Megapolē cilvēks ir tikai sistēmas daļa. Taču šājā sistēmā viņa nozīme ir tik niecīga, viņš ir tik atkarīgs, ka gandrīz dabiskā ceļā nonāk sistāmas iespaidā un viņu vada birokrātija.
Tas arī samazina cilvēka un viņa dzīves vērtību — ne tikai sistēmas acīz, bet arī pašu cilvēku acīs.
9) Šodien gandrīz visās attīstītajās valstīs notiek varas un pārvaldes centralizācijas procesi, bet cilvēka pamattiesības tiek samazinātas.
Cilvēka pamattiesības nebūt nav nekārtīgs sekss, ne narkotikas un ne tiesības staigāt pa ielu plikam.
Cilvēka pamattiesības un brīvības pamati ir tiesības nēsāt ieroci, pašpārvalde, brīvas tirgus attiecības, tiesības audzināt savus bērnus, personīgās dzīves personīgās telpas neaizskaramība, ticības brīvība, vārda un informācijas brīvība utt.
No šīm tiesībām veidojas sabiedrība, kas spēj pretoties tirānijai.
Pasvītrošu, ka saviedrībai nemaz nav liberāli jāizturas pret narkotikām, homosekiem, pornogrāfiju vai prostitūciju. Liberāla attieksme pret šīm parādībām nes negatīvu attieksmi pret pamatbrīvībām. Kā mēs paši varam pārliecināties uz mūsdienu pasaules piemēra, kur trako geju parādes, tolerance pret kroplībām, nekārtīgam seksam, tas viss veicina tikai cilvēku degradāciju un vieglākam Veselīgas sabiedrības galveno tiesību izņemšanai no aprites. Tieši tāds process notiek ārī šodien. Vairāk izklaižu, vairāk seksa — mazāk pamattiesību.
«Terorisma draudi» un histērijas par «Mass-shooting» ir pamats, lai pilsoņiem atņemtu ieročus un lai kontrolētu viņu dzīvi.
Cīņa ar «labējo ekstrēmismu» un «rasismu» kalpo politiskas cenzūras lietai, iebiedēšanai un lai aizbāztu mutes.
«Tolerances» propaganda un histērija par «rasisma» tēmu kalpo par pamatu, lai ieviestu skolās ideoloģisku propagandu, ko kontrolē valsts orgāni vai agresīvais mazākums. Cīņa par «sekulārismu» pēc būtības kļūst par pamatu, lai iztīrītu no visām dzīves sfērām kristietību, rezultātā likumsakarīgi novedot pie kristiešu, kas aizstāv savas vērtības, vajāšanas.
«Mazākuma aizsardzība» nav nekas cits, kā vairākuma kontroles paņēmiens un veids, kā ar tiem karot.
Karš ar tā saukto «pirātismu» un ar to pašu «ekstrēmismu/terorismu» kļūst par pamatu, lai kontrolētu internetu un provaideru.
Nepieciešamība risināt ekonomiskas problēmas, kas saistītas ar nesekmīgu pašas valsts iejaukšanos šajā sfērā — ved tikai pie šīs iejaukšanās pieaugšanas. Tas pats ar ideoloģiski pamatotām (taču pasniegtām kā aksiomas) sociālistiskām teorijām, kas vairo valsts aparātu un tā spēku.
Valsts pakalpojumu uzspiešana — ieviešot arvien jaunus personiskos dokumentus, kas dod tai arvien vairāk iespējas visu kontrolēt. Piespiedu pienākums izmaksāt darba algu uz bankas kontiem — viss ir šīs kontroles labā.
10) Kultūras marksisms.
Kultūras marksisma ideologi atklāti uzstāda mērķi, iekļūt valsts institūcijās, izglītības un kultūras sfērās, lai veidotu «jaunu cilvēku» un veiktu lienošu revolūciju. Šodien «galvenās straumes» MIL gandrīz netiek lietots jēdziens kultūras marksisms, tam uzlikts tabu.Taču tas nemaina faktu, ka izglītības sfēra, kultūra, MIL un valsts institūti burtiski čum un mudž ar idejām, kas stingri saistītas ar Kultūras marksismu. Tas nav noslēpums — tā kā visas šīs idejas melns uz balta ir rakstījuši KM ideologi, bet daudzu šodienas varas pārstāvju un sabiedrisko darboņu (tāpat kā neformālo organizāciju) biogrāfijas, gaume un politiskās simpātijas burtiski kliedz par viņu pievēršanos Markuzes, Gramši, Adorno, Lukača un citu «izcilo» Rietumu civilizācijas naidnieku idejām.
Tā kā viņu idejas nav nekas noslēpumains (kā gadūjumā ar «klasiskajiem» marksistiem), tad mēs zinām, kas ir sekojošie punkti viņu ideoloģijā (būtiskākos es šeit pieminēšu).
10.1) Naids pret Rietumu kristiešu civilizāciju, patriarhālo dzīves veidu, ģimenes vērtībām, kristietību, nacionālajiem ideāliem, balto rasi, labējām ideoloģijām.
10.2) Kā sarkans pavediens caur kultūrmarksistu darbiem vijas ideja par to, ka marksisms Rietumu civilizācijā ir izgāzies galvenokārt tāpēc, ka tur cieņā ir bijušas kristīgās vērtības, morāle un Rietums civilizācijas kristietības bāze. Seko ģimenes, nacionālo ideju un spēcīga vīrieša, īpašnieka, patriarha «problēma». Kopējais rezumē no tā ir sekojošs: lai veiktu revolūciju, lai uzvarētu revolucionārās vērtības, lai sagrautu Rietumu «buržuāzisko» civilizāciju, vajag:
- «karagājienu pa institūcijām» - tas ir, iesaistīšanos valsts sistēmā, izmainot to no iekšpuses;
- «revolucionāru vērtību» un «jauna cilvēka» radīšana vēl pirms tam, kad notiks revolūcija;
- kristietības iznīcināšana;
- klasiskās ģimenes iznīcināšana, jo tā balsta iepriekšējo sabiedrību;
- «Rietumu civilizācijas vainas» idejas iedzīvināšāna ar kaunu par savām saknēm un savien senčiem;
- mazākuma iznatošana pret vairākumu (pāreja no proletariāta uz minoritātēm — ir viena no kultūras marksisma pamatpazīmēm).
Feminisms, tolerance, politkorektums, «daudzveidība», «minoritātes un viņu kustības (tādas kā, geji un lesbietes)» - tie visi ir instrumenti, kas pilnīgi apzināti tiek izmantoti jaunajā revolūcijā. Tepat var pievienot arī juvenālo justīciju, kā metodi spiedienam uz vecākiem un «pavļikmorozovščinas» ieviešanu.
Tikai, ja boļševiki lielu akcentu lika uz teroru un klasisku, bruņotu cīņu (pavadot to ar propagandu, cīņu pret «mietpilsonību» un iepriekšējās morāles graušanu), tad kultūras maksisma adepti nolēma, ka vispirms ir jāsagrauj sabiedrība un tās morāle, un tikai tad jaunais cilvēks būs gatavs visiem viņu eksperimentiem un utopijām (bet nesāks spirināties un cīnīties pretī, ķeroties pie ieročiem, lai aizsargātu savas vērtības, kā tas notika 20. gadsimta sākumā).
No tā laika, kad kultūrmarksisti ir ieņēmuši ievērojamu daļu no valsts institītiem (īpaši izglītības sfērā), varas centralizācija un pārvalde sāk darboties pēc viņu noteikumiem. Tikai ar valsts iejaukšanos var salauzt sabiedrības morāli un tās nevēlēšanos pieļaut savu bērnu pakļaušanu propagandai.
Kad kādreizējie «antisistēmas» kreisie (un aiz tiem stāvošie spēki), faktiski kļūst par pašu sistēmu, tas ir, veic iecerēto, lienošo revolūciju, viņiem vairs nav izdevīgi runāt par pašpārvaldi un reālu sabiedrības neatkarību.
Tagad zem visādu «kustību Par un Pret» zīmola viņi ielaužas skolās, baznīcās, universitātēs, privātuzņēmumos.
«Cīņa ar diskrimināciju» tiek veikta ierobežojot uzņēmēju/privāto organizāciju tiesības un uzstādot ideoloģisku diktātu.
Tātad, viss virzās uz centralizāciju. Kā jau iepriekš — kas nav tolerants — tas ir kontra, kura dzīvībai nav vērtības.
11) Mēs atrodamies cilvēku, viņu emociju, baiļu un viedokļu vadīšanas līdzekļu laikmetā.
Ārā ir laikmets, kad savas vēsturiskās virsotnes ir sasniegušas politiskās tehnoloģijas un paņēmieni, kas piespēlē/pārdod idejas, iedarbojas uz mūsu zemapziņu, izmanto mūsu refleksus, stereotipas reakcijas un šablonus.
Pat vēlēšanas tikai nosacīti var saukt par «vēlmju izteikšanu», tā kā cilvēku «griba» tiek veidota pēc metodēm un šabloniem, pie kuriem līdz pagurumam strādā ciniski speciālisti, kas šīs metodes ir izmēģinājuši pie miljoniem un lieliski zina, kas ir cik vērts.
Dažreiz sistēma kļūdās, dažreiz parādās spēcīga ārpussistēmas personība, kas sajauc kārtis, taču pati viedokļa formēšanas tehnoloģija uz ilgu laiku ir iesakņojusies politiskajā kultūrā, MIL.
Iespaids uz cilvēku prātiem šajā laikmetā ir ļoti centralizēts — aptvert centrālās valsts TV un lielās mēdiju korporācijas — daudziem nav pa spēkam. Taču aptveršanas mērogs ir saistīts arī ar «blatu» valdībā vai resursu monopolizāciju, palielināšanos, nopērkot sīkākus uzņēmumus vai labāk manipulējot ar tehnoloģijām. Taču noteikti, ne ar to pozitīvismu, pārdomātību un saprātību.
12) Internets uz laiku ir ienesis savu pozitīvo haosu.
Taču diemžēl tūlīt pat parādās paņēmieni gūt naudu no meklētāju pirmajām vietām, topiem, reklāmas, bet DdoS (Distributed denial-of-service) uzbrukumi var izjaukt jebkura maza budžeta “izlecēja” darbību.
Tāpat ar izklaidējošā efekta, sociālo tīklu, plašas pieejas pieaugumu internets sāk piesārņoties ar informācijas atkritumiem, kas samazina mazo resursu iespējas kaut ko pateikt sabiedrībai.
Neatkarīgie resursi, kam ir kaut kāda popularitāte, kā likums, ir izklaides sfēra, vai resursi, kas izmanto to pašu manipulēšanu, reklamējot savu produktu, balstoties uz cilvēku vājībām.
Informācija un masu vadīšana atkal ir nonākusi mēdiju monstru un manipulātoru rokās.
Raksturīgi, ka autoritārie režīmi ātri atbildēja uz sākotnējo tīkla pozitīvismu un pieeju papildus informācijai – sekoja aizliegumi vai “savas realitātes radīšana”, izmantojot botus, salīgtus skribentus, uzpērkot “topa” blogerus utt.
īsāk sakot, mūzika ātri beidzās.
Jau šodien Google izslēdz no meklētāja zināmas lapas sūdzību dēļ, cilvēkus izslēdz no aprites pasūtītu uzbraucienu dēļ, YouTube izdzēš kādam nepieņemamus video. Atlika pieaugt, nedaudz centralizēties – un uzpeldēja tik daudz problēmas. Noskaidrojās arī, ka tīkla giganti atrod kopēju valodu ar korporācijām, specdienestiem un valdībām. Tomēr, pagaidām internets vēl ir iespēju saliņa, kaut arī līdz tam ir nonākušas uzskatu manipulēšanas tehnoloģijas un citas briesmas.
Visā pārējā mums ir pārdodamas/pērkamas vēlēšanas, vajadzīgo kandidātu tehniska radīšana un dzēšana, lielo korporāciju vai valsts MIL, kas aptver milzu auditorijas un kam ir liela ietekme, gaumes un viedokļu formēšanas meistari un milzīgs izklaides sfēras segments, kā beidzamais otas vilciens nosacītās skrūvītes-muļķīša portretā.
Veicam rezumē.
Apvienojas bīstamas tendences — dzīvībai vairs nav vērtība, cilvēks tiek desakralizēts, centralizācija, milzīgs jaudas un spēka pārsvars starp vienkāršo cilvēku un varu, starp vienkāršo cilvēku un lielo biznesu, cilvēka atbildības samazināšanās un ar vien lielāks pieaugums valsts «aizbildniecībai».
Tehnoloģija un zinātne tikai daļēji kompensē cilvēkam zaudēto (interneta veidā), dodot «pretējai» nometnei daudz lielākas iespējas, lai izveidotu totalitāru iekārtu.
Kultūras marksisma ideoloģija kopā ar valsts aizbildniecību grauj ar gribu apveltītu cilvēku un jau sākotnēji veido viņu pēc vajadzības.
Rezultātā mēs iegūsim jaunu totalitārisma riņķi ar kārtējo mēģinājumu iztaisīt no cilvēka — bioloģisku būtni, kas iebūvēta sociālā organismā un kuras vērtība ir tikai tik liela, cik vērta viņas «sociālā funkcija».
Tā kā pat bēgt no šīs tendences praktiski vairs nav kur — agri vai vēlu šīs lietas saasināsies līdz galam. Vai no sabiedrība mainās, izmaina savu attieksmi pret zinātni, tehnisko progresu, vairāk domā par to, kurp ved tie vai citi eksperimenti, vairāk uzņemas atbildību un mērķtiecīgi darbojas decentralizācijas politikas virzienā, vai arī mēs iegūsi jaunu, tehniski attīstītu totalitāru iekārtu ar visiem tās jaukumiem.
[Tādi lūk, «pīrāgi». Viedoklis polēmisks un kaut kur tam var piekrist, pēc manām domām, izņemot kopējo ievirzi — atpakaļ pie Viduslaiku patriarhālisma — taču iztulkoju tieši tāpēc, lai rosinātu padomāt, kurp mēs ejam, kurp nonāksim. Es, protams, šo nākotni vairs nepiedzīvošu, taču jaunākiem der padomāt, kādā sabiedrībā viņi vēlas dzīvot! - t.p.]