Jautājums: kādēļ šie zvēri tika izgudroti? Visticamāk, ka par izdaudzinātajiem trim ziloņiem, kuri stāvēdami uz bruņurupuča uz savām mugurām turēja mūsu pasauli, Kujata un Bahamuts veic tādu pašu funkciju, bet ar dažām atšķirībām: bullis stāv uz zivs, uz viņa muguras novietota rubīna klints, uz tās sēž eņģelis, kurš tur mūsu Zemi.

Sadegt zilās liesmās!

Seno zinātnieku vidū aizguvumi un pat atklāti intelektuālā īpašuma piesavināšanās gadījumi notika ne mazākā skaitā kā mūsdienās. Ņemsim, teiksi, putnu Fēniksu. Senie grieķi, gan apšaubīja tā eksistenci, tomēr rūpīgi pierakstīja liecinieku stāstus, kuri bija novērojuši, kā Fēnikss iededzina ugunskuru, iemetas tajā, sadeg un pēc tam no jauna atdzimst.

Ķīniešiem bija pašiem savs uguns rotaļu cienītājs, kuru tā arī sauca – ķīniešu Fēnikss. Kurš kuram putnu bija nočiepis, tagad grūti noskaidrot. Tomēr jebkurā gadījumā ķīniešu fēnikss bija modernizēts – viņam bija trīs kājas, nevis divas, kā grieķu putnam. Iespējams, ķīnieši prātīgi nolēma, ka brīvprātīgajam autodafē sakurt ugunskuru stāvot uz divām kājām būtu daudz sarežģītāk un piešķīra viņam trešo.

Starp citu, nav skaidrs, kāpēc fēniksam būtu jāsadeg un jāatdzimst – viņam jau tāpat piešķirta mūžīgo dzīvība. Vai ziniet par ko? Viņš bija vienīgais, kas noniecināja ābolu, ko Ieva iebaroja visām Ēdenes dārzā dzīvojošajām radībām, ieskaitot savu vīru. Un vēlāk, kad Noass glāba no plūdiem „pa pārim katras radības”, Fēnikss atkal kautrīgi atteicās no pienākošās pārtikas devas, motivējot ar to, ka Noasam jau tāpat pietiekot rūpju. Ar ābolu viss ir skaidrs, ja radījumi būtu zinājuši sekas – atteiktos visi kā viens. Visticamāk, ka šķirstā ēdiena kvalitāte nebija nekāda labā, un fēnikss nolēma labāk kādu laiku pabadoties. Tā, lūk, izsmalcinātība pret ēdienu šim putnam atnesa mūžīgu dzīvošanu.

Zibenīgais buraks

Vēl kāda dīvaina būtne no islāma mitoloģijas – Buraks, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē „zibenīgais”. Tas ir visnotaļ saprātīgs, ārpus zemes izcelsmes zirgs sarkanīgā krāsā ar plankumiem un cilvēka galvu. Indijas musulmaņi Burakam vēl pielikuši spārnus un pāva asti, bet tas tikai skaistumam.

Zvēra vārds pilnībā atbilst viņa īpašībām. Pravietis Muhameds tieši Buraka mugurā veica ceļojumu no Mekas uz Jeruzalemi tik īsā laikā, ka no krūzes, ko zirgs apgāza ceļojuma sākumā, nepaspēja izlīt viss ūdens. Dzīvnieka zibenīgās pārvietošanās fiziskais princips nav pētīts. Zināms tikai, ka Buraks momentā var atrasties vietā, kuru tajā brīdī redz. Spriežot pēc visa, redze viņam izcila.

Mēness zaķis

Nils Ārmstrongs ar kolēģiem atgriezies no Mēness oficiāli paziņoja, ka uz mūsu dabīgā pavadoņa neviens nedzīvo. Ja šāds paziņojums izskanētu pirms vairākiem gadsimtiem, Ārmstrongam neviens neticētu. Praktiski visas tautas bija cieši pārliecinātas, ka uz Mēness dzīvo vismaz... zaķis, kurš sevišķi labi saskatāms pilnmēnesī. Ķīnieši svēti ticēja, ka Mēness zaķis dzīvo pilī un nevis vienkārši slaistās, bet visu gadu, sēžot guihua koka ēnā, īpašā piestā berž nemirstības zāles. Kur viņš saberztās zāles pēc tam liek – ķīnieši klusē. Laikam jau pats arī izlieto.

Acteki ticēja, ka Zaķis uz Mēness parādījās šādi: kādreiz Saule un Mēness spīdēja ar vienādi spilgtu gaismu. Kādam acteku dievam ar grūti izrunājamu vārdu apnika, ka traucējošā nakts un dienas līdzība viņam neļauj izgulēties. Viņš paķēra pirmo pie rokas pagadījušos lietu (tas izrādījās zaķis), un meta ar to mūsu vienīgajam pavadonim. Rezultātā mēness gaisma kļuva mērenāka.

Indieši gāja vēl tālāk. Viņi apgalvoja, ka tad, kad zaķis vēl bija vienkārša zemes būtne, pie viņa ciemos ubaga aizsegā atnāca dievs Indra. Zaķim nebija nekā, ko likt galdā, kā to prasīja viesmīlības likumi, un viņš uzcepa pats sevi. Indra tādu uzupurēšanos nebija gaidījis. Viņš nesāka mieloties ar kraukšķīgo saimnieku, bet atdzīvināja to un novietoja uz Mēness, pa ceļam padarot garausi nemirstīgu.

Interesanti ir tas, ka zaķis tāpat kā fēnikss, ieguva nemirstību pateicoties savām īpašajām attiecībām ar pārtiku.

Tintes pērtiķis

Eiropieši par tintes pērtiķa eksistenci uzzināja salīdzinoši nesen – 1954.gadā, kad iznāca argentīniešu rakstnieka Horhes Luisa Borhesa darbs „Izdomāto radījumu grāmata”. Borhess neapgalvo, ka personīgi redzējis šo mērkaķi, tikai norāda uz rakstveida avotiem. Tostarp arī uz kādu Vanu Dahaju, kurš saskaņā ar Borhesa vārdiem, rakstīja: „Šis dzīvnieks ir atrodams ziemeļos, tas ir četras-piecas collas garš; viņa acis ir sarkanas, spalva melna kā ahāts, zīdaina un mīksta, kā spilvens. Tam raksturīga neparasta iezīme – aizraušanās ar tušu. Kad kāds sēž un raksta, pērtiķis, sakrustojis kājas un salicis priekšējās ķepas, sēž blakus un gaida, kamēr darbs būs pabeigts. Pēc tam viņš izdzer tintes atlikumu, tad, nomierinājies un apmierināts, atkal apsēžas uz sakrustotām kājām”.

Borhess arī apgalvo, ka visi pērtiķi (arī tintes) lieliski prot runāt, bet nedara to, lai viņus nepiespiestu strādāt.