Diemžēl nodevēju leģioni, kuri The Path of Heaven ir Emperor’s Children (EC) katru reizi šķiet ironiski, ka pieturas pie šī nosaukuma) un Death Guard (DG) veidolā, negaida vien uz Horusu, ko tas izdomās darīt, bet bloķējuši visus zināmos warp dimensijas ceļus, lai neļautu Terra aizstāvjiem piepulcēt klāt arī Baltās Rētas. Plašās warp vētras, kuras pašas par sevi lojālistiem neļauj viegli vai vispār izmantot līdz tam izmantotos īsceļus ārpus fiziskās realitātes Visuma, bet tam papildus arīdzan plašas nodevēju flotes, kuras minēto četru gadu laikā ir sākušas apgūt WS pielietoto taktiku, kad attiecīgā stratēģija vairs neiet tik viegli cauri un ar katru reizi prasa jo vairāk upuru.
Parastajam mirstīgajam, to visu redzot, varbūt sašļuktu dūša papēžos un ļautos izmisumam, bet tādi nav Imperatoram lojālie astartes, kur nu vēl WS un to primarks Džaghatajs. Bet pat viņam romāna sākumā ir grūti saskatīt citu izeju, kā vien labas gribas un citkārt bezjēdzīgs žests duelī ar DG primarku Mortarionu, kuru Horuss līdzās EC leģionāru vienam no līderiem Eidolonam (Soul-Severed, jo no nāves atgriezts), lai tas pieliktu punktu pie dzīvības vēl pieķērušamies WS. Lai arī The Path of Heaven ietvaros tas uz lapaspues mazāk redzams, tad var viegli nojaust, ka starp EC un DG vienībām, starp Eidolonu un Mortarionu nav pat remdenu sabiedroto jūtas, un kur potenciālas nesaskaņas var WS nākt tikai par labu.
Turpinot nedaudz par vienkāršiem mirstīgajiem, tad izceļama ir Ilya Ravallion varone, kura gan nevienā savā būtības aspektā nebūt nav parasta. Tā vien dažu (šķiet minēti bija pieci) gadu laikā spējusi iegūt tik lielu WS un Džaghataja respektu, lai ne tikai tai ļautu izteikties svarīgāko sapulču laikā, bet arīdzan, lai tās ieteikumi un viedoklis tiktu ņemti vērā, kas galu galā ietekmē visa leģiona tālāko likteni un eksistenci. Tieši viņas neatlaidība un nereta uzdrīkstēšanās riskēt ar dusmu izsaukšanu uz sevi no kādas WS astartes ir tā, kas romāna kulminācijā piedāvās glābšanās iespēju.
Kā jau jebkurš leģions, par spīti paša Imperatora lēmumiem uz Nikaea un Librarian psaikeru aizliegumam, joprojām šādi psihisko spēju apdāvināti vai citu skatījumā nolādēti indivīdi ne tikai nepieciešami, bet pat ar būtisku pienesumu vajadzīgi, lai panāktu sev vēlamu vai vismaz pieņemamu iznākumu, kuru, ja ne par uzvaru saukt, tad arīdzan ne par absolūtu sakāvi. Tā WS ietvaros izceļami divi tēli Targutai Yesugei un Revuel Arvida, no kuriem otrs turklāt vēl ir neceļos zudušā Tūkstošdēlu leģiona pārstāvis. Kā viens, tā otrs romāna sižetā nozīmīgos momentos sniedz savu pienesumu, lai liegtu nodevējiem realizēt to asinskāro prieku.
Bet tas nenozīmē, ka autors Chris Wraight ļautu WS bez papildus upuriem un paredzami iespaidīgām un lillā prozā aprakstītām kaujām tikt līdz romāna beigām. Pa starpu gan kaujām, gan mājupceļa meklējumiem WS un Džaghatajs uziet interesantu un nu jau kā artefaktu atstātu Dark Glass kosmosa staciju iekš Catullus Rift, kuru līdz galam neizdodas izpētīt pirms to iztraucē nodēvēju flote, bet uz stacijas redzētais Džaghatajam atsauc atmiņā gana daudz, lai varētu spekulēt, ka pats Imperators vismaz kādā brīdī ir bijis iesaistīts projektā, kam varbūt ir pat kāda saistība ar Zelta Troni, uz kura tam vēlāk būs lemts pavadīt savu eksistenci.
Tīri spekulatīvi un nezinot Warhammer 40k leģendas to sīkumos, bet viss par un ap Dark Glass, kā arīdzan The Path of Heaven noslēgums (grāmatas vāks to nedaudz ilustrē) liek aizdomāties par Imperatora Webway projektu.
https://poseidons99.com/2025/08/03/chris-wraight-the-path-of-heaven-the-horus-heresy-36/