"Kosmisko sacīkšu" apstākļos, ko tajā laikā rīkoja PSRS ar ASV, amerikāņi plānoja arī veikt iziešanu atklātā kosmosā, lai kaut kā reabilitētos par to, ka pirmais cilvēks kosmosā ir bijis krievs. Amerikāņi savus plānus neslēpa, jo sāka darbu pie daudzvietīgā kuģa "Gemini" izstrādes, tāpēc padomju vadība noteica pārspēt amerikāņus arī šajā ziņā. Padomju kosmosa industrijas speciālistiem, ko slepenības dēļ dēvēja par vidējo rūpniecību (pretstatā smagajai un vieglajai), bija skaidrs, ka jaunu kuģi sagatavot viņi nepaspēs, tāpēc nāksies pārbūvēt esošo "Vostok".

Darbs pie kuģa "Vostok" modifikācijas sākās 1963. gadā, turklāt šodienai neiedomājamos tempos. Faktiski jau pēc gada jaunais kuģis bija gatavs. Kaut arī nosaukt to par jaunu varēja, tikai nosacīti. Tam bija tādi paši parametri, kā priekšgājējam. Visas dienesta sistēmas uz tā bija saglabātas, ieskaitot dzīvības nodrošināšanas sistēmas. Vienīgā atšķirība no „Vostok” bija tā, ka no jaunā kuģa izvāca katapultas krēslus. Nu un vēl kaut ko izmainīja no „sīkumiem”.

Šo izmaiņu rezultātā modernizētais kuģis varēja uzņemt nevis vienu, kā tas bija „Vostok”, bet gan trīs kosmonautus bez skafandriem vai divus speciāli ekipētus. Laimīgu nolaišanos uz Zemes vajadzēja nodrošināt izpletņu sistēma kopā ar mīkstas nosēšanās sistēmu.

Kad sākās „Vostok” izstrāde, tika sastādīts jaunā kuģa lidojumu grafiks. Sākumā eksperimentu ar iziešanu atklātā kosmosā plānoja trešajā vai ceturtajā jaunā kuģa lidojumā. Bet pirms tam bija nolemts sūtīt aiz borta... suni. Jā-jā, nebrīnieties. Mūsu uzticamais un nerunājošais draugs būtu tas, kas „iemītu” ceļu cilvēkam arī atklātā kosmosā. Starp citu, tika paredzēts, ka viens no šī eksperimenta dalībniekiem kļūs Jurijs Senkevičs – vēlāk slavens televīzijas raidījuma vadītājs [raidījums „Ceļotāju klubs” – t.p.]. Viņam vajadzēja izstumt no kuģa kabīnes laukā suni, kas būtu tērpts īpašā skafandrā, bet pēc tam ar drošības troses palīdzību ievilkt to atpakaļ. Svarīgi būtu novērot, kā suns jutīsies un uzvedīsies. Tikai pēc tam iziešanu atklātā kosmosā veiktu cilvēks.

Taču kā tajos gados notika bieži, iejaucās „ārējie faktori”.

Pirmkārt, padomju rūpniecība nepaspēja izgatavot vajadzīgo jauno kuģu skaitu, un izmēģinājuma lidojumu skaits pilnā apjomā vairs nebija iespējams. Plānotajiem sagatavošanās lidojumiem trūka kuģu. Tāpēc no suņa lidojuma atteicās uzreiz. Arī bezpilota lidojumu bija mazāk, kā nepieciešams. [Pirms „Voshod-1” lidojuma notika tikai viens lidojums aparātam ar nosaukumu „Kosmoss-47” – t.p.]

Otrkārt, eksperimentu ar cilvēka iziešanu atklātā kosmosā vajadzēja realizēt pēc iespējas ātrāk, lai konkurenti neaizsteigtos priekšā. Tāpēc nolēma visu „Voshod” programmu reducēt tikai līdz diviem lidojumiem un katrā no tiem tika veikts jūtams izrāviens kosmonautikā.

Pirmais kuģa „Voshod” lidojums no notika 1964. gada oktobrī un noritēja lieliski. Trīs kosmonauti diennakti riņķoja virs Zemes, bet pēc tam sekmīgi nolaidās Padomju Savienības teritorijā. Turklāt izdarīja to, nepametot nolaižamo aparātu, atšķirībā no saviem kolēģiem, kuri lidoja ar „Vostok”. Konstruktori šoreiz riskēja, un risks pilnībā attaisnojās.

Vienīgais, kas nedaudz notušēja šo sasniegumu, bija varas nomaiņa Kremlī, kas notika tieši lidojuma laikā. Vladimiram Komarovam, Konstantīnam Feoktistevam un Borisam Jegorovam, kuri uz orbītu devās Ņikitas Hruščova laikā, piezemējās jau Leonīda Brežņeva laikā. Pat viņu atlidošanu uz Maskavu nācās atlikt uz laiku, kamēr jaunā vara nesadalīja portfeļus.

Otrais kuģa „Voshod” lidojums bija ieplānots 1965. gada pavasarī. Lai veiktu eksperimentu ar iziešanu, kuģi apgādāja ar slūžu kameru. Pēc kosmonauta atgriešanās kuģī savu misiju izpildījusī kamera bija jāatdala no kuģa.

Pirms sūtīt kuģi ar apkalpi uz borta, tika veikts analoga lidojums bezpilota variantā. Kuģi, kas startēja 1965. gada 22. februārī, noslēpa zem nosaukuma „Kosmoss-57” un tas dažas stundas pēc starta orbītā uzsprāga. Pieņēma, ka vaina ir bijusi apstāklī, ka nejauši iedarbojusies avārijas spridzināšanas sistēma, kas saņēmusi viltus signālu tāpēc, ka vienā no elektriskajām shēmām radusies kļūme, toties saņemto signālu minētā sistēma izpildījusi un iznīcinājusi kuģi. [Nezinu kā tagad, bet toreiz uz kuģiem tāda sistēma bija, ja notiek kas neparedzēts – t.p.]

Pēc lietu loģikas pēc šādas avārijas sūtīt kosmosā pilotējamu kuģi nedrīkst. Taču...

Atkal šis „taču”, atkal lielā politika un valsts prestižs. Tuvojās pirmais amerikāņu pilotējamā kuģa „Gemini” lidojums. Un, kaut gan amerikāņu plānos šajā lidojumā iziešana atklātā kosmosā netika paredzēta, Savienībā nopietni uztraucās, ka amerikāņi var šādu eksperimentu veikt. Koroļovs sapulcināja kosmonautus un pastāstīja viņiem gan par notikušo neveiksmi, gan par to, ka pieņemts lēmums neatlikt lidojumu un par to, viņš nevar garantēt viņu drošību. Kā jau varēja gaidīt, neviens neatteicās turpināt gatavoties startam un tā iegāja noslēdzošā fāzē.

[Vispār jau 7. martā paguva palaist cita tipa – „Zenīts-4” – kosmisko aparātu, kam bija pievienota slūžu kamera, lai vismaz izmēģinātu to. Tas bija militārs pavadonis, tāpēc atkal neitrāls nosaukums „Kosmoss-59” – t.p.]

1965. gada 18. martā „Voshod-2” startēja no Baikonuras kosmodroma. Uz borta atradās komandieris Pāvels Beļajevs un otrais pilots Aleksejs Ļeonovs, kuram arī vajadzēja veikt unikālo eksperimentu – iziešanu atklātā kosmosā.

Starts noritēja normāli. Iziešanu veica jau otrajā Zemes apriņķojumā. Atvēra slūžu kameras lūku un Ļeonovs savā sniegbaltajā skafandrā lēni izpeldēja bezgalīgajā kosmosā. Uz visu pasauli atskanēja, kļuvusi slavena, beļajeva frāze:

-Es, „Almazs”. Cilvēks izgājis kosmiskajā telpā.

Iziešana nebija ilga – tikai 12 minūtes 9 sekundes. Tagad cilvēki uzturas atklātā kosmosā stundām ilgi. Toreiz tas bija gigantisks lēciens uz priekšu, ko var salīdzināt tikai ar pirmo cilvēka lidojumu kosmosā. Ne velti Alekseja Ļeonova vārds vienmēr tiek likts starp Jurija Gagarina un Neila Ārmstronga vārdiem, kad runa ir par kosmosa pionieriem.

Dabiski, ka šīs minūtes pagāja kā viens mirklis. Kad pienāca laiks atgriezties kuģī, Ļeonovs pietuvojās lūkai un kā to prasīja instrukcija, pamēģināja „ieiet” kuģī ar kājām pa priekšu. Nekā nebija. Kosmonauts skafandrā nespēja iespraukties slūžu kameras lūkā. Otrs mēģinājums un atkal neveiksme.

Tas bija tas gadījums, ko uz Zemes bija grūti iedomāties. Vakuumā skafandrs sāka izturēties ne tā, kā visi bija iedomājušies. Viņš piepūtās un kļuva stingrs. Nācās samazināt lieko spiedienu un mēģināt tādā veidā iekļūt kabīnē. Ļeonovs meta pie malas mēģinājumus darboties pēc instrukcijas un sāka peldēt iekšā kuģī ar galvu pa priekšu. Nevar teikt, ka pagrieziens par 180 grādiem likvidēja visas problēmas, taču tas deva to vienīgo iespēju palikt dzīvam, ko viņš arī izmantoja. Lēni, centimetru pa centimetram Ļeonovs burtiski iespiedās kuģī. Viss bija uz robežas, kas atdalīja dzīvību un nāvi. Ļeonovam izdevās „ierāpot” kuģī. Lidojums turpinājās.

Taču nelaime nekad nenāk viena. Lidojumu, kas bija paredzēts uz vairākām dienām, nācās pārtraukt jau nākošā rītā. Naktī uz 19. martu negaidīti sāka krist spiediens kuģa kabīnes piepildīšanas balonos. Tālāka krišana varēja novest pie athermētizācijas, pēc tās sekotu piespiedu nolaišanās. Tāpēc nākošā riņķī Vadības centrs pieņēma lēmumu pārtraukt ekspedīciju. Kosmonauti ieņēma savas vietas krēslos un gatavojās atgriezties uz Zemi.

Nobeigums sekos.