntīm un tos klāj plāna ledus kārtiņa.
Šie atklājumi, ko veica “Voyager-2”, spieda pieņemt kā faktu to, ka Urāna pavadoņi nav veidojušies vienlaicīgi ar planētu, bet krietni vēlāk, visai neparastos apstākļos. Vēl viens atklājums, kas lika zinātniekiem palauzīt galvas, bija Urāna gredzenu krāsa – tie bija melni kā darva, “melnāki par ogļu putekļiem” un tiem iespējams vajadzēja sastāvēt no “materiāla, kas bagāts ar oglekli”, kaut kam līdzīgam pirmatnējiem kvēpiem, kas savākti no kosmosa (autora kursīvs). Šie tumšie gredzeni, izlocīti, slīpi un “dīvaini eliptiski”, bija absolūti ne līdzīgi simetriskajām, no ledus veidotajām aprocēm, kas apņēma Saturnu. Melni kā darva izrādījās arī sešu jaunatklātie Urāna pavadoņi, daži no tiem spēlēja gredzenu “ganu” lomu. Neizbēgami radās secinājums, ka melnie gredzeni un pavadoņi ir radušies no atkritumiem kāda “dramatiska notikuma rezultātā Urāna pagātnē”. Viens no JPL projekta dalībniekiem, Eliss Mainers izteicās vienkāršāk: “Pilnīgi iespējams, kāds ķermenis ir ielauzies Urāna sistēmā un pietiekami spēcīgi ir trāpījis pa vienu no planētas lielajiem pavadoņiem, pilnīgi to sagraujot.”
Debesu ķermeņu katastrofiskās sadursmes teorija kā notikums, kas spēj izskaidrot Urāna, tā pavadoņu un gredzenu dīvainības, tika apstiprināta vēl ar vienu atklājumu: melnās atlūzas, apmēram tik lielas kā bruģakmeņi, kas veido Urāna gredzenus, apriņķo planētu astoņās stundās, tas ir, to griešanās ātrums ir divas reizes lielāks, nekā pašai planētai ap savu asi. Rodas dabisks jautājums, kādā veidā tāds ātrums varēja šīm šķembām, no kurām sastāv gredzeni?
Ņemot vērā visus iepriekš iegūtos datus, vienīgais ticamais izskaidrojums ir – debesu ķermeņi sadursme. “Mums ir jāņem vērā augsta varbūtība tam, ka uz pavadoņu veidošanos atstāja iespaidu tie paši notikumi, kas kļuva par iemeslu lielam Urāna griešanās ass leņķim”, - savā atskaitē saka četrdesmit zinātnieku grupa. Citiem vārdiem, šie mēneši visdrīzāk ir radušies sadursmes rezultātā, pēc kuras Urāns “nogūlās uz sāniem”. Preses konferencē NASA zinātnieki izteicās drosmīgāk. “Tas varēja notikt pēc sadursmes ar ķermeni, kas būtu apmēram tikpat liels kā Zeme un kuram būtu ātrums apmēram 40 tūkstoš jūdzes stundā,” - viņi paskaidroja, piebilstot, ka tas varētu būt noticis pirms apmēram četriem miljardiem gadu.
Astronoms Harijs Hants no Impērijas koledžas Londonā šo domu formulēja dažos vārdos: “Sensenos laikos Urāns ir dabūjis spēcīgu triecienu.”
Taču, ne personīgās sarunās, ne apjomīgās rakstiskās atskaitēs, nav pat domas par to, kas tad tas ir bijis par “objektu”, no kurienes tas radies un kāpēc ir sadūries ar Urānu.
Lai saņemtu atbildi, mums atkal ir jāvēršas pie šumēriem...
Taču pirms mēs parunāsim par atklājumiem, kuriem ir jau 6000 gadu, mēs pievērsīsim uzmanību tiem, kas veikti divdesmitā gadsimta 70. un 80. gados, jo jāvērš uzmanība vēl vienam apskatāmās mīklas aspektam. Vai Neptūna “dīvainības” arī ir sadursmes vai “triecienu” sekas, vai tām nav sakara ar Urānu, vai arī tas viss ir viena un tā paša katastrofiskā notikuma sekas, kas skārušas visas ārējās planētas?
Pirms “Voyager-2” tuvojās Neptūnam, mums bija zināmi divi tā pavadoņi: Nereīda un Tritons. Nereīdai bija visai savdabīga orbīta, stipri noliekta pret planētas ekvatora plakni (leņķis bija divdesmit astoņi grādi) un ekscentriska. Pavadonis griezās, nevis pa apli, bet pa izstieptu elipsi, te attālinoties no planētas sešus miljonus jūdžu attālumā, te tuvojoties tai līdz vienam miljonam jūdžu. Nereīdai nav sfēriskas formas, kā to prasa debesu ķermeņu veidošanās likumi, tās forma līdzinās savērptam virtulim. Bez tam viena pavadoņa puse ir spoža, bet otra melna kā darva. Visas šīs dīvainības noved Martu V. Šeferi un Bredliju I. Šeferu (raksts publicēts 1987. gada 2. jūnijā žurnālā “Science”) pie slēdziena, “ka Nereīda ir izveidojusies kā mēness, kas griežas ap Neptūnu vai kādu citu planētu, taču kopā ar Tritonu tie bija pārbīdīti uz kādu citu, neparastu trajektoriju ar cita debess ķermeņa vai planētas palīdzību”. “Iedomāsimies,” - atzīmē Breds Šefers, - “ka kādreiz Neptūnam bija parasta pavadoņu sistēma, kādas ir Jupiteram vai Saturnam. Bet pēc tam kāds liels debesu ķermenis ielaužas sistēmā un izsauc spēcīgas pārmaiņas.”
Tumšās vielas, kas klāj vienu Nereīdas pusi, izcelsmi var izskaidrot divejādi, taču abos gadījumos ir runa par sadursmi. Vai nu trieciens pa vienu pavadoņa pusi noplēš tur eksistējušo tumšo slāni, atklājot daudz gaišākus, dziļākos iežus, vai arī tumšā viela pieder nezināmajam ķermenim, ar ko sadūrās pavadonis - “rezultātā, tā izšļakstās uz Nereīdas vienas puses.” Otrais variants ir ticamāks un to apstiprina arī JPL zinātnieku grupa, kas ziņo par atklājumu 1989. gada 29. augustā: visi jaunatklātie Neptūna pavadoņi (vēl seši), ko atklāj “Voyager-2”, ir “ļoti tumši” un tiem ir nepareiza forma – pat mēness, kas iegūst apzīmējumu 1989N1 un kam, spriežot pēc lieluma, būtu vajadzējis būt sfēriskam.
Teorijas, kas runā par Tritonu un tā pagarināto un retrogradisko orbītu (tas griežas pulksteņrādītāju kustības virzienā), arī liecina par sadursmi.
Savā rakstā autoritatīvajā žurnālā “Science”, kas publicēts pirms “Voyager-2” tikšanās ar Neptūnu, zinātnieku grupa no Kalifornijas tehnoloģiskā institūta (P. Goldbergs, N. Mirejs, P. I. Logerati un D. Benfīlds) spriež, ka Tritons varbūt ir notverts no heliocentriskas orbītas – tas ir, no orbītas ap Sauli – saduroties ar debess ķermeni, kas bija viens no parastajiem Neptūna pavadoņiem. Šajā scenārijā nelielais Neptūna pavadonis “tika Tritona uztverts”, taču sadursmes spēks bija tik liels, ka izdalītā enerģija bija pietiekama, lai Tritona kustība orbītā palēninātos un to notvertu Neptūna gravitācijas lauks. Šis raksts arī pierādīja, ka cita teorija, pēc kuras Tritons jau no sākuma ir Neptūna pavadonis, nav pareiza un neiztur kritisku analīzi.
Dati, ko iegūst “Voyager-2” pēc tuvošanās Neptūnam, apstiprina šo teorētisko secinājumu. Bez tam, tie saskan arī ar citu darbu rezultātiem (piemēram, ar Dēvida Stīvensona pētījumiem Kalifornijas tehnoloģiskajā institūtā), kas demonstrē, ka Tritona izstarotais siltums un viņa virsmas īpatnības nevar būt izskaidrojamas tikai ar sadursmi, kuras rezultātā Tritons sāka griezties apkārt Neptūnam.
“No kurienes ir uzradušies šie ķermeņi, kas piedalījās sadursmēs?” - uzdod retorisku jautājumu viens no NASA līdzstrādniekiem Džins Šumeikers televīzijas programmā “NOVA”. Dabiski, ka šis jautājums paliek bez atbildes. Zinātniekiem nav atbildes arī uz jautājumu, vai kataklizmas, kas skar Urānu un Neptūnu, ir viena katastrofa, vai arī tie ir savstarpēji nesaistīti notikumi.
Tas fakts, ka atbildes uz šo mīklu atrodas seno šumēru tekstos un ka visi “Voyager-2” savāktie dati apstiprina šo informāciju, kā arī šo faktu manu interpretāciju grāmatā “Divpadsmitā planēta” [Iznākusi pirms Saules sistēmas ķermeņu “revīzijas”, kad Plutons zaudē planētas statusu – t.p.] vairs nespēj izsaukt ironiju, bet gan apmierinājumu.
Šumēru teksti stāsta par vienu, taču visaptverošu notikumu. Tajā tiek paskaidrots, ne tikai tas, ko cenšas aptvert mūsdienu astronomi attiecībā uz ārējām planētām. Senie teksti dod izskaidrojumu notikumiem, kas norisinājušies arī tuvāk mūsu mājām, tādiem kā Zemes, Mēness, asteroīdu joslas un komētu izcelšanās. To saturs apvieno kreacionisma koncepciju ar evolūcijas teoriju un atļauj pieņemamāk izskaidrot to, kas notika uz Zemes, kā uz tās parādījās cilvēks un civilizācija.
[Leģenda par radīšanu.]
Šumēru teksti liecina, kas viss sākās tad, kad Saules sistēma vēl bija jauna. Sākumā tā sastāvēja tikai no Saules (šumēru plāksnītēs – APSU, burtiskā tulkojumā “tas, kas bija jau no paša sākuma”), tās mazā pavadoņa MUM.MU (“tas, kas bija radīts” jeb Merkūrs) un mazliet tālāk riņķojošās TI.AMAT (“dzīvības jaunava”). Pamazām Saules sistēma izpletās, rodoties trim planētu pāriem: Venērai (LAHA.MU) un Marsam (LAH.MU), kas atradās starp Mummu un Tiamatu, gigantiem Jupiteram (KI.ŠAR) un Saturnam (AN.ŠAR) , kas atradās aiz Tiamatas, kā ar Urānam (A.NU) un Neptūnam (E.A), kas atradās vēl tālāk no Saules. Šajā vēl nestabilajā un jaunajā Saules sistēmā (pēc maniem aprēķiniem, apmēram pirms četriem miljardiem gadu) ielaužas svešinieks. Šumēri sauc to par Nibiru, babilonieši vēlāk nosauc par Marduku – par godu savam dievam. Tas parādās no atklātā kosmosa – no “dziļuma”, ja lieto seno cilvēku terminoloģiju. Tuvojoties Saules sistēmas ārējām planētām, atnācējs sāk just to iespaidu uz sevi. Pirmā planēta, kuras gravitācija sāk pievilkt Nibiru, bija Neptūns, jeb šumēru valodā E.A. “Ea, radītājs, tur viņu radīja” - saka senais teksts.
Pats Nibiru/Marduks izskatās ļoti aizraujoši – lai viņu aprakstītu senos tekstos lietoti tādi apzīmējumi kā apburošais, spīdošais, lieliskais, karaliskais. Gaismas dzirksteles un uzliesmojumi gāzās no tā virsū Neptūnam un Urānam, kad tas lidoja tiem garām. Iespējams, ka tam jau bija pašam savi pavadoņi, vai arī tas tos ieguva, lidojot garām ārējām planētām un pievelkot tos sev. “Viņa neiedomājamais izskats ir pati pilnība – grūti saprast, neiedomājami stādīties priekšā... Četras acis, četras ausis!” - tā par to runā senajā tekstā.
Kad Nibiru/Marduks lido garām Ea/Neptūnam, viens tā sāns sāk “uzbliest”, it kā viņam aug otra galva. Varbūt tieši šis “uzblīdums” kļūst par Neptūna pavadoni Tritonu? Par šīs hipotēzes pareizību runā fakts, ka Saules sistēmā iekļuvušais Nibiru/Marduks griezās pa retrogradisku orbītu (pulksteņrādītāju kustības virzienā), kas nesakrīt ar visu citu planētu griešanās virzienu. Vienīgi šis šumēru pieņēmums, saskaņā ar kuru Saules sistēmā ielauzusies planēta kustējās pretī visām pārējām, var izskaidrot Tritona retrogradisko orbītu, citu pavadoņu un komētu izstieptās, eliptiskās orbītas, kā arī citas svarīgas parādības, kuras mēs aplūkosim tālāk.
Tajā laikā, kad Nibiru/Marduks lidoja garām Anu/Urānam izveidojās vēl vairāk pavadoņu. “Radīja Anu četrus vējus,” -teikts līdz mums nonākušajā senajā tekstā un tā ir skaidra norāde uz Urāna četriem galvenajiem mēnešiem, kas varēja rasties, kā mēs tagad zinām, tikai sadursmes laikā, kas nolieca planētas griešanās asi. No šumēru teksta mēs tālāk uzzinām, ka sadursmes rezultātā pašam Nibiru/Mardukam parādījās trīs pavadoņi.
Šumēru avoti paskaidro, kādā veidā Nibiru/Marduks – pēc tam, kad to galīgi sagūstīja Saules sistēma – atkārtoti tuvojās ārējām planētām un veicināja Saules sistēmas veidošanos par tādu, kāda tā ir mūsu priekšā tagad, kaut arī jau jau pirmā sadursme dod atbildes uz daudzajām mīklām, ar kurām sadūrās mūsdienu astronomija, pētot Neptūnu, Urānu, kā arī to pavadoņus un gredzenus.
Ejot garām Neptūnam un Urānam, Nibiru/marduks vēl vairāk nobīdījās uz Saules sistēmas centru un iekļuva varenajos Saturna (AN.ŠAR jeb “pirmais debesīs”) un Jupitera (KI.ŠAR jeb “pirmais no cietajām zemēm”) gravitācijas laukos. Kad Nibiru/Marduks tuvojās Anšaram/Saturnam, viņi “noskūpstīja viens otru uz lūpām”. Tieši šajā mirklī uz mūžu izmainījās Nibiru/Marduka “liktenis”, tas ir, viņa orbīta. Tad pat galvenais Saturna pavadonis GA.GA (kas vēlāk pārvērtās par planētu Plutonu) tika atsviests uz Marsa un Venēras pusi – kaut kas tāds bija iespējams tikai, pateicoties Nibiru/Marduka retrogradiskajai orbītai. Apmetis milzīgu elipsi, Gaga beigās atgriezās pašā Saules sistēmas nomalē. Tur viņš “apgrozījās” pie Neptūna un Urāna, šķērsojot to orbītas pretējā virzienā. Tā iesākās process, kura rezultātā Saturna pavadonis Gaga pārvērtās par planētu Plutonu ar neparastu, slīpu orbītu, kas dažreiz iet starp Neptūnu un Urānu.
Taču “liktenis” vai orbīta Nibiru/Marduku tagad nenovēršami veda pie vecās planētas Tiamatas. Šajā periodā jaunā Saules sistēma bija ļoti nestabila un it īpaši (kā mēs uzzināsim no teksta) Tiamatas apkaimē. Kaimiņu planētu orbītas izmainījās, bet uz pašu Tiamatu iedarbojās pretēji spēki – divi giganti aiz tās un divas mazākās planētas, kas izvietojās starp viņu un divām, pēc izmēra mazākām planētām, kas atradās starp to un Sauli. Rezultātā radās daudzi pavadoņi, kas “trakojot” griezās ap Tiamatu. Poētiskajā tekstā (zinātnieki to sauc par “Radīšanas mītu”) ši pavadoņi tiek attēloti, kā “rūcošie lauvas”, “šausmās ietērptie”, “nimbu ieskautie”. Tie uzvedās tā, it kā bija “pielīdzināti dieviem”.
Vislielākās briesmas citu planētu stabilitātei radīja Tiamatas “pulkvedis”, kura izmēri bija pietiekoši lieli, lai tas varētu pārvērsties par planētu un iegūt pašam savu “likteni”, tas ir, heliocentrisku orbītu. Tiamata to “uznesa augstāk par visiem” un iecēla par dievu padomes vadītāju. Šumēri šo pavadoni nosauca par KIN.GU - “lielo sūtni”. [Tagad mēs to saucam par Mēnesi – t.p.]
Tālāk senais teksts paceļ priekškaru drāmai, ka noritēja tālāk. Kā grieķu traģēdijās, “debesu kauja”, kas tuvojās, kļūst nenovēršama – nepārtraukta gravitācijas un magnētisko lauku darbība noved līdz sadursmei Nibiru/Marduku un tā septiņus pavadoņus (“vējus” senajos tekstos), kas tuvojas Tiamatai un tās “karaspēkam”, arī no septiņiem pavadoņiem, ko vada Kingu.
Neskatoties uz to, ka planētas virzījās pretīm viena otrai (Tiamata griezās ap Sauli pretēji pulksteņu rādītāju kustībai, bet Nibiru/Marduks – pulksteņrādītāju virzienā, planētas tieši “nesadūrās” - šim faktam ir milzīga nozīme astronomijā. Ietriecās Tiamatā un sadūrās ar tās pavadoņiem tieši Marduka/Nibiru pavadoņi jeb “vēji” (burtiskā tulkojumā no šumēru valodas “tie, kas blakus”).
Pirmā šādā sadursmē vai debess kaujas pirmajā fāzē:
Viņš četrus vējus izlika, lai nekas no tās neiznāktu,
Viņa tēva Anu dāvanu, viņš gar tīklu vējus izlika.
Viņš radīja Satriecošo Vēju, Viesuļvētru un Smilšu Vētru,
Četrreizspēcīgo Vēju, Septiņbrāzmu,
Dumpīgo, Nepastāvīgo Vēju.
Viņš vērsa vējus, ko radījis bija – visu septiņnieku,
Aiz viņa tie nostājās – no iekšas tricināt Tiamatu.
Šie Nibiru/Marduka “vēji” vai pavadoņi bija tie ieroči, ar kuriem arī tika uzbrukts Tiamatai debesu kaujas pirmajā etapā. Taču iebrukušajam svešiniekam bija arī citi ieroči.
Izlaida zibeni sev pa priekšu,
Ar mirdzošu liesmu ķermeni piepildot.
Viņš tīklu izveidoja: lai iekšā Tiamatu noķertu...
Ar šausmām kā ar apmetni viņš pārklājās.
Viņš galvu ar varenu spīdumu apņēma.
Kad abas planētas ar saviem pavadoņiem sagāja kopā pietiekami tuvu, lai Nibiru/Marduks varētu “ieskatīties Tiamatā” un “tās vīra Kingu plānus uzzinātu”, bet pēc tam ietītu to “tīklā” (magnētiskajā laukā?) un apšaudītu ar vareniem elektriskiem lādiņiem (“dievišķiem zibeņiem”), Tiamata “ierēcās” un “sacēlās augšup”, bet viņas ķermenis uzpūtās. Planētas garozā parādījās plaisas, no kuriem acīmredzot sāka rauties laukā tvaiks un vulkāniskā lava. Izplestajā plaisā Nibiru/Marduks iesvieda vienu no saviem galvenajiem pavadoņiem “ļauno Virpuli”. Viņš “viņas iekšas sagraizīja, ieguva tās sirdi”.
Pirmā sadursme, ne vien sašķēla Tiamatu un “atņēma viņai dzīvību”, taču arī noteica viņas pavadoņu likteni – izņemot planētai līdzīgo Kingu. Iekļuvusi Nibiru/Marduka “tīklā” - gravitācijas un magnētiskajā laukā - “izklīda tās karadraudze, aizbēga uz visām pusēm vienības”.Pavadoņi, ne tikai nogāja no savām orbītām, bet sāka kustēties pretējā virzienā:
No bailēm trīcot, atpakaļ griezās,
Aizbēga, savas dzīvības glābjot.
Tieši tā izveidojās komētas – 6000 gadus vecs teksts izskaidro to izstieptās, eliptiskās orbītas un kustēšanos pretējā virzienā. Kas attiecas uz Tiamatas galveno pavadoni Kingu, tad debesu kaujas pirmajā etapā Kingu pazaudēja savu, gandrīz no Tiamatas neatkarīgo orbītu. Nibiru/Marduks “izrāva liktens tabulas, kas tam bija tikušas ne pēc nopelniem” un pārvērta Kingu DUG.GA.JE, “nedzīvu mālu masā”, bez atmosfēras, ūdens un radioaktīviem elementiem un, samazinātu apmēros, viņš “sasaistīja to” un atstāja orbītā ap sasisto Tiamatu.
Pieveicis Tiamatu, Nibiru/Marduks ieguva jaunu “likteni”. Šumēru teksts neatstāj nekādas šaubas, ka svešinieks sāka griezties apkārt Saulei:
Pārlaidies debesjumam, apskatīja telpu.
Līdzīgu Apsu, Nudimmuda pili viņš izdomāja.
Apsu izmērus izmērīja Valdnieks.
Aplidojis Saulei (Apsu) Nibiru/Marduks atkal devās tālajā kosmosā. Taču tagad, pārgājušam uz orbītu apkārt Saulei, viņam vajadzēja atgriezties. Pēc atgriešanās viņu sveica Ea/Neptūns, bet Anšars/Saturns pasludināja tā uzvaru. Pēc tam jaunā orbīta atkal atveda viņu atpakaļ uz debesu kaujas vietu - “pie Tiamatas, kuru viņš uzveica un atkal atgriezās.”
Nomierinājās Valdnieks, apskatījis viņas ķermeni.
Sašķēla viņas ķermeni, veikli radīja.
Sacirta to uz pusēm, kā gliemežvāku.
Ar šo darbību beidzas “debesu” veidošana un sākas Zemes un Mēness radīšanas process. Sākumā jauns trieciens sašķeļ Tiamatu uz divām pusēm. Augšējā daļa jeb “galvaskauss” sadūrās ar Nibiru/Marduka pavadoni, kuru sauca par “Ziemeļvēju”. Trieciens atsvieda to sānus un kopā ar Kingu tā aizlidoja “uz apslēptām vietām” - tas ir pa jaunu orbītu, kur agrāk planētas nebija. Tā radās Zeme un Mēness.
Otra Tiamatas puse, sadursmes rezultātā sšķīda smalkos gabalos. Šī apakšpuse arī pārvērtās par debesīs mirdzošu sprādzi:
Paņēma pusi – noklāja ar to debesis.
Iztaisīja aizbīdņus, nolika sargus, -
tā radās asteroīdu josla.
Ticis vaļā no Tiamatas un Kingu, Nibiru/Marduks atkal “šķērsoja debesjumu, apskatījis telpu”. Šoreiz tas pievērsa uzmanību “Ea stāvvietai” (Neptūnam)., dodot šai planētai un tās dvīnim Urānam šodienas izskatu. Bez tam senais teksts stāsta par to, ak Nibiru/Marduks noteica Gagas/Plutona galīgo “likteni”, aizsūtījis to uz līdzšim neizpētītu debess daļu, kas atradās kosmosa “dziļumā”, tas ir daudz tālāk par Neptūnu. Tāpēc pašai tālākajai ārējai planētai tika dots jauns vārds US.MI - “tas, kas rāda ceļu”, tas ir, pirmā planēta, pielidojot Saules sistēmai no ārpuses, no kosmosa virzienā uz Sauli.
Tā parādījās Plutons ar savu neparasto orbītu.
Izveidojis planētu “stāvvietas”, Nibiru/Marduks izveidoja sev divas “pilis”. Viena atradās uz “debess juma” (senos rakstos tā sauc arī asteroīdu joslu), bet otru “dziļumā” - tā ieguva nosaukumu Ešarra (“Valdnieka nams”). Modernie astronomi nosauktu šos planētas orbītas punktus par perigeju (Saulei tuvākais punkts) un apogeju (no Saules tālākais punkts). Kā apstiprina daudzas liecības apriņķošanas laiks pa šo orbītu ir 3600 gadu.
Tādā veidā kosmiskais atnācējs kļuva par Saules sistēmas divpadsmito planētu, kas tagad sastāv no centrā izvietotās Saules, tās vecā pavadoņa Merkūra, trīs veciem planētu pāriem (Venēra un Marss, Jupiters un Saturns, Urāns un Neptūns), Zemes un Mēness, kas ir kādreizējās, lielās Tiamatas atlūzas, kaut arī tagad tām ir jaunas orbītas, kā arī jaunu orbītu dabūjušā Plutona un planētas Nibiru/Marduka, kas galīgi izveidoja Saules sistēmu tās pašreizējā izskatā.
Modernā astronomija un jaunākie atklājumi pilnīgi atbilst šai vecajai leģendai un pilnīgi apstiprina to.
Saites:
http://en.wikipedia.org/wiki/Zecharia_Sitchin
http://www.dreamscape.com/morgana/sitchin.htm