Ieraudzīt sevi

Tieši tā notiek ar killeru Džo, kad tas „paciņā” maisā ierauga sevi – Džo (pēc lieliskās sadarbības ar pavisam jauniņo Džozefu Gordonu – Levitu tīneidžerru filmas Ķieģelis/Brick režisors Raiens Džonsons apsolīja Džo, ka uzņems filmu, kurā pat varoni sauks kā talantīgo aktieri, - un, lūk, pēc septiņiem gadiem te tā ir – pasaules kinomānu gada visvairāk gaidītā dēku filma Laika cilpas/Looper). Saprotama lieta, ka Džo vecākais izmanto paša, t.i., sevis jaunākā, apmulsumu un aizbēg. Tikai vecākais nezina, ka, šādi rīkodamies, viņš nolemj pats sevi – jaunāko – nāvei: darba kontraktā ar nākotnes mafiju ir skaidri un gaiši rakstīts, ka „sūtījums no nākotnes” ir obligāti jālikvidē jebkuriem līdzekļiem jebkurā situācijā, citādi tiksi likvidēts tu pats, slepkava, kas netiek galā ar savu darbu. Cilpošana abiem Džo turpinās, jo kurš tad grib mirt? Neviens negrib. Tomēr. Kā tas īsti ir – kad tu dzenies pakaļ sev, lai nokautu? Skan ne vairāk, ne mazāk, bet... bibliski.

Ja nezinātu, ka filmas autors ir režisors un scenārists Raiens Džonsons, cilvēks, kurš veidojis vienus no desmitgades spilgtākajiem autorkino un vienlaikus žanra kino paraugiem (jau minēto kulta filmu neonuāru (neo-noir) Ķieģelis 2005.gadā un klasiskās šmaucēju jeb krāpnieku filmas parodiju – izcilo melno komēdiju Brāļi Blūmi/Brother’s Bloom – 2008.gadā), varētu padomāt, ka par nieka 60 miljoniem tapis grāvējs kriminālās fantastikas stilā ar pāris populāriem aktieriem centrā – jaunajai skatītāju paaudzei tuvo Džozefu Gordonu – Levitu, bet vecākās ieintriģēšana- harismātisko mačo Brūsu Vilisu. Ak tā, vēl jau jāpieskaita arī neatkarīgā kino personības Pols Deino, Paipera Perabo un lieliskā dramatiskā aktrise Emīlija Blanta, kuras karjera strauji tuvojas superzvaigznes statusam. Protams, arī aktieri ir stāvā sajūsmā – gan Viliss, gan Gordons – Levits atzīst, ka ar milzīgu baudu spēlējuši viens otru (!), bet Emīlija Blanta piekritusi filmēties, izlasīdama scenārija pirmo pusi – tik aizraujošs tas šķitis – un nemaz nezinādama, kāda loma viņai būs jātēlo. Un Džozefs G.L. pat ar smiekliem atceras, kā ik filmēšanas rītu trīs stundas pavadījis grimētāja krēslā, lai savai sejai piešķirtu visai biedējošus vaibstus (no vecā Brūsa, ha-ha) – ap Džo seju Bendžamina Batona neticamā stāsta oskarotais japāņu vizāžists Kadzuhiro Cudzi ķīmiķojis tik aizkustinoši maigi, ka Gordons –Levits no baudas allaž aizsnaudies.

Māksla un action

Džonsons prot pārsteigt. Kā atzina Toronto kinofestivāla programmu direktors Kamerons Beilijs: „Mēs nolēmām Laika cilpu izmantot kā festivāla atklāšanas filmu, jo tajā ideāli saplūst nopietns konceptuāls vēstījums ar perfekti uzņemtu action, kas nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu skatītāju, vai viņš ir smalki izglītots kinomāns vai vienkārši alkst asa pārdzīvojuma izklaides.”

Tā arī ir. Sižetam gan nāksies sekot līdzi bez „popkorna pauzēm”, jo filmas stāstā vienlaikus eksistē gan ceļojumi laikā, gan organizētās noziedzības morālie principi, gan nākotnes terorisma attīstības scenāriji, gan gēnu inženierija un mutācijas, gan – jau minētie bibliskie motīvi, līdz kuriem filma, kas šķietami izliekas par neonuāra un action miksli, paceļas pavisam dabiski, garantējot nožēlas un vainas apziņu un sirdsapziņas grēmām, kad rīkojies slikti. Galu galā filmas centrālā tēma, lai cik naivi tas arī skanētu, ir – fakts, ka mēs katrs jau jaunībā sākam „maitāt” savu personīgo, vienīgo dzīvi, bet vissvarīgākais cilvēks, kas mūs var paglābt, ir.... mamma. Ideāli vizualizēta kinopateicība Džo un pārējo Jāņu, Pēteru, Krišu... mammītēm. Skan sentimentāli un neticami? Noskatieties, un tad parunāsim.