Pirmie upuri
Šī drūmā un asiņainā gadsimta sākums bija 1764.gada 30.jūnijs – toreiz pazuda 14 gadus veca ganu meitene no Svētā Etjēna draudzes. Drīz vien viņu atrada pa pusei apēstu. Baznīcas draudzes grāmatā franču kalnainajā provincē Ževodanā precīzi bija fiksēta nākamā upura nāve: tā paša gada 1.jūlijs – zemnieka Žana Bulē seja bija pilnīgi apēsta. Tālāk – vairāk. 8. un 25.aufustā slepkava nokoda galvas un daļēji apskrubināja divus ganu zēnus. 1. un 8.septembrī nonāvēja jaunieti un sievieti, kuri strādāja savā dārzā.
Kas bija šis elles izdzimums? Vilks? Slepkavība dārzā izcēla paniku starp zemniekiem: jo zināms, ka vilki ir bailīgi un, ja uzbrūk cilvēkam, tad parasti mežā, bet te – pašu dārzā!
Pirmo zvēra portretu – “pretīgu briesmoni ar nagu uz ķermeņa” – aprakstīja līdz nāvei pārbiedētie gani. Pamazām vārdiskais portrets apauga ar detaļām: “Galva plata un ļoti resna, purns izstiepts, vilna ruda ar melnu svītru uz muguras, krūtis platas, priekškājas nedaudz augstākas par pakaļējam, aste neparasti plata, bieza un gara”. Ievēroja, ka briesmonim sevišķi garšo asinis, sieviešu krūtis un galvas smadzenes. Saviem upuriem zvērs uzbruka uz četrām kājām, bet kodiena brīdī izslējās uz pakaļkājām un aizcirta savu rīkli visbiežāk uz sejas, kura pēc tam gandrīz vienmēr bija izkropļota.
1765.gadā tika novērotas biežas un regulāras slepkavības: sākumā tika nokauta 12 gadus veca meitene un četrpadsmitgadīgs zēns. Pēc tam no uzbrukuma cieta vēl viens mazulis, bet divi vecākie brāļi, paķerot lielus akmeņus, sāka ar tiem mest Zvēram, piespiežot pamest savu laupījumu, - mazulis bija glābts. Jaunie varoņi izraisīja visu pārējo apbrīnu. Briesmoņa portrets papildinājās ar jaunām detaļām – “ēzeļa augums, degošas sarkanas acis, nagi stiprāki par tēraudu”.
Drīz vien elles izdzimums parādījās trim zemniekiem, kuri laukā grāba sienu. Viena zemnieka kakls kļuva par mērķi Zvēram, bet tas paspēja izvairīties. Visi trīs bija ar dakšām, tādēļ pārgāja pretuzbrukumā. Tomēr Zvērs nemaz nedomāja bēgt – kādu laiku viņš nostiprināja savas pozīcijas, bet pēc tam tomēr atkāpās mežā. Uzreiz pēc šī gadījuma Zvērs, alkstot atriebības, nokāva un sadalīja gabalos divas sievietes un bērnu. Varbūt tas ir vilkatis? Neviens nevarēja saprast, kādēļ Zvērs, dažreiz riskējot ar savu dzīvību (jo zināms, ka vilki ir ļoti piesardzīgi), medī tieši cilvēkus, pastāvīgi smādējot bez riska nogalināt aitu vai teliņu.
Karaļa karapulka bezpalīdzība
Panika pieauga, un valdība pieņēma lēmumu: uz nelaimes vietām tika nosūtīti dragūni ar kapteini Žaku Djuamelu priekšgalā.
Šie drosmīgie kareivji iznīcināja aptuveni 100 vilkus. Karoja nesteidzīgi, pārtiekot uz zemnieku rēķina. Nereti viņu zirgi ganījās pļavās, kur nobrieda labība (tātad – neraža!) – saprotams, ka zemnieki viņus sāka ienīst. Bet Zvērs turpināja ālēties. Drīz vien tas sadalīja gabalos meiteni, nogrieza tai krūtis un izdzēra smadzenes.
Tautas sašutuma vilnis nonāca līdz Versaļai. Karalis Ludviķis XV bija saniknots!
Viņu varēja saprast: pat kaimiņu Anglijā sacerēja anekdotes par “Francijas bezpalīdzīgo karali, kurš nespēj savus pavalstniekus pasargāt no vienkārša vilka”. Parīzē šis apsmiekls nežēlīgi gāja no mutes mutē.
Eļļu ugunij pielēja arī avīzes, kuras tiražēja Zvēra noziegumus. Ževodanas Monstrs pilnībā okupēja “Avinjonas kurjera” un “Francijas Avīzes” galvenās slejas.
Medības ar daudzu mednieku (dragūnu un zemnieku) palīdzību neko nedeva: izrādījās, Zvērs zināja par visiem vajātāju plāniem un nodomiem.
Mandas bīskaps ļoti bēdājās par tautas grēkiem, komentējot Zvēra piedzīvojumus kā Nelabā intrigas – kā sodu par grēkiem. Kapteinis Djuamels, noguris no neveiksmēm, bija spiests atzīt pilnīgu sakāvi. Rindas papildināja arī slavenais muižnieks-mednieks no Normandijas Martins Denevāls, kurš pirms tam bija nogalinājis 120 vilkus. Ževodanā viņš nogalināja 20 vilkus, bet Zvērs, it kā ņirgādamies par Denevālu, Mušeta kalnos vienā dienā nonāvē divus. Arī Denevāls, līdzīgi kā Djuamels, atzīst savu sakāvi.
Neilgi pirms tam, monstrs apciemoja Bomas cietoksni, kuru sauca par “Ževodanas Versaļu”. Šeit, pie cietokšņa sienām, viens no medniekiem izšāva no sienas un ievainoja Zvēru. Atjēdzās arī pārējie, lodes sāka birt kā krusa, bet bija jau par vēlu – briesmonis nozuda vakara miglā. Tomēr pēc tam nākamā divkāršā slepkavība vienā dienā pierādīja, ka brūce Zvēram nav nodarījusi lielu kaitējumu.
Zvēra panākumi visus ieveda izmisumā. Kauns un šausmas pārņēma Franciju. Karalis izsolīja balvu 6 tūkstošu livru tam, kurš nonāvēs Zvēru. Valsts gaidīja savu varoni – un tas atnāca. Par tādu kļuva karaļa šāvējs ševalje Antuāns de Boterne.
Atbrīvošanas šāviens
Gaidāmā ziema solīja biezu miglu un ledainus vējus. Boterne Ževodanu ieraudzīja dziļās bēdās. Gabalos sarauta meitene un vēl viena, izdzīvojusī, bet zaudējusi prātu (viņa trīs dienas nosēdēja kokā, kamēr Zvērs pabeidza apēst draudzeni), - tādi bija pēdējie jaunumi. Bet drīz vien Zvērs sagādāja vēl vienu pārsteigumu – uzbruka jātniekam, izraujot to no sedliem. Zvērs it kā iebiedēja ieradušos ševalje.
Taču Boterne negaidīja ziemu un uzreiz ķērās pie lietas. Boterne neieradās viens. Ar viņu kopā bija tā palīgi un labākie Francijas dzinējsuņi. Trīs mēnešus nepārtrauktas maldīšanās granīta labirintos kalnu aizās periodiski atnesa medījumu – kārtējo nošauto vilku, bet ne to, ne to… Reiz uzoduši pēdas suņi pļavā izdzina kaut kādu milzīgu dzīvnieku. Karaļa šāvējs nekļūdījās – viņa trāpīgā lode upuri nogāza zemē. Medījumu aiznesa uz tuvāko Šazē abatiju, kur abates (marķīza de Lafaijeta tantes) vēlāk šo gadījumu aprakstīja savos memuāros. Daudzas pazīmes sakrita: nogalinātajam vilkam bija liela spalvaina aste, bet galvenais, viņa kuņģī tika atrasti sarkana auduma gabaliņi – apģērba paliekas. Cilvēkēdājs! Zvēram nodīrāja ādu, un Boterne slavas oreolā ieradās Versaļā. Balvas, pagodinājumi, mednieku stāsti, trofeju demonstrēšana – karalis bija apmierināts, slepkavības izbeidzās, Parīze līksmoja!
Tā pagāja mēnesis… Taču Ževodanā runāja, ka zemnieki Mušeta kalnos atkal redzējuši Zvēru. Baumas apstiprinājās. 1765.gada 14.decembrī Maržerijas ciematā – jauns uzbrukums. Upuris – jauns cilvēks – bija stipri sakropļots un miris no brūcēm, tā arī nepaspēja atpazīt savu slepkavu. Bet tas vairs nebija vajadzīgs. 21.decembrī gani no tā paša ciemata atrada kailu 12 gadus vecās Agnetas ķermeni: krūtis, plecs, kāju ikri bija apēsti, galva nogriezta. Nākamos 11 mēnešus – 40 jauni uzbrukumi.
Pēdējās šaubas izgaisa. Jā. Zvērs ir atgriezies!
Bet kā? Vai Boterne nogalināja citu cilvēkēdāju?
Ževodanā atkal sacēla trauksmi, gaidīja jaunu palīdzību no karaļa. Bet Versaļa demonstrēja “pieklājīgu kurlumu” – karalis nevēlējās dzirdēt jaunas anekdotes, Boternes varonīgie piedzīvojumi ar laimīgām beigām viņu pilnībā apmierināja. Satraukumu Ževodanā nomainīja skumjas. Gribasspēku izrādīja tikai jaunais marķīzs d’Apšē, nenogurdams rīkot arvien jaunas medības. Starp medību dalībniekiem vairs jau nebija tik daudz mednieku – pārsvarā tie bija atriebību alkstoši cilvēki, kuriem Zvērs atņēma viņu tuviniekus.
Pienāca 1766.gads, slaktiņš turpinājās. Jau bija saskaitīti 230 uzbrukumi, no tiem 121 beidzās ar upuru nāvi – baznīcas grāmatas akurāti reģistrēja viņu vārdus. Medījumi nebeidzās, bet katru reizi Zvēru it kā kāds brīdinātu. Lietā lika visas mednieku viltības: lamatas, vilku bedres, indēšanu – veltīgi!
Un tad, pat tie, kuri šaubījās, beidzot noticēja, ka tas ir vilkatis! Zvēra nekaunība šķita neticama – viņš sāka uzglūnēt saviem upuriem tieši pie māju durvīm. Tā tika nolaupīts 8 gadus vecs zēns, kurš spēlējās pie savas mājas logiem. Drīzumā no bēdām prātu zaudējušais tēvs atrada zēna mirstīgās atliekas blakus ciematam. Drīz vien par upuriem kļuva vēl divi gani.
Ževodanas drūmie meži kļuva par elles iemiesojumu, katrs ciemats pārvērtās par ielenktu cietoksni. Nedaudzie mednieki, kuriem karš ar Zvēru kļuva par svarīgāko lietu viņu mūžā, turpināja izaicināt likteni.
Un, lūk, 1767.gada 19.jūnijā ciema mednieks Žans Šastēls nonāvēja briesmīgu dzīvnieku, kura pazīmes sakrita ar Zvēra aprakstu. Viņa vēderā atrada apģērba paliekas no mazās meitenītes. Slepkavības mitējās, bet zemnieki, guvuši rūgtu pieredzi, nesteidza priecāties un gaidīja. Pēc mēneša ilgas gaidīšanas, Šastēls iekraujot trofeju vezumā, devās uz Versaļu. Ciema mednieka parādīšanās ar smirdošu maitu ratos (pa to laiku no Zvēra maz kas bija palicis pāri), galmā izraisīja smieklus. Sapuvušā Zvēra atliekas ātrāk apraka parka stūrī, neveicot nekādus pētījumus.
Kas tas ir?
Slepkavību liecinieki, kuri sapulcējās pie Šastēla nogalinātā dzīvnieka līķa, kategoriski tajā atpazina Zvēru no Ževodanas. Bet kas tas ir? Vilks? Abats Troseljē, kurš piedalījās vairākās Zvēra medībās, par to izsakās šādi: “Šis Zvērs ir līdzīgs vilkam, bet tas nav vilks. Visi, kuri to redzējuši, saka vienu un to pašu – viņa priekškāju nagi ir daudz lielāki par pakaļkāju nagiem, un ausis arī nav vilka. Daudzi vilku mednieki tajā neatpazīst vilku”.
Patiešām, Ževodanas Zvēra aprakstos daudz kas ir no hiēnas. Un tādēļ daudzos šīs ēras dokumentos Zvērs konstatēts tieši kā “hiēna”.
Saskaņā ar vienu no versijām, ko izvirzījusi Ževodanas tauta, Zvērs bija vilcenes un liela sargsuņa metiss. Vēl vairāk, runāja, ka šo metisu esot dresējis… mednieks Šastēls. It kā viņš to nogalinājis vēlēdamies kļūt slavens.
Pastāv arī šāda versija: Šastēls pats bija Zvērs – vilkatis, bet suni nogalinājis, lai novirzītu no sevis aizdomas.
Daži zoologi, kuri specializējas uz vilkiem, leģendām par Ževodanas Zvēru rod racionālu izskaidrojumu. Vieni uzskata, ka tādi piesardzīgi un bailīgi zvēri, kā vilki, var uzbrukt cilvēkiem, ja ir slimi ar trakumsērgu. Turklāt, viņi kļūst drošāki, ja cilvēks savu stāvokli no vertikālā maina uz horizontālu (bērni un piedzērušies pieaugušie, kuri pakļauti uzbrukumam). Par cik vertikāls stāvoklis, kā uzskata daudzi zoologi, atbaida vilkus.
Šādi komentāri nav populāri – un pelnīti, jo neizskaidro absolūti neko. Jo visiem zināms, ka Zvērs upuriem uzbruka, vispirms ieskrienoties uz četrām kājām, bet pēc tam izslējās uz pakaļkājām. Turklāt, vēl nevienam vilkam nav izdevies izbēgt no tik daudzām lamatām, indēšanas utt. Bet visbriesmīgākais un absolūti neizskaidrojams fakts – upura izvēle! Zināms, ka plēsoņas – cilvēkēdāji (tīģeri, leopardi) par tādiem kļūst pret paša gribu. Visbiežāk tie ir veci vai slimi dzīvnieki, kuri izvēlas cilvēku kā vienīgo pieejamo medījumu, kura medības ir daudz drošākas. Gadījumā ar Ževodanas Zvēru – viss otrādi! Šis Zvērs viegli un bez riska varēja ēst aitas un govis, viņš nebija vecs, turklāt, vesels. Tomēr Zvērs spītīgi alka tieši cilvēka asiņu, nereti riskējot ar dzīvību. Saprotams, ka versija ar vilkati ieguva daudz lielāku popularitāti.
Ar laiku Maržerijas un citos Ževodanas ciematos daudz kas izmainījās. Zvērs kļuva par vietējo iedzīvotāju “barotāju”. Zvēra muzejs, Ževodanas Zvēra Draugu asociācija, desmitiem vēsturnieku, rakstnieku, režisoru, žurnālistu, gidu utt. – ļoti daudz cilvēku mūsdienās pārtiek no sižetiem par briesmoni. Tādēļ taisnība ir Žanam Rišāram, Zvēra muzeja dibinātājam, sakot: “Neviens šo viltību vēl nav atminējis. Kā šeit it vairāk – maģijas vai neatklāta noslēpuma? Katru gadu tūristi klīst pa vilku takām apkārt Maržerijas ciematam, un zemnieki no tā gūst lielu labumu. Šķiet, patiesības mirklis mums nepienāks nekad. Arī tas ir labi”.