Pirms mūsu ēras

Mēness ir interesējis cilvēci vienmēr. Par tā iedzīvotājiem un patiesajiem izmēriem sprieda vēl sengrieķu Eratosfena un Pitagora laika filozofi. Plutarhs pusotru gadsimtu pirms mūsu ēras vienā no saviem traktātiem izsmēja Aristoteļa apgalvojumus, ka Zeme novietota Visuma centrā. Seno romiešu filozofs pirmais izteica ļoti drosmīgu savam laikam pieļāvumu, ka Visums ir bezgalīgs. Viņš tāpat uzskatīja, ka Mēness, pēc būtības, ir otra Zeme, ka tā izmēri jūtami pārsniedz visas Grieķijas teritoriju un ka tam pat ir personīgie iedzīvotāji. Tiesa, viņš nez kāpēc uzskatīja, ka tos mīt nelabie un no turienes šie šausmīgie radījumi reizēm nokļūst uz mūsu planētu.

Četras desmitgades pēc Plutarha nāves grieķu sofists un satīriķis Lukiāns uzrakstīja ”Patiesīgu vēsturi”, kura pirmais cilvēces vēsturē fantastisko stāstu krājums. Autors brīdināja: “Es rakstu par to, ko nekad neesmu redzējis, neizjutis un neuzzinājis no cita, par to, kā nav un nevarēja būt uz pasaules, un tādēļ mani lasītājiem nekādā gadījumā nevajag man ticēt”.

Vienā no Lukiāna stāstiem runa ir par to, kā šausmīga vētra uztvēra Odiseja kuģi un pacēla to virs trakojošiem ūdeņiem. Vējš nesa viņu augstu virs jūras septiņas dienas un septiņas naktis. Beidzot astotajā dienā kuģis sasniedza… Mēnesi.

Cits viņa stāsta varonis, Ikaromenips, spēja aizlidot līdz nakts spīdeklim jau pēc paša gribas lidojumam izmantojot ērgļa un grifa spārnus. Viņš startēja, protams, no senajiem grieķiem svētā kalna Olimpa virsotnes. Pēc neilgas pieturas uz Mēness varonis turpināja savu ceļu starp zvaigznēm un ieradās debesīs “lidojuma trešajā dienā”. To, ka līdz zvaigznēm pie piegaismas ātrumiem vajadzēs lidot daudzus gadus, sengrieķu jokdaris, protams, nevarēja stādīties priekšā.

Galileja vēstnesis

Viduslaiku inkvizīcijas brīvdomātāju vajāšana uz ilgu laiku nosita vēlmi spriedelēt par citu pasauļu un to apdzīvotāju uzbūvi. Taču laiks gāja, cilvēka doma nesnauda. Eiropas tipogrāfijās tika izdotas trīs interesantas grāmatas: Nikolaja Kopernika “Par debesu sfēru griešanos” – tā gaismu ieraudzīja 1543.gadā; Johana Keplera “Par Marsa kustēšanos” (1609), bet vēl pēc gada no teleskopa izgudrotāja Galileo Galileja spalvas iznāca “Zvaigžņu ziņnesis”. Šie sacerējumi nekādā gadījumā nebija izklaidējoša lasāmviela, taču tomēr izsauca jaunu intereses pret apkārtējās pasaules iekārtojumu vilni uzjundot fantāzijas par starpplanētu ceļojumiem.

Durakota atklāsmes

Pieprasījums uz tāda veida grāmatām kādu laiku apmierināja Lukiana “Patieso stāstu” pārizdevumi sengrieķu, latīņu un Eiropas “vienkāršās tautas valodās”, taču pēc tam parādījās arī savi “rakstnieki-fantasti”.

Paeksperimentēja šajā žanrā pat lielais vācu matemātiķis un astronoms Johans Keplers. Grāmatā “Sapnis” autors ataino sevi guļam gultā. Viņam sapņos rādās, it kā viņš ir nopircis grāmatu, kurā vēstīts par jaunu islandieti, kurš nēsā nedaudz kuriozu krievu cilvēka ausij vārdu Durakots. Varonis veic ilglaicīgu ceļojumu pie astronoma Tiho Brage – vienu no paša Keplera skolotājiem. Ceļojuma mērķis – noskaidrot to, ko zinātnieki zina par Mēnesi. Pēc dažiem gadiem Durakots atgriežas uz dzimto salu un pastāsta savai mātei, kuru apkaimē dēvē par raganu, par Tiho Bragu un viņa skolniekiem. Savam izteiktam pārsteigumam, viņš uzzina, ka viņa māmuļai ir zināms par Mēnesi daudz vairāk, nekā visiem pasaules astronomiem kopā ņemtiem. Viņa pastāsta dēlam, ka uz nakts spīdekļa kalni ir daudz augstāki, nekā uz zemes, ka tur ir dziļas aizas un ielejas, bet alās ilgās tumšās naktīs, kuras ilgst 14 zemes diennaktis, no aukstuma slēpjas vietējie iedzīvotāji. Dienas laikā Mēness apdzīvotāji izskatās kā apdeguši priežu čiekuri, bet naktīs viņi atveras un iegūst dzīvnieku, kurus Keplers nosauca par endimoīdiem, izskatu. Pie tam šo dīvaino radījumu saprāts, dvēseles īpašības un spējas tieši salīdzināmi ar cilvēku tādiem pat raksturlielumiem.

Esot mācītam cilvēkam, Keplers aizdomājās par to, par ko citi literāti ne pirms viņa, ne ilgu laiku pēc viņa pat nedomāja. Viņš saprata, ka starp Mēnesi un Zemi nav atmosfēras un, tad, ne buras, ne spārni te nepalīdzēs. Nespējot kaut ko piedāvāt vietā, Keplers atsaucās uz Durakota matērijas paranormālajām spējām: kā ragana, viņa ne tikai mācēja lidot uz slotas, bet arī vēl bija mēnesērdzīga un pilnmēness periodos sazinājās ar turienes iedzīvotājiem telepātiski. No šejienes arī viņas fenomenālās zināšanas par viņu ārieni, sadzīvi, tikumiem un apdzīvoto vidi.

Anglijas bīskapu fantāzijas

Daiļdarbus par Mēnesi un tā apdzīvotājiem XVII gadsimtā uzrakstīja arī divi angļu bīskapi: Frensiss Godvins un Džons Vilkinss. Godvins ir pazīstams literatūrzinātnieks pirmām kārtām kā  angļu bīskapu biogrāfiskā kataloga sastādītājs. Tomēr viņa spalvai pieder daudz vairāk slavens darbs, kurš saucas “Cilvēks uz Mēness.”. viņš noliedza Keplera pieļāvumu par telpas esamību starp Zemi un Mēnesi apgalvojot, ka gaiss lielos augstumos un uz paša pavadoņa ir izteikti maigs un patīkams, ne karsts un ne auksts, tam piemīt brīnumainas spējas novērst bada sajūtu. Un arī pats Mēness bīskapa aprakstā ir patiesa paradīze. Tur nav vietas nabadzībai, nemieram un kariem, bet tās apdzīvotājiem ir diezgan cilvēcisks veidols, kaut arī viņi ir nedaudz lielāki, nekā zemieši. Liels izmērs, pēc tā laika priekštatiem, norādīja uz augstu stāvokli un pat uz lielu gudrību.

Džona Vilkinsa darbs ar nosaukumu “Spriedumi par jauno pasauli un citu planētu” pēc sava satura bija drīzāk zinātniski-populārs, nevis tīri fantastisks, kaut arī visādu pieļāvumu un pārspīlējumu tajā bija pietiekami. Trešajam grāmatas izdevumam Vilkinss pievienoja nodaļu, kurā apgalvoja, ka var uzcelt “lidojošu pajūgu”, kurā ievietotos vairāki cilvēki. Ar atbilstošu palīglīdzekļu, kuri, kā pieļāva bīskaps, palīdzību šie cilvēki varētu vadīt savu kuģi un pacelties tādā augstumā, kurš atļautu sasniegt Mēnesi. Kā mēs tagad varam redzēt, Vilkinsam bija absolūta taisnība uzskatot, ka tāda lidojuma ideja tehniski visumā pieļaujama, viņš tikai nedaudz kļūdījās ar termiņiem.

Cita pasaule

Divus romānus par kosmiskiem ceļojumiem uzrakstīja franču satīriķis Sirano de Beržeraks. Visslavenākais viņa sacerējums – pēc viņa nāves publicētā dipogija ar kopīgo nosaukumu “Cita pasaule”. Pirmā daļa “Cita pasaule vai Mēness valstis un impērijas” tika izdota 1657.gadā, otrā, “Cita pasaule jeb Saules valstis un impērijas”, kuru rakstnieks nepaspēja pabeigt, - 1662.-jā. Šajos daiļdarbos Sirano apraksta no pirmās personas izdomāto ceļojumu uz Mēnesi un Sauli un turienes aborigēnu dzīvesveidu.

Daudz ko de Beržeraks aizņēmās no savu priekšteču darbiem, taču kaut kas pārsteidza ar jaunumu. Tā, viņš izdomāja pacelt “dzelzs ekipāžu” uz augšu magnētiskās rūdas gabalu nepārtrauktas uzmešanas tā priekšā ceļā. Citā gadījumā priekš pakāpeniskās kustības slavenais francūzis piedāvāja izmantot kasti ar tai piestiprinātām lieliem pulvera raķetēm. Šodien mēs zinām, ka tieši reaktīvie dzinēji atļāva cilvēcei pārvarēt pievilkšanās spēku, bet lūk tad… Tad viņi tika izmantoti tikai svētku uguņošanai. Aizraujoša tālredzība!

Izrādījās, ka Sirano de Beržeraks ar savu kosmosa kuģa, kurš kustējās ar lielu daudzumu pulvera raķetēm, ideju bija daudz tuvāks patiesībai, nekā slavenais fantasts Žils Verns, kurš dzīvoja divus gadsimtus vēlāk. Savā slavenajā romānā “No Zemes uz Mēnesi”, kurš gaismu ieraudzīja 1855.gadā, viņš ievietoja savus kosmonautus vadāmā šāviņā ar gigantiska lielgabala palīdzību. Vispār, jau mūsu laikos NASA izstrādā tamlīdzīgu veidu, taču lielgabals būs elektromagnētisks un aizvietos tikai pirmo raķetes pakāpi. Acīmredzams, ka pārslodzes pie tāda veida kosmiskā aparāta palaišanas būs pārmērīgas, tādēļ tamlīdzīgs paņēmiens iederas tikai priekš bezpilota pavadoņiem.