Verritas Ferum zvaigžņu ceļu navigatori, sankcionētu psaikeri, Rhyda Erephren kāda neizskaidrojama iemesla, pat teju vai spēka ietekmē piesaista Pythos planēta no Pandorax sistēmas. Ieraugot šo nosaukumu, kā lasītājam pēdiņās itin nemaz neienāk prātā planētas nosaukuma līdzība ar Pandoras lādi, kam pat visnotaļ būtiska tieša nozīme vismaz uz šī romāna iznākumu, grūtāk spriest par tālejošākām sekām The Horus Heresy sērijas ietvaros citu autoru grāmatās.
Ja pavirši skatītos un viennozīmīgi no orbītas Paitosa varētu šķist dabas ēdene, kuras kontinenti noklāti no krasta līdz krastam ar dabu un mežiem. Bet atliek vien nolaisties uz planētas, lai sāktu piezagties aizdomas, ka kaut kas nav īsti rīktīgi, kā pieklātos dabiskai planētai, kurā kāds kaut kad senāk nebūtu iejaucies un sagatavojies augsni tieši šim momentam, kuru trigerēs labu gribošie IH lojālistu astartes. Uz Paitosas pat dzīvnieki, kuri pēc skata atgādina zālēdātjus ir ierindojami starp vieniem no agresīvākajiem plēsējiem, ko sanāks sastapt. Bet jo tālāk turpina ritēt grāmatas sižets, jo vairāk to uzvedībā – tiek dots Saurian nosaukums – izpaužas dzīvniekiem ļoti neraksturīgas agresijas un pat plānotu uzbrukumu uzvedība.
Papildus tam kā galvassāpes, tā murgus un citas likstas, galvenokārt jau astartes pavadošiem parastajiem mirstīgajiem (kuģa ‘’netīro un melno’’ darbu serfs apkalpe), sagādā fakts, ka šķidrauts uz Paitosas, kas šķir fizisko un materiālo realitāti no warp dimensijas ir neraksturīgi plāns. Ja līdz šim uz Visumu tam nav bijušas sekas, jo uz planētas nav civilizācijas, kas warp spēkus varētu barot, tad tagad nu tas ir mainījies.
Varbūt IH uzrašanās pati par sevi vēl nebūtu nekas traģisks un tie spētu saviem spēkiem izveidot uz Paitosas bāzi vispirms sev, no kurienes partizānu stilā dot triecienu nelielām nodevēju kuģu vienībām, un viena tāda epizode pat romāna ietvaros tiek attēlota. Tomēr lojālistu priekam par doto triecienu nodevējiem, lai cik sīks tas nebūtu, izjauc no nekurienes uz Paitosas uzradušies civilo kuģi, kuri pēc skata tik kritiskā stāvoklī, ka jābrīnās, kā gan tiem izdevies līdz Paitosa nokļūt, neizmantojot ceļošanu pa warp dimensiju, jo aizsargājošo Geller lauku tie noteikti nespētu radīt.
Vēl jo vairāk jaunajiem kolonistiem nav ne tuvu pienācīgi ieroči, lai paši spētu aizsargāties no Saurianiem vai citas dzīvās un ļoti letālās floras un faunas uz planētas. Ironiskā kārtā, kas zina, kāds būtu alternatīvs grāmatas notikumu iznākums, ja ne Salamandru un RG astartu apelācija pie IH sirdsapziņas, lai tie tomēr palīdzētu nelūgtajiem viesiem izdzīvot. Pirms vēl atklājas kolonistu patiesā daba, ir visai pamatotas bažas par IH un tā kapteiņa Durun Atticus neremdināmo vēlmi atriebt to primarka nāvi uz Isstvan V un neiecietību pret to skatījumā resursus lieki patērējošajiem cilvēkiem (no simtprocentīgas miesas) kā tādu. Pat starp savējiem IH ir tādi kā Anton Galbas tēls, kurš brīžiem ar aizdomām skata Atikusu un aizdomājās, vai gandrīz simtprocentīgi aizstājot sevi ar tehniku kapteinis nav zaudējis būtisku daļu cilvēcības.
Pārmaiņas pēc atsvaidzinoši bija sekot parastam mirstīgajam kalpotāja(serfs) Jerune Kanshell tēlā. Viņa sižeta līnijā diezgan būtiska uzmanība pievērsta reliģiskumam un briestošajai Lectitio Diviniatus ticībai, kurā Imperators ir Dievs, lai arī visā Impērijā reliģija kā tāda oficiāli izskausta un pats Imperators ir vairākkārt noliedzis savu dievišķo statusu, kam acīmredzami citu grāmatu ietvaros nepiekrīt Word Bearers leģions.
Diemžēl ignorance par warp un tā spēku dabu nenāk par labu ne astartēm, ne parastajam cilvēkam. Ja vēl astarte var turēties pie Impēriskās Patiesības un stāties pretim ar savu ģenētisko, kā arī tiem pieejamo ieroču spēku, kaut arī var gadīties, ka situācija netiek adekvāti novērtēta, tad parastajam mirstīgajam nereti atliek vien vērsties pie mierinājuma, ko spēj sniegt vien galvenākā cilvēces līdera pielūgšana, kuram vienīgajam ir spēks no Terras/Zemes troņa stāties pretim gan nodevējiem savējo vidū, gan pret warp un Haosa spēkiem. Bet, ko jau citos The Horus Heresy pārdomu rakstos ir savu reizi nācies pieminēt, tad Imperatora vēlme neizpaust būtisku informāciju, kas šķietami spētu citiem labāk stāties pretim ļaunumam, nereti šķiet teju vai ar nolūku vai vismaz ar postošām sekām, kuru cenu ar savu dzīvību nākas maksāt citiem.