Taču šis nav ceļošanas laikā veids, kas tā aizrāva neskaitāmus zinātniskās fantastikas rakstniekus vai radīja tik plašu žanru, ka Vikipēdijas kategorijā “Filmas par ceļojumiem laikā” ir uzskaitītas vairāk nekā 400 filmas.
Nesen starptautiska zinātnieku grupa, kas pētīja būves Luksorā, Ēģiptē, nāca klajā ar sensacionālu paziņojumu: zem vienas no piramīdām atrodas enerģijas portāls, kas paredzēts pārejai uz citām dimensijām, sava veida seno civilizāciju radīta “laika mašīna”…
Daži pētnieki uzskata, ka senatnē cilvēki robežas starp pasaulēm mācēja pārvarēt ar īpašu megalītu – portālu palīdzību. Daži no tiem ir saglabājušies līdz mūsdienām, piemēram, slavenie Saules vārti (Bolīvija), Dievu vārti (Peru), Zvaigžņu vārti (Šrilanka) un milzu durvis no rozā granīta, kas uzstādītas pirms 3,5 tūkstošiem gadu Userakafas (Luksora) piramīdā. Visas šīs “durvis” vieno ievērojamais vecums, dīvaini uzraksti uz to virsmām un ap tām esošās anomālās zonas.
Senas liecības par ceļošanu laikā
Ceļošana laikā un laika mašīnas jau gadu desmitiem ir zinātniskās fantastikas un neskaitāmu filmu temats, faktiski iespēja ceļot laikā, gan nākotnē, gan pagātnē, cilvēces iztēli ir valdzinājusi gadsimtiem ilgi.
Ja mēs pievēršamies seniem tekstiem, mītiem un leģendām, mēs varam atrast vairākas atsauces uz ceļošanu laikā, ja ar to domājam cilvēka vai jebkuru priekšmetu pārvietošanos no tagadnes uz nākotni vai pagātni, jo īpaši ar tehniskas ierīces palīdzību. Senajā pasaulē ir daudz piemēru ceļošanai laikā, ka paskatās uz tiem no noteikta, “pareiza” skatu punkta.
Piemēram, Mahābharatā, senajā Indijas eposā, var atrast stāstu, kurā aprakstīts, kā Kušastāli karalis Raivata Kakudumi dodas uz debesīm, lai satiktu dievu-radītāju Brahmu. Vēlāk viņš atgriežas uz Zemes, bet tālā nākotnē. Karalim tie bija mirkļi, bet zemiešiem vesels laikmets.
Daži pētnieki uzskata, ka šis stāsts varētu būt viens no senākajiem ierakstiem par ceļošanu laikā tālā pagātnē. Izskaidrojums, ko Brahma sniedza Raivatam Kakudumi, ir tāds, ka laiks dažādos eksistences plānos plūst atšķirīgi.
Līdzīgs stāsts ir aprakstīts Bhāgavata Purānā, saskaņā ar kuru Kakudumi atklāja, ja cilvēku rase ir kļuvusi “mazāka augumā, tā ir novājināta spēka un prāta ziņā”. Līdzīgs stāsts ir arī musulmaņiem. Stāsti par ceļojumiem laikā ir unikāli ne tikai Indijā. Pasakas, kuras var interpretēt kā sava veida ceļojumus laikā, ir sastopamas daudzās kultūrās.
Taču tieši senindiešu eposs un Vēdas ir vienkārši pilnas ar objektu un notikumu aprakstiem, kas ir pārsteidzoši līdzīgi tiem, ko mūsdienās apraksta “kontaktpersonas”, kas piedzīvojuši tikšanos ar NLO un citplanētiešiem. Atsevišķas pieminēšanas vērts ir arī tas, ka tikai indiešu mitoloģijā pavisam ikdienišķi ir lidojošie aparāti, vimanas. Tikai senindiešu literatūrā ir sastopami apraksti par šādu aparātu uzbūvi, būvēšanas tehnoloģiju, to kustības principiem un pilotēšanas pamatiem.
Korānā ir pieminēta noslēpumainā Al-Kahaf ala. Leģenda vēsta, ka vairāki jauni zēni, lai izvairītos no reliģiskām vajāšanām, patvērušies alā. Dievs izradīja tā, ka viņi atgriezās pēc 250 gadiem, taču nebija mainījušies. Leģenda vēsta, ka viņus sadzirdēja radītājs, bet, iespējams, viņi vienkārši nokļuva nākotnē, bet viņiem pagāja tikai mirklis. Tomēr šo parādību tikpat viegli var izskaidrot ar ceļošanu laikā.
Šī leģenda apbrīnojami precīzi sakrīt ar kristīgo “septiņu gulētāju” tradīciju. Tajā aprakstīti līdzīgi notikumi, vienīgā atšķirība ir tā, ka šajā versijā “ceļotāji” atgriezās pēc 200 gadiem.
Kā vēsta stāsts, imperatora Dekija vajāšanu laikā (ap 250 gadu), kad kristieši strīdējās ar Romas valsti, septiņi jaunekļi iegāja alā, kur pēc kāda laika aizmiga. Vēlāk, kad viņi pamodās, viņi aizgāja uz Efesas pilsētu, lai nopirktu pārtiku.
Viņi bija pārsteigti, uzzinot, ka ir gulējuši nevis vienu nakti, bet divsimt gadus, un, ka kristietība ir izplatījusies visos Romas impērijas nostūros. Kad imperators Teodosijs II (ap 450.gadu) uzzināja par šo notikumu, viņš to uztvēra kā augšāmcelšanās pierādījumu, par ko tad arī tika runāts baznīcās.
Otrā pasaules malā, Japānā, arī ir leģenda, kas vēsta par ceļotāju laikā, jaunu zvejnieku, vārdā Urašimo Taro, japāņu folkloras tēlu, kurš apmeklējis dieva Rjujina, pūķu karaļa, zemūdens pili un dieva kambaros pavadījis trīs dienas un trīs naktis.
Taču tad, kad viņš atgriezās uz Zemes, sev par šausmām viņš atklāja, ka viss ir krasi mainījies, un neviens radinieks vai draugs vairs nav starp dzīvajiem. Taro saprata, ka viņa “ceļojums” ir ildzis gandrīz trīssimt gadu. Budistu teksti šo parādību izskaidro. Tajos ir teikts, ka dievišķajās debesīs laiks rit savādāk. Tur vienas dienas laiks ir kā simts Zemes gadi.
Kādā senā ķīniešu aprakstā ir stāstīts par to, kā kāds Wen-Jing savu kalpu un kalpoņu pavadībā devās kalnos lai meklētu ārstniecības augus. Tur viņi satika noslēpumainus cilvēkus, kuri teica, ka viņi ir debesu cilvēki, un uzaicināja Wen-Jing ciemos, viņš piekrita, un pēc tam viņi visi pazuda.
Viņi tika nogādāti stikla pilī, kur debesu cilvēki Wen-Jing iztaujāja par dzīvi. Pagāja divas dienas un viņam paziņoja, ka viņam ir pienācis laiks atgriezties, tikai viņi precizēja, ka ir pagājušas nevis divas dienas, bet 100 gadi. Kad Wen-Jing netālu no savas mājas pamodās, viņš redzēja tikai tās drupas, un viņa bērni un mazbērni jau sen bija miruši. Pēc tā visa viņš sajuka prātā un nomira.
Vjetnamiešu leģenda par Tu Tuku ir ļoti līdzīga iepriekšējām. Pēc it kā īsa mistiskas brīnumzemes apmeklēšanas stāsta varonis atgriežas mājās un konstatē, ka viņš nav spējis atgriezties mājās, bet gan ir nonācis nākotnē.
Senajā īru sāgā “Fēbaila dēla Brana ceļojums” ir aprakstīts, kā sāgas galvenais varonis satiekas ar noslēpumainiem debesu pārstāvjiem, kuri aicina viņu apciemot debesu pilsētā. Viņš piekrīt un pavada tur vienu dienu, un, atgriežoties, atklāj, ka pagājuši jau ir simtiem gadu.
Īru leģenda par ķeltu karotāju Oisinu vēsta, ka viņu ir apciemojusi sieviete-feja, jūras Dieva meita. Viņa viņā iemīlas un aizved uz mītisko feju zemi. Pēc 3 gadiem Oisins nolemj atgriezties Īrijā, bet atklāj, ka ir pagājuši 300 gadi.
Kā vēsta hronikas, 840.gadā Leones pilsētā debesīs parādījās “debesu kuģis”, kas nolaidās galvenajā laukumā, un no tā izkāpa trīs cilvēki, ģērbušies tam laikam atbilstošās drēbēs. Debesu kuģis tajā laikā jau bija aizlidojis, bet pūlis, noturot viņus par dēmoniem, sāka viņus sist. Viņi, savukārt, apgalvoja, ka ir vietējie iedzīvotāji un viņi it tikuši aizvesti uz kuģi paciemoties. Bet neviens no iedzīvotājiem viņus nepazina, un neviens nezināja tos vārdus, ko viņi izteica.
Kazaņas hronikā ir interesants stāsts par dzimtcilvēku Jašku, kurš 1752.gadā mežā satika svešu vīrieti, kurš bija ģērbies ļoti neparastās baltās drēbēs, kurš Jašku aizveda uz savu “debesu kuģi” un tajā pašā dienā atveda atpakaļ piemiņai iedodot “burvju vara monētas”. Taču izrādījās, ka Jaška prombūtnē bija nevis pusi dienas, bet vairākus gadus.
“Debesu pilsētas”, spožas, mirgojošas karietes, ar kurām ieradās noslēpumaini “debesu dzīvnieki”, it kā atbilstu NLO fenomena jēdzienam, bet kā izskaidrot šos lēcienus laikā, kad cilvēkam šķita, ka viņš uz šiem kuģiem ir pavadījis dienu, lai gan patiesībā pagājuši ir simts gadi. Loģisks šķiet pieņēmums, ka tas ir iespējams ar ceļošanu laikā, kas nozīmē, ka šie “debesu rati” varētu būt nekas cits kā laika mašīnas.
Ja ņem vērā faktu, ka senie autori bez patiesa iemesla vienkārši nebija spējīgi izdomāt šādus stāstus, kļūst skaidrs, ka viņi patiešām ir bijuši liecinieki ceļojumiem laikā. Tie ir tikai daži piemēri no milzīgā seno stāstu par ceļošanu laikā klāsta.
Varam atsaukt atmiņā arī stāstu ar pretēju efektu. Slavenais pareģotājs, “lielais gulētājs” Edgars Keiss (1877 – 1945) ne reizi vien ir teicis, ka savas nākotnes prognozes viņš ir pamatojis ar to, ko ir redzējis pats savām acīm, kad kādas būtnes viņu paņēma sev līdzi un pārcēla uz nākotni, kur viņš ceļoja un redzēja to, par ko viņš vēlāk rakstīja savos pareģojumos, lai gan viņa “miegs” ilga tikai dažas minūtes!
Zinātniskie pētījumi par ceļošanu laikā
Zinātnieki un eksperti jau vairākus gadu desmitus mēģina atrisināt problēmu ar ceļošanu laikā. Iespējams, ka slavenais stāsts par nejaušu “ceļojumu laikā” ir Filadelfijas eksperiments, kas it kā tika veikts 1943.gadā. tā mērķis bija maskēt kuģi un padarīt to neredzamu ienaidnieka radaram. Taču tiek apgalvots, ka eksperiments nav izdevies, kā plānots, proti, kuģis ne tikai pilnībā pazuda no Filadelfijas, bet bija arī teleportēts uz Norfolku un uz 10 sekundēm atgriezās pagātnē.
Kad kuģis atkal parādījās, daži apkalpes locekļi ar starpsienām bija fiziski ievainoti, citiem bija radušies psihiski traucējumi, daži bija pazuduši pavisam, un daži ziņoja par ceļošanu uz nākotni un atpakaļ. Daži pētnieki apgalvoja, ka Nikola Tesla, kas tolaik bija “Eadio Company of America” inženierzinātņu un pētniecības direktors, bija iesaistīts eksperimentā, viņš esot sagatavojis visus nepieciešamos aprēķinus un rasējumus, kā arī nodrošinājis ģeneratorus.
XX gadsimta 80.gados parādījās ziņojumi par citu pretrunīgi vērtētu eksperimentu, “Montauk” projektu, kura ietvaros, kā tika apgalvots, cita starpā ir veikti arī eksperimentu par ceļošanu laikā. Viedokļi par to, vai Filadelfijas un Montaukas eksperimenti patiešām notika, joprojām ir pretrunīgi. Tomēr, ņemot vērā veselo saprātu, var pieņemt, ka militāristi noteikti būtu ieinteresēti par ceļošanu laikā un par šo tēmu veiktu plašu pētījumu.
Var gadīties, ka šī problēma drīz kļūs par objektīvu realitāti, nevis zinātniskās fantastikas grāmatu un filmu sižetu.
“Ceļojuma laikā” fenomens
Vai ceļojumi laikā patiešām ir ceļojumi? Varbūt, tas vairāk atgādina lēcienu, pārvietošanos laikā? Laiks, iespējams, ir lielākais noslēpums no visiem, un tas ir dziļi ieausts mūsu apzinātajā pieredzē par lietu uztveri. Kopš seniem laikiem laiks, protams, ir piesaistījis filozofu un zinātnieku interesi, kas ir apņēmušies izprast un izskaidrot tā patieso būtību. Lietas būtība ir tajā, vai laiks ir reāla fiziskās pasaules realitāte vai tikai mākslīga cilvēka prāta konstrukcija.
Piemēram, sengrieķu filozofs Parmenīds (540. – 470.p.m.ē.) uzskatīja, ka laiks ir tikai ilūzija, savukārt, viņa laikabiedrs Herakleits (544. – 483.p.m.ē.) uzskatīja, ka laika plūdums ir reāls, un ka būtība ir realitāte. Ņūtonam (1642. – 1727.) laiks ir absolūts, un tas Visumā pārvietojas ar nemainīgu ātrumu, savukārt līdz ar Einšteina (1879. – 1955.) parādīšanos laiks kļuva elastīgāks un relatīvāks.
Tomēr laika jēdziens joprojām ir viens no lielākajiem dabas noslēpumiem, un neviens nav spējis pilnībā izskaidrot, kas tas patiesībā ir. Taču pārsteidzošs ir kas cits: mūsdienu kvantu teorija apstiprina senās leģendas, un senās leģendas apstiprina kvantu teoriju.
Lai gan ideja par to, ka mēs varam ceļot laikā uz priekšu un atpakaļ, daudziem var šķist absurda, daži pētnieki apstiprina, ka tā kādu dienu var kļūt par realitāti.
Iespējams, ka tas jau ir kļuvis par realitāti. Kā gan citādi lai izskaidro to, ka pa pasauli ir izkaisīti artefakti, kas nekādi nevar piederēt laika periodam un vietai, kurā tie atrasti, piemēram, dažādi darbarīki un detaļas, cilvēku pēdas, mūsdienu dinozauri, vai mūsdienīgs pulkstenis senā kapā, vai monētas ar datumu, kāds vēl tikai būs, vai cilvēku atliekas no laikiem, kad uz planētas cilvēki vēl nebija parādījušies, un daudz kas cits?
Tas viss liecina par to, ka ceļošana laikā ir ne tikai teorētiski iespējama, bet, iespējams, ka nākamās paaudzes jau ar to nodarbojas, vai vismaz ir jāatdzīst fakts, ka kādam jau ir tehnoloģija, lai ceļotu laikā.