Viss sākās gandrīz pirms gadsimta, 1935.gadā, kad Darelu ģimene pārvācās uz dzīvi saulainajā Grieķijas salā Korfu. Pasaule par to uzzināja divdesmit gadus vēlāk, kad iznāca Džeralda Darela autobiogrāfiskais romāns Mana ģimene un citi zvēri (1956). kopš tā laika aizraujošā grāmata nav pametusi tipogrāfijas un nodrošina nemitīgu tūristu plūsmu uz Korfu.

Ģimenes sāga vēsta par pieciem gadiem dabaszinātnieka bērnībā, kurš stāsta sākumā bija desmit gadu vecs, par viņa ģimeni, dzīvniekiem un dzīvi Korfu salā. Grāmata sadalīta trīs daļās pēc trim villām, kurās Dareli šajā laikā dzīvoja. Džeralds bija jaunākais ģimenē, kuru veidoja māte atraitne (ko viņa vienmēr piekodināja uzsvērt), vecākais dēls rakstnieks Larijs, ar ieročiem un medībām apsēstais Leslijs un ar diētām pārņemtā māsa Margo, kā arī Džerija mūžīgie pavadoņi suņi, no kuriem galvenā loma pienācās Rodžeram. “Sākumā tas bija iecerēts kā viegli nostaļģisks salas dabaszinātnieka novērtējums, taču es pieļāvu kļūdu, jau grāmatas pirmajās lappusēs ielaizdams savu ģimeni. Reiz tikuši pie teikšanas, viņi ērti iekārtojās un sāla ielūgt dažādus draugus piedalīties nodaļās. Tikai ar pamatīgām grūtībām, liekot lietā ievērojami lielu viltību, es pamanījos šur tur saglabāt lappuses vienīgi par dzīvniekiem,” autors atzina savu “kļūdu” jau grāmatas sākumā.

Darelu ģimeni Korfu uzreiz paņēma savā paspārnē taksometra vadītājs Spiro Hakiaopuls, kuru visi dēvēja par Spiro Amerikāni, jo viņš astoņus gadus bija pavadījis Čikāgā. Par ģimenes draugu kļuva arī grieķu-britu doktors, erudīts Teodors Stefanidis, kurš bija Džeralda skolotājs dabaszinātnēs.

Citi personāži grāmatā bija Džeralda privātskolotāji, mākslas un literatūras pārstāvji, kurus Larijs uzaicināja ciemos, un vietējie cilvēki, kas draudzējās ar ģimeni.

Darels grāmatu sarakstīja 1955.gadā, trīsdesmit gadu vecumā, Anglijas kūrortpilsētā Bornmutā, atlabstot no dzeltenās kaites. Lai gan jau pirms tam viņš bija uzrakstījis dažas grāmatas par dzīvnieku kolekciju vākšanu, šis romāns rakstnieku pašu ļoti aizrāva. Vēlāk autors atzina, ka iesāka to rakstīt “kā labs pavārs ar trim sastāvdaļam, kuras, garšīgas pašas par sevi, bija vēl labākas kopā, proti, burvīgā Grieķijas salas daba, pirms tūrismam izdevās to sabojāt; atklājumi un draudzība ar šīs salas savvaļas iemītniekiem – gan dzīvniekiem, gan grieķiem; kā arī visu ģimenes locekļu ekscentriskā uzvedība”.

Lai arī varētu šķist, ka grāmata ir komisks pārspīlējums par Darelu ģimenes vājībām, Džeralda uzsvēra: “Mūsu dzīve Korfu tiešām līdzinājās spilgtai un īsti jautrai komiskajai operai.” Viņa brālis Larijs, kurš vēlāk kļuva par ievērojamu rakstnieku, ar sev raksturīgo melno humoru sniedza šādu kopsavilkumu: “Šī ir ļoti ļauna, ļoti smieklīga un, es baidos, diezgan patiesa grāmata – labākais arguments, ko zinu, lai trīspadsmitgadīgus bērnus turētu internātskolās un neļautu viņiem vazāties pa māju, klausoties vecāku un labāku cilvēku sarunās.”

Pagājis pusgadsimts, kopš lielisko sāgu iepazina arī latviešu lasītāji, - pirmpublicējums bija 1973.gadā. Droši vien daudziem radās jautājums, kāds bija Darelu ģimenes turpmākais liktenis: kā viņi dzīvoja tālāk, vai viņiem bija pēcteči?

Džeralds Darels

(1925 – 1995)

Lai gan romāns tiek pasniegts kā autobiogrāfisks, aprakstītie notikumi ne vienmēr ir patiesi. Darelu aizbraukšanas no Korfu īstais iemesls – Otrā pasaules kara sākums – netiek norādīts; tā vietā dots mājiens, ka ģimene atgriezās Anglijā Džeralda izglītības dēļ.

Patiesībā Džeraldam bija problemātiski iegūt formālu izglītību, piemēram, studēt bioloģiju, jo viņš nespēja nogalināt un ķidāt dzīvniekus, lai izprastu to uzbūvi un klasifikāciju. Taču formālās izglītības trūkums deva Darelam iespēju attīstīt prātu, iztēli un izdomu patstāvīgi, aizraujoties ar to, kas viņu interesēja. Anglijā Džeralda sāka strādāt zooveikalos, bet, kad 21 gada vecumā saņēma tēva atstātā mantojuma daļu, devās dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās, kas diemžēl nebija finansiāli veiksmīgas. 1951.gadā viņš apprecējās ar Žaklīnu Volfendenu jeb Džekiju. Tas notika bez līgavas tēva piekrišanas – viņam kā viesnīcas īpašniekam šāds znots nešķita jēdzīgs, turklāt meita viņa dēļ atteicās no iecerētās operdziedātājas karjeras. Tieši pateicoties Džekijas un vecākā brāļa Larija pamudinājumam, Džeralds sāka rakstīt un radīja pamatu savu sapņu piepildījumam. “Beidz jel gausties un kaut vai pamēģini, Džerij! Galu galā tu ar saviem stāstiem par afrikāņiem un savāktajiem dzīvniekiem  spēj mani uzjautrināt stundām ilgi, kāpēc gan nepamēģināt to visu sniegt lasītājiem?” sieva viņu bikstīja.

Ienākumi no grāmatām deva iespēju finansēt jaunas ekspedīcijas un 1959.gadā Džersijas salā izveidot zoodārzu. Kopā ar vīru Džekija apceļoja Paragvaju, Argentīnu, Meksiku, Kamerūnu, Maurīciju, Jaunzēlandi, Austrāliju, Malaiziju. Džekija Darela ir arī divu grāmatu autore, no kurām viena – Zvēri manā gultā – tulkota latviski. Tomēr 1976.gadāDareli pašķīrās un 1979.gadā izšķīrās oficiāli. Džekija bija ļoti atbalstoša sieva, tomēr vīra pārlieku lielā pieķeršanās darbam, noliekot ģimeni otrajā vietā, kā arī viņa atkarība no alkohola vairs nebija izturama.

Sākotnēji zoodārzs vairākkārt nonāca tuvu bankrotam, un ar to saistītās problēmas Darels nereti nomāca ar alkoholu. 1977.gadā Darels ASV iepazinās ar 27 gadus veco studenti, Madagaskaras lemuru pētnieci Lī Makdžordžu. Divus gadus vēlāk viņi apprecējās un nodzīvoja kopā līdz pat Darela nāvei. Pāris izveidoja vairākas dokumentālās filmas un rokasgrāmatu dabas pētniekiem amatieriem – tā kļuva par Darela visvairāk pārdoto darbu, pēc kuras tika uzņemts arī TV seriāls.

1994.gadā Darelam tika diagnosticēts aknu vēzis un ciroze un veikta aknu transplantācija. Uz operāciju viņš ieradās stipri iereibis un nākamā gada janvārī 70 gadu vecumā nomira. Džeralda Darela pelni tika apglabāti Džērsijas zoodārzā. Bērnu viņam nebija.

Džeralds kopumā sarakstīja vairāk nekā 30 grāmatu, kas tika izdotas miljoniem eksemplāru lielās tirāžās. Jau pagājušā gadsimta 80.gadu vidū viņš būtu varējis nodoties mierīgai dzīvei, piemēram, Francijas dienvidos tāpat kā brālis Larijs. Taču tas neatbilda Džeralda raksturam un dziļajai pārliecībai par viņa darba svarīgumu. Dabas pētniekam izdevās ar savu zoodārzu un savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu pievērst pasaules uzmanību apdraudētajām sugām, kā arī ieviest jaunus standartus zoodārziem.

Viņš nožēloja tikai vienu. Kad pēc daudziem gadiem Darels atkal aizbrauca uz Korfu, viņš atzina, ka grib padarīt sev galu, redzot, par ko viņa bērnības paradīzi pārvērtusi tūrisma industrija. Džeralds jutās vainīgs, ka ar savam grāmatām radījis cilvēkos interesi par šo salu.

Lorenss Darels

(1912-1990)

Džeralda vecākajam brālim Larijam bija 23 gadi, kad ģimene ieradās Korfu. Rakstnieks visu mūžu ienīda Anglijas klimatu un uzskatīja sevi par kosmopolītu, un tieši viņam 1935.gada drēgnajā martā dzima ideja pārvelties uz Grieķijas salu. Fakts, ko Džeralds savā grāmatā nemaz nepiemin, - janvārī Larijs bija slepus salaulājies ar mākslas studenti Nensiju Maijersu, tāpēc devās uz Korfu kopā ar viņu. Sākumā pāris dzīvoja pie Dareliem, bet vēlāk īrēja savu māju citā salas daļā.

1939.gadā Larija māte un brāļi atgriezās Anglijā, bet viņš ar sievu palika Korfu. 1940.gadā Atēnās pārim piedzima meita Penelope Berengārija. Pēc vāciešu ieiešanas Grieķijā Lorenss un Nensija aizbēga uz Aleksandriju Ēģiptē, kur Larija strādāja par britu vēstniecības preses atašeju. Attiecības jau tad bija saspringtas, un viņi izšķīrās 1942.gadā. Nensija paņēma Penelopi līdzi uz Jeruzalemi. Larija meita nodzīvoja 70 gadu, bet nav atstājusi pēcnācējus. Viņa bija precējusies ar daudz vecāko Džonu Nūdžentu Houpu.

Aleksandrijā Larija satika ebrejieti Īvu Koenu, kura kļuva par viņa slavenā romāna Justīne galvenās varones prototipu (tetraloģijā Aleksandrijas kvartets) un dzīvesbiedri. No 1945.gada viņi dzīvoja Rodas salā, vecas turku kapsētas vārtsarga namiņā tieši pretī Darela darbavietai – Lielbritānijas administrācijai. Lorensa kopdzīvi ar Īvu Larija angļu darba devējs diskrēti ignorēja, atļaujot pārim uzturēties galvenās administrācijas ēkas drošības zonā. 1948.gadā viņi atgriezās Londonā, kur pēc trim gadiem piedzima meita Sapfo Džeina. Nākamajā gadā Īva tika hospitalizēta ar pēcdzemdību nervu sabrukumu – viņa cīnījās ar depresiju un citām mentālām problēmām. 1955.gadā Larijs kopā ar Sapfo devās uz Grieķiju, bet pēc pāris gadiem šķīrās no Īvas.

1967.gadā rakstnieks vēža dēļ zaudēja savu trešo sievu, 41 gadu veco Klodu Mariju Vinsendonu, bet ceturto un pēdējo reizi apprecējās 1973.gadā ar Žislēnu de Buasonu, bijušo franču modeli, žurnāla Jours de France žurnālisti. Viņi izšķīrās 1979.gadā. Klodas Marijas nāve bija sagrāvusi Lorensu, un viņš saņēma vēl vienu briesmīgu triecienu, kad 1985.gadā 33 gadu vecumā sev dzīvību atņēma meita Sapfo. Kad pirmais mēģinājums nonāvēties ar miegazāļu pārdozēšanu neizdevās, Sapfo pakārās savā mansarda guļamistabā.

Larijs, kurš visu mūžu bija kaislīgs smēķētājs, 1990.gadā 78 gadu vecumā nomira no plaušu emfizēmas savā Francijas mājā. Viņa pelni pēc paša vēlēšanās tika apglabāti blakus trešās sievas pelniem.

Lorensu Darelu uzskata par vienu no ievērojamākajiem 20.gadsimta rakstniekiem, taču šo slavu lielā mērā aizēnoja skandāls pēc viņa nāves. Atklājās, ka Sapfo dienasgrāmatās bija mājieni uz iespējamām incestuālām attiecībām ar tēvu. Sapfo uzauga Londonā pie mātes, taču bieži pavadīja brīvdienas pie tēva dienvidos. Pēc trešās sievas nāves viņa attieksme pret meitu mainījās – rakstnieks sāka uztvert Sapfo kā sievas surogātu, bija uzmācīgs, biedējošs, manipulatīvs. “Es baidos no viņa fiziski un garīgi,” Sapfo rakstīja dienasgrāmatā. Nav pierādīts, ka incests tiešām notika, taču bija vēl viena problēma. Sapfo kvēli vēlējās kļūt par rakstnieci, un nav lielākas traģēdijas slavenības bērnam kā vēlme sekot tēva pēdās tajā pašā jomā. Viņa jutās kā “ieslodzīta Darela vārdā”. Sapfo nekad nerādīja tēvam savus darbus. Viņa atstāja četras somas, pilnas ar papīriem, viņas īsā mūža pūliņiem. Sapfo gribēja tos publicēt, bet tikai tad, kad tēvs būs miris. Viņas pēcnāves zīmītē bija rakstīts: “Gadījumā, ja mans tēvs lūgtu, lai viņu apglabā kopā ar mani, - es vēlos, lai šis pieprasījums tiktu noraidīts.”

Tādējādi vienīgais, ko mēs tiešām zinām, - Lorenss Darels meta garu, tumšu ēnu pār īso un nemierīgo meitas Sapfo dzīvi.

Leslijs Darels

(1917-1982)

Darelu ģimenē par melno avi tika uzskatīts vidējais brālis Leslijs, kuru fascinēja ieroči. Tāpēc nav brīnums, ka Leslija lielākais mūža sarūgtinājums bija tas, ka viņu sliktās dzirdes dēļ izbrāķēja Britu Karaliskie gaisa spēku. Leslijs pavadīja kara gadus dzīvojot Bornmutā kopā ar māti un strādājot lidmašīnu rūpnīcā.

Viņš arī turpināja Korfu aizsākušās attiecības ar ģimenes kalponi, par Lesliju desmit gadu vecāko grieķieti Mariju Kondosu, kuru tā arī neapprecēja. 1945.gada septembrī šajā savienībā piedzima dēls Entonijs Leslijs Kondoss, par kuru tēvam nebija nekādas intereses. Leslijs šajā laikā jau aplidoja savu nākamo sievu Dorisu Holu – nelegāla alkohola tirgotāju, no kuras viņa māte pirka džinu. Dareli ievietoja Mariju kritušo sieviešu iestādē. Pēc māsas Margo teiktā, Lorenss un Džeralds bija nelokāmi pārliecināti, ka Leslijam Marija nav jāprec. “Lai gan abi bija ļoti netradicionāli un visai mežonīgi, viņi varēja būt arī ļoti prātīgi un pareizi,” viņa atcerējās. Margo zināmā mērā rūpējās par Mariju, kura kopā ar dēlu dzīvoja pašvaldības namā Bornmutā. Dzīve viņiem nebija viegla. Marijas pieķeršanās Leslijam nekad neizzuda, taču dzīves nogalē Alcheimera slimība viņu vismaz paglāba no mokošām atmiņām.

Entonijs pārcēlās dzīvot uz ASV, bet vienmēr uzturēja kontaktus ar tanti Margo. “Manas dzīves lielākā nožēla ir tā, ka es nekad nepazinu savu tēvu,” viņš nesen teica intervijā. “Daudzus gadus jutu ārkārtīgu naidīgumu pret viņu un pārējo ģimeni. Tagad palikušas tikai skumjas, ka nebiju viens no viņiem. Dīvainā kārtā es lepojos ar to, ka esmu Darels, kaut arī bez uzvārda”.

Leslijam piemita arī kaut kas no Darelu mākslinieciskajām iezīmēm – viņš bija diezgan labs gleznotājs un “smuki zīmēja”, kā teica Teodora Stefanida meita Aleksija. Leslija gleznas, acīmredzot tikai ainavas, gandrīz visas palika Āfrikā, viņam ar sievu Dorisu (abi apprecējās 1952.gadā) 1968.gadā bēgot no Kenijas. Leslijs arī apgalvoja, ka uzrakstījis bērnu grāmatas melnrakstu, taču tā nekad nav ieraudzījusi dienasgaismu. Burtiski pēdējā gada laikā dažas gleznas, ko Darels bija uzdāvinājis labiem kaimiņiem Bornmutā, ir parādījušās izsolēs.

Kad Leslijs sasniedza pilngadību un saņēma tēva mantojuma daļu, viņš ieguldīja visu naudu, lai izveidotu laivu biznesu. Taču nopirktā zvejas laiva nogrima pirms pameta ostu. Pēc tam viņš mēģināja strādāt par dārzeņu tirgotāju audzējot augļus un dārzeņus, lai pārdotu tos restorāniem un veikaliem, taču arī neveiksmīgi. Kādu laiku Leslijs strādāja garāžā.

Džeralds un Larijs, kuriem bija jāsargā sava reputācija, arvien vairāk uztraucās par to, ka Leslija rīcība viņiem kaitēs. Kādā brīdī Leslijs bija sācis virkni noslēpumainu, pa pusei noziedzīgu darījumā saistībā ar luksusa jahtām uzdodamies par “ģenerālmajoru Darelu”. Patiesībā Leslijs visu mūžu jutās palicis abu savu veiksmīgāko brāļu ēnā nespējot no tās aizbēgt pat Kenijā. Viņam nepatika, ja cilvēki uzzināja, kas ir viņa radinieki. “Es jutos kā tāds no zoodārza,” Leslijs reiz atzina.

Brauciens uz Keniju beidzās ar katastrofu. Leslijs un Dorisa kādai vecākai sievietei izkrāpa ievērojamu naudas summu. Kad viņus pieķēra, abi sievietes radiniekiem apgalvoja, ka par visu samaksās Džeralds. Populārais dabas pētnieks atteicās, brālim rakstiski paziņojot: “Es nevaru jums palīdzēt finansiāli un stingri iebilstu pret vēstuļu saņemšanu no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, liekot domāt, ka mana vienīgā funkcija dzīvē ir jūs glābt”. No tā brīža Džeralda vairs nevēlējās neko dzirdēt par Lesliju baidoties, ka brāļa noziedzīgās tieksmes kaitēs viņa literārajai reputācijai. Arī Lorenss izslēdza Lesliju no savas dzīves – reiz Leslijs devās apciemot brāli, bet Larija sieva atteicās viņu ielaist baidoties, ka radinieks tikai grib aizņemties naudu.

1970.gada vasarā Lesliju Londonā atrada kāds žurnālists, kuram “cits Darels” atzina: “Šķiet, man nekas nesanāk pareizi. Domāju, ka tas ir kaut kāds lāsts. Liekas, es neesmu spējīgs pieņemt lēmumus, bet vienkārši dreifēju. Man ir ieradums, saskaroties ar problēmu, to vienkārši nolikt tālākā plauktā.”

1983.gadā Leslijs nomira no sirdslēkmes, dzerot Notinghilas krogā. Viņš tika apbedīts Bornmutā, bērēs piedaloties tikai sievai un viņas dēlam no pirmās laulības. Ne Džeralds, ne Lorenss neieradās, taču, neskatoties uz preses ziņojumiem, ka “ne brāļi, ne māsa nepiedalījās bērēs”, šķiet, ka tās paklusām tomēr organizēja Margo.

Margarēta Darela

(1919-2007)

Kad māte ar jaunākajiem brāļiem 1939.gadā atgriezās Anglijā, divdesmitgadīgā Margo nolēma, ka Korfu ir viņas īstās mājas un palika salā, apmetoties kāda zemnieka mājā kopā ar vietējiem draugiem. Drīz viņa iepazinās ar Karalisko gaisa ceļu galveno lidojumu inženieri Džonu Brīzu, kuru draugi sauca par Džeku. Tajā laikā Lielbritānija izmantoja Korfu kā pieturas punktu starp Āfriku un Angliju. Mīļotais pārliecināja Margo, ka salā palikt ir bīstamu, un abi ar vienu no pēdējiem reisiem atgriezās Anglijā, kur 1940.gadā apprecējās. Tad jaunais vīrs tika norīkots uz Dienvidāfriku, kur pāris palika līdz kara beigām. Viņiem piedzima dēli Džeralda un Nikolass.

Tikai pēc Margo nāves viņas mazmeita Treisija Brīza atklāja noslēpumu, ko Margo bija glabājusi visu mūžu. Proti, viņas vecākais dēls, Treisijas tēvs Džeralda, piedzima Vācijas sabiedrotās Itālijas karagūstekņu nometnē Etiopijā šausmīgos apstākļos. Margo tika veikts ārkārtas ķeizargrieziens bez anestēzijas un viņa noasiņoja gandrīz līdz nāvei. Mūķenēm, kuras par Margo rūpējās, izdevās viņu slepeni izvest no Etiopijas, un galu galā viņa nonāca drošībā Mozambikā. Margo par to nevienam nebija stāstījusi līdz brīdim, kad Treisijas māsa Sāra uzzināja, ka ir mātes cerībās. Baisais stāsts sagādāja šoku ģimenes locekļiem. Treisija presei vēlāk atklāja: “Zināju, ka Margo bija jāatgriežas Apvienotajā Karalistē, lai laistu pasaulē otru bērnu Niku, jo vairs nevarēja dzemdēt pati, taču viņa sīkāk nepaskaidroja, kāpēc”.

Margo un Džeks izšķīrās drīz pēc Nikolasa piedzimšanas. Iespējams, to veicināja fakts, ka Darela pēc būtības bija ļoti neatkarīga. 1947.gadā viņa par savu tēva mantojuma daļu nodibināja pansiju, kas atradās pretī mātes mājai. Īrnieku vidū bija daudz mūziķu, un viens no tiem, džeza trombonists Malkolms Lorenss Dankans, kļuva par otro vīru. Taču arī šī laulība bija īslaicīga – pāra dēls Malkolms nomira drīz pēc piedzimšanas 1952.gadā un pēc neilga laika viņi izšķīrās.

Margo viena pati audzināja bērnus un uzturēja pansiju, taču tas nenozīmē, ka viņas dzīvē trūka raibu notikumu. Sešdesmitajos gados pansija kļuva par Džeralda pirmā pagaidu zoodārza vietu. “Viņi turēja garāžā rāpuļus un mājā pērtiķus, kas šūpojās aizkaros”, savu bērnības māju atcerējās Treisija.

Margo ļoti mīlēja uzklausīt un stāstīt neparastus stāstus, lai gan viņai nepatika atrasties uzmanības centrā. Savas atmiņas Darels bija pierakstījis jau sešdesmitajos gados, taču pēc Manas ģimenes un citu zvēru iznākšanas acīmredzot nolēma tās nepublicēt. Margo autobiogrāfija Kas notika ar Margo? Nāca klajā 1995.gadā. tajā fanus priecēja gan neredzētas Darelu fotogrāfijas, gan interesanti stāsti, jo Margo bija īpašs talants piesaistīt ekscentriskus un radošus cilvēkus. “Viens bija transvestīts. Mēs domājām, ka tas ir lieliski. Viņi rīkoja ballītes, un mēs, bērni, vienmēr bijām iesaistīti. Oma bija budiste. Vienmēr skanēja grieķu mūzika,” atcerējās Margo mazmeita.

Treisija 11 gadu vecumā zaudēja māti, un Margo kļuva par viņas aizbildni un labāko draudzeni. Arī tēvocis Džerijs, kura zoodārzā meitene bieži viesojās, bija svarīga persona viņas dzīvē. Margo ar jaunāko brāli saglabāja ciešu tuvību līdz pat Džeralda nāvei.

Viens no Margo mazdēliem Niks uzskata, ka daudzi Darelu ģimenes fani visvairāk novērtē to faktu, ka viņi netiesā un nenosoda – šī īpašība ir kopīga visai ģimenei. “Tas ir tas, kas patiešām nosaka Darelu ekscentriskumu,” secinājis slavenās ģimenes pēctecis.

Kas notika ar pārējiem?

• Māte Luīza Florensa Darela (1886-1964) pēc kara periodiski dzīvoja kopā ar meitu Margo Bornmutā, kā arī pie Džeralda viņa mājā Džērsijas zoodārzā. Luīza nomira Bornmutā 78 gadu vecumā.
• Teodors Stefandis (1896-1963) nodibināja pirmo rentgena laboratoriju Jonijas salās. Viņš bija precējies ar bijušā Korfu britu konsula mazmeitu, abu meita Aleksija (1931-2018) kļuva par Džeralda tuvu draudzeni – vecāki pat loloja cerības, ka abi kādreiz apprecēsies. Sākoties karam, Teodors kā mediķis tika iesaukts britu armijā. Viņš vēlāk izdeva memuārus par savu kara pieredzi, kā arī rakstīja dzeju. Doktora vecāki gāja bojā, kad vācieši bombardēja Korfu, bet sieva ar meitu aizbēga uz Angliju un dzīvoja pie Dareliem. 1947.gadā Stefanidi izšķīrās, Teodors palika Londonā un strādāja par radiologu, retu reizi apmeklējot Korfu. 1983.gada februārī Teodors filmējās kā īpašais viesis britu biogrāfiskajā TV raidījumā This is Your Life – tā bija pēdējā reize, kad viņš satika Džeraldu. Pēc pāris mēnešiem Stefanidis nomira miegā, sasniedzis cienījamu 87 gadu vecumu.
• Spiro Hakiaopula (1892-1940) dzīve traģiskā kārtā aprāvās drīz pēc Darelu aizbraukšanas 1939.gadā. “Lielais, brūnais, neglītais eņģelis”, kā Džeralds viņu aprakstīja, nomira no pneimonijas 1940.gada martā. Uzskata, ka, par spīti savam turīgumam, Spiro patika gulēt laukā, kas arī varēja būt slimības cēlonis. Hakiaopula dēls Mihalis turpināja uzturēt saikni ar Džeraldu, un viņa radinieki joprojām vada tūrisma aģentūru Spiro villā piedāvājot ekskursijas “pa Darela pēdām”.
• Krajevskis jeb Džeralda ekscentriskais poļu privātskolotājs Kralevskis, kā viņš acīmredzot apzināti nepareizi nosaukts grāmatā, bija poļu emigrants ar franču un angļu saknēm. Viņš dzīvoja kopā ar māti, kura savulaik bija saistīta ar britu diplomātiem un Čērčila ģimeni. Krajevskis un viņa māte tika nogalināti 1940.gada oktobrī, kad vācieši bombardēja Korfu vecpilsētu tēmējot un ebreju kvartālu.