Daži jautājumi Aivaram Liepam

65EF91538136-45Es Tevi un pārējos no LFFB iepazinu nu jau „mirušajā” kafejnīcā Savanna, kurā jūs pulcējāties reizi nedēļā un uz kurieni mans dēls skraidīja ar jums komunicēt. Kā Tu nonāci līdz biedrībai un visiem tiem, kas veido biedrību?

Sākās viss vēl pagājušajā gadsimtā. Pastāvēja vēstuļu liste un ziņu kopiena cilvēkiem ar interesi par fantāziju un fantastiku interneta portālā parks.lv (visi resursi sen jau kā miruši, liekas). Tieši tur arī 1999. gada sākumā tika ielikta ziņa par pavasarī Lietuvā notiekošo fantastikas un fantāzijas cienītāju saietu. Daži latvieši (gan ne es) uz to aizdevās, un pēc tam jaunumu grupā sākās aktīva apspriešana par Lietuvā uzzināto un pieredzēto. Tobrīd listē un jaunumu kopā bija pietiekoši daudz ieinteresēto cilvēku – aptuveni pie simta - lai uz pirmo kopīgo tikšanos „Pelēkajās Māsās” Konventa sētā salasītos pāri par 35 cilvēkiem. Un tieši tur starp alus kausiem arī tapa doma dibināties ne tikai neformāli bet pavisam oficiāli, kas pusgada laikā - 2000. gada janvārī arī tika īstenota.

 

 

Kādu mērķu īstenošanai interesentu loks pirmsākumos nolēma dibināt biedrību un cik daudz no iecerētā ir īstenots šobrīd?

Mērķi īpaši no šodienas mērķiem neatšķīrās. Bija doma popularizēt pašu literatūras žanru kā tādu – jo 1999.gadā fantāzija un fantastika Latvijā, atšķirībā no šodienas, vēl bija galīgi neatzīts fenomens. Avīzēs kritiķi par žanru nerakstīja nemaz vai rakstīja iznīcinošas vīpsnās. Kaut vai lai atceras Ditas Rietumas rupjo ‘izņirgāšanos’ 2002.gadā par „Spirited Away” uz Latvijas kinoekrāniem, jo nu tur bija izteikts ‘neko neesmu sapratusi, izgāju ārā filmas pirmajās minūtēs, bet filma ir sū uz kociņa’ viedoklis. Bija atsevišķi entuziasti, kā Imants Belogrīvs, kas 90tajos darīja cik nu bija katra spēkos, bet vidusmēra latvietim labākajā gadījumā bija kkas no padomju laikos izdotās zinātniskās fantastikas zināms. Žils Verns, Herberts Velss, iespējams Strugatski un Beļajevs. Potera ēra un pakaļdarinājumi, Gredzenu Pavēlnieka filmas un latviskais tulkojums – tas viss tobrīd vēl bija gaišā tālā nākotnē. Bija doma ar oficiālās biedrības statusu piesaistīt arī sponsorus – kas reizēm patiesi arī izdevās.

Tu četrus pirmos gadus biji LFFB priekšsēdētājs. Kā vērtē tā laika norises biedrībā un savu darbību šajā amatā?

Jaunības entuziasms un ideālisms. Toreizējais biedrības kodols visi bijām traki fanātiķi. Rāvāmies uz visām pusēm reizē, un gribējām aptvert neaptveramo. Braucām uz ārzemēm, aicinājām ciemos ārzemniekus, gājām pie ‘Arsenāla’ uz sadarbību, un uz izdevniecībām. Rīkojām ikmēneša pasākumus. Daudz tika darīts, nejautājot – a kas man par to būs. Daudz kas bija atkarīgs arī no tā, ka man darbā bija iespēja sarunāt par velti zāli pasākumiem, tik bija jāievēro bibliotēkas uzvedības noteikumi. Diemžēl šodien tikt par velti pie telpām Rīgas centra tuvumā nav tik vienkārši.

Kas bija par iemeslu tam, ka atkāpies no amata?

Personiski iemesli. Bija personīgs apvainojums uz dažiem cilvēkiem biedrībā, un lai nebūtu kārdinājuma izmantot savu vadošo stāvokli – jo tas pastāvēja, neesmu nekāds svētais – nācās atkāpties. Un vēlāk izstāties arī oficiāli pavisam. Lai gan arī pāris reizes pirms tam balsojumos par valdes priekšsēdētāju bija alternatīvie kandidāti ar savām programmām – Olivers Tarvids, Kaspars Bērziņš un liekas 2002.gadā vēl viens puisis no MTGistiem, kuru tagad esmu piemirsis…

Kā vērtē norises biedrībā tās 13 pastāvēšanas gados un kā Tavā skatījumā ir mainījušies darbības uzstādījumi un norises? Plusi? Mīnusi?

Uzstādījumi – nav mainījušies. ‘Nav nekā jauna šai pasaulē’. Norises? Diemžēl pierādījās, ka daudz kas ir atkarīgs no tiem resursiem, kas ir pieejami biedrības vadītājam vai valdei. Bez bezmaksas telpām, pasākumi pārtrūka, bez savas mājas lapas bija apsīkums arī komunikācijās. Un personālijās un kašķos cilvēki sašķēlās pulciņos. Lai gan šķelšanās pa frakcijām sākās jau zelta laikos – lomu spēļu spēlētāji pret grāmatu lasītājiem, larperi un ‘mtgešņiki’ pret abiem pirmajiem minētajiem kopā… ‘dzelžinieki’ pret ‘būfiem’ … Foruma a-la kurbijkurne.lv gribētāji pret epasta atzinējiem un komentētājiem… Protams, visam pa vidu cilvēki pieauga, radās citas intereses un cits skats uz dzīvi. Daudzi apprecējās, un ģimene paņēma visu brīvo laiku.

Bet pietiks par negatīvo. Lai arī kādi bija kašķi un strīdi, tomēr daļa saglabāja vienotību, biedrība, par spīti dažu uzskatiem ka tā ir ‘līķis kas atsakās nomirt un atbrīvot vietu’ ( © Kamazs) pastāvēja un pastāv, un ceru arī pastāvēs turpmāk. Pamazām tika īstenoti arī daži ārkārtīgi vajadzīgi pasākumi, t.sk mājaslapas augšāmcelšana, pasākumu atjaunošana – vismaz ikgadējo pasākumu veidā. Priecē tas, ka iespējams, kopā ar vai nu Rakstniecības un Mūzikas muzeju, vai ar Rīgas Centrālo bibliotēku, bet atjaunosies arī ziemas pasākumi.

Es no Tevis esmu dzirdējusi daudz aizrādījumu un ieteikumu par LFFB weblapas darbību. Šoreiz lūgums izteikt to pozitīvo, kas Tevi lapā piesaista un interesē. Jo, kaut arī Tu pēdējos pāris gadus neielogojies lapā, tomēr tajā ienāc un ko priekš sevis atrodi.

Nu, galvenokārt tas ka lapa vispār eksistē un ka ir tāda vieta, kurā ieiet un uzmest aci ziņām par biedrību. Protams, ir arī problēmas – bet par tām šoreiz nerunāšu.

Tava vīzija par biedrības turpmāko un Tava provizoriskā vieta šīs vīzijas īstenošanā.

Vīziju es labāk atstāju jaunās valdes ziņā. Diez vai es aktīvi piedalīšos tās plānošanā, varbūt palīdzēšu no malas ar šo to, bet aktīvās lietas šobrīd jādara jauniem spēkiem biedrībā.

Ps. Par pieminēto Ditas Rietumas rakstu skatīt šeit:

http://www.diena.lv/arhivs/ko-skatities-arsenala-11457928