Jaunais imperators Septimijs Severs mēģināja valdīt ar dzelzs dūri un pēc iespējas samazināt apvērsuma iespēju. Tādēļ 193.gadā viņš pavēlēja izformēt pretoriāņu gvardi, un tās karavīriem bija aizliegts atrasties Romai tuvāk par 160 kilometriem. Tas izraisīja neapmierinātību gan bijušo pretoriāņu, gan Romas pilsētas elites rindās. Bet 205.gadā Apenīnu pussalā sāka darboties 600 cilvēku liela banda, kuras vadonis sevi dēvēja pieņemtā vārdā par Bullu Feliksu. Divu gadu laikā Bulla Fellikss satricināja jau tā politiski nestabilo Itālijas pussalu un kļuva par visu laiku slavenāko Romas lielceļu laupītāju. Leģenda vēsta par notikumiem, kas vēlākos gadsimtos saistīsies ar citiem mītiskiem lielceļu laupītājiem – Robinu Hudu, Zorro un citiem. Romas senators un vēsturnieks Dions Kasijs tolaik rakstīja: “Neviens, viņu ieraudzījis, to nepamanīja; neviens, viņu atradis, to neatrada; neviens, viņu notvēris, viņu nenoķēra.”
Bulla – amulets, leģenda, metafora
Par cilvēku, kurš sevi sauca par Bullu Feliksu (tieši viņa vārda tulkojums būtu “veiksmes medaljons”), zinu ir tik maz, ka mūsdienu vēsturnieki pat uzskata, ka Bulla Felikss, visticamāk, ir bijis pseidonīms vai pat kopējs apzīmējums personu grupai, kura realitātē nemaz nav pastāvējusi.
Bulla II gadsimta Romā bija burbuļa formas amulets, ko pie tērpa nēsāja imperators un viņa ģimenes locekļi kā statusa simbolu. Pieņemot šo nosaukumu kā savu simbolu, ikviens simboliski pieteica pretenzijas uz daļu imperatora varas.
Cita versija Bullas vārdu saista ar citu Romas vēsturē nozīmīgu personāžu – Romas Republikas karavadoni un diktatoru Sullu, par kuru atmiņas daudziem Romā vēl bija visai svaigas. Katrā gadījumā jebkura vārda interpretācija liecina par savam laikam neierastu patstāvības un nekaunības līmeni: Bulla Felikss ne tikai izteica pretenzijas uz Romas daļu imperatora varas, bet arī ironizēja par Romas politiskās sistēmas pamatu – ne velti viņa bandā bija 600 cilvēku, kas atbilda senatoru skaitam Romas Senātā.
Kasija hronika
Nozīmīgākais avots par Bullas Feliksa aktivitātēm ir Romas vēsturnieka Diona Kasija hronika, kas apraksta arī tādus slavenus laupītājus, kā spāni Korakotu imperatora Augusta laikā un Klaudiju, kurš Severa laikā darbojās Jūdejā.
Bulla Felikss dzimis Itālijā nabadzīgā ģimenē imperatora Kommoda laikā. Bērnībā un jaunībā nākamais laupītājs kļuvis par veiksmīgu mednieku un prasmīgu cīņas meistaru. Kādu dienu Bulla Felikss redzējis, kā bagāts tirgotājs netaisni izturējies pret nabadzīgu zemnieku, tādēļ nolēmis rīkoties – savācis grupu līdzīgi domājošu vīru, kopā aizgājuši mežos, kas tolaik ieskāva Romu, un uzsākuši cīņu pret netaisnīgajiem tirgotājiem.
Pirmais mēģinājums aplaupīt tirgotāju kolonnu vainagojies ar kārtīgu kautiņu. Kaut gan laupītāji bijuši mazākumā, viņi tomēr ņēmuši virsroku, ieguvuši bagātīgu laupījumu un izdalījuši to nabagiem. Kopš tās dienas Felikss kļuvis par Romas varoni, bet viņa padotie – par zaļajiem laupītājiem. Imperators Severs pieaugošos laupīšanas draudus uztvēra ļoti nopietni un sūtīja soda ekspedīcijās pret laupītājiem lielu skaitu karavīru. Taču Bullu Feliksu rokā dabūt kā neizdevās, tā neizdevās, jo viņam bija plašs aģentu tīkls Romā un tās apkaimē, tādēļ laupītāji vienmēr laikus uzzinājuši par kārtējās gūstītāju vienības gaitām un plāniem. Diona Kasija vērtējumā nespēja tikt galā ar kriminogēno situāciju uzskatāma par vienu no nepārprotamām imperatora varas vājuma pazīmēm.
600 vīru lielā banda lielākoties sastāvēja no izbēgušiem vergiem, ar dzīvi neapmierinātiem brīvajiem romiešiem, izglītotiem vergiem no imperatora galma un bijušajiem karavīriem no izformētās imperatora pretoriāņu gvardes. Daļa no laupītājiem, iespējams, kādreiz bija piederējuši sabiedrības elitei, taču pēc pilsoņu kara savu ietekmi bija zaudējuši. Dions Kasijs savā hronikā uzsver, cik liela kļūda ir bijusi Severa pavēle izformēt pretoriāņu gvardi – jaunajiem romiešiem līdz ar to zudis būtisks karjeras solis un mērķis, uz ko tiekties, un tā degradējusies līdz laupītāju un gladiatoru līmenim.
Romiešu vērtības laupītāja ietvarā
Bullas Feliksa stāsts liek domāt par savdabīgu Senās Romas Robinu Hudu, kurš aplaupītajiem atņem tikai daļu bagātības, tos pēc aptīrīšanas atstājot pie dzīvības. Tas gan drīzāk skaidrojams nevis ar īpašu godaprātu vai humānismu, bet gan ar lielceļa laupītāju darbības modeli, kura pamatā bija laupīšana, nevis vardarbība un asinsizliešana. Laupītājam, kurš saudzē dzīvības, bija pamats cerēt, ka upuri padosies labprātīgi, nevis turēsies pretī līdz pēdējam elpas vilcienam.
Kasijs raksta par Bullu Feliksu kā par maldināšanas, maskēšanās un māņu meistaru, kurš vajadzības gadījumā spējīgs gan apvārdot, gan piekukuļot apkārtējos. Leģenda vēsta, ka reiz divi Bullas Feliksa laupītāji sagūstīti un tiem piespriests nāvessods, viņus Kolizejā atdodot plēsīgiem zvēriem saplosīšanai. Bulla tad saģērbies kā provinces konsuls un devies taisnā ceļā pie cietuma priekšnieka, kuram sastāstījis, ka viņam sevišķi smagu darbu veikšanai nepieciešami īpaši cietumnieki. Iznākumā iztapīgais priekšnieks “konsulam” piedāvājis atbilstošus ieslodzītos – Bullas Feliksa biedrus.
Citā gadījumā Bulla Felikss devies pie romiešu centuriona, kam uzdots slaveno laupītāju sagūstīt, un piedāvājis tam atklāt bandītu slēptuvi. Centurions sekojot ceļvedim, nonācis slēpnī un sagūstīts. Bulla tad sarīkojis tribunāla parodiju, tērpies Romas maģistrāta regālijās un pavēlējis centuriona matus noskūt tā, kā paredzēts vergiem. Pēc pazemojošās frizūras izveidošanas centurions atlaists brīvībā ar noteikumu, ka saviem pavēlniekiem nodos ziņu: “Barojiet savus vergus, citādi tie kļūs par laupītājiem!”
Kasija aprakstos Bulla Felikss ir pretmets imperatoram, kurš tiek uzskatīts par “īstu laupītāju”, kas nesaudzē nevienu un neuztraucas par cilvēku dzīvībām. Te jāpiebilst, ka Severs bija izpelnījies īpaši nelāgu slavu savas nodokļu politikas dēļ, kas daudzus romiešus noveda līdz bankrotam. Ir saglabājušies dokumenti, kuros imperators Severs pat dēvēts par “galveno laupītāju” (leistarchos): “Viņš nogalināja visus, ko vēlējās nogalināt, lielu skaitu aplaupīja, pārkāpa ikvienu likumu un visu iegūto laupījumu sabēra sev kabatās”.
Bullas Feliksa stāsts savā ziņā arī parāda laupītāju kā Romas vērtību sargātāju. Viņa bandā valda stingra kārtība un disciplīna, kas balstās bezierunu paklausībā iekšējai hierarhijai. Šāda veida valstis valstī vēlāk Svētais Augustīns (tiesa, Spartaka sacelšanās kontekstā) aprakstīs kā līdzvērtīgas likumīgajai varai.
Līdzīgi jāskatās uz to leģendas daļu, kas vēsta, ka Bulla Felikss savā paspārnē sapulcinājis talantīgus amatniekus, kuriem pēc darbu veikšanas dāsni samaksājis. Laikā, kad pat nīstais Nerons sevi uzskatīja par dižu mākslinieku, apraksti, kas vēsta par laupītāja labo gaumi, ilustrē viņa morālo un sociālo pārākumu, ko atkal pretnostata Severa aizsāktās karavīru-imperatoru dinastijas trulajai un vienkāršajai galma dzīvei, kuras simbols bija Septima Severa novēlējums dēliem: “Padariet bagātus savus karavīrus, bet niciniet visus pārējos.”
Leģendas beigas
Pēc divu gadu ilgām dēkām Bulla Feliksu tomēr notvēra. Kā jau piederas šādai leģendai, laupītāju notvert esot izdevies tikai pateicoties nodevībai. Militārajam tribūnam imperators Severs pavēlējis atvest Bullu Feliksu dzīvu, pretējā gadījumā piedraudot ar bargu sodu. Tribūns atklājis, ka Feliksam ir dēka ar precētu sievieti, un vērsies pēc palīdzības pie sievietes pieviltā vīra, kuru solījis dāsni atalgot un piedot visus grēkus, ja viņš palīdzēs notvert laupītāju vadoni. Iegūtā informācija ļāvusi Feliksu sagūstīt, kad viņš gulējis kādā no savām patvēruma vietām alā. Kad Bulla aizvests pie pretoriāņu prefekta Papinianusa, tas vēlējies noskaidrot, kāpēc laupītājs izvēlējies šādu dzīves ceļu. “Kāpēc tu kļuvi par laupītāju?” jautājis Papinianuss. “Bet kāpēc tu esi prefekts?” skanējusi atbilde, kas netieši norādījusi, ka prefekta pienākumi neko daudz neatšķiras no laupītāja darba. Arī šī saruna liek domāt par tādiem klasiskiem naratīviem, kur valdnieka autoritāti taisnīgi apšauba kāds “parasts” cilvēks. Dzīves pēdējos mirkļus leģendārais laupītājs, ja vien viņš tiešām ir dzīvojis un nav tikai fantāzijas auglis, sagaidīja Kolizeja arēnā, atdots plēsīgiem zvēriem saplosīšanai.
