Alethi šajā brīdī ir visai īpatnēja valsts. Lai gan tai ir pār visiem valdošs karalis, viņa valdīšana tomēr ir lielā mērā atkarīga gan no Augstprinču(Highprince) atbalsta, gan no viņu spējas neielaisties liela mēroga karos vienam ar otru un tā vietā sadarboties vismaz lielajos jautājumos. Kā uz kaujas lauka, tā arī iekšpolitikā lielākajai daļai dienas beigās pār visu svarīgāks ir paša labums, gods un reputācija (katrs vairāk ir par sevi), par ko arī vienotas valsts pastāvēšanas cena var neizrādīties par augstu.
Unikālu aspektu ieilgušajam kara, kas iespējams tieši tāpēc dažam labam Augstprincim ir materiāli pat izdevīgs, ir Sasistajos laukos mītošie monstri/chasmfiend ar dārgakmeņu sirdīm. Starp citu arī vienīgās sadursmes ar Parshendi notiek reizēs, kad šie radījumi ir vismazāk aizsargāti un uz kādas no Sasisto lauku plato virsotnēm izdomā iekūņoties. Šīs dārgakmeņu sirdis reizē piepilda gan Augstprinču makus, gan arī kā apburtais loks turpina finansēt karadarbību pret Parshendi.
To visu un vēl vairāk cer izmainīt mirušā Gavilara brālis un pašreizējā karaļa Elothar onkulis Dalinar Kholin. Ja vēl pirms sešiem gadiem Dalinars vēl bijā tāds, kādi citi vēl ir šobrīd, tad tagad viņa vīzija ir panākt patiesi vienotu Alethi valsti. Tajā pašā laikā arvien vairāk pastiprinās baumas par Dalinara veselo saprātu, jo ļoti stipru vētru laikā, kamēr viņš pats redz ainas no ‘’tagadnē’’ leģendām un mītiem apvītiem notikumiem, ārēji pārējiem ir viņš jāpietur, lai Dalinars sev vai citiem nenodara pāri, un jāklausās nesakarīgā murmināšanā. Papildus tam Dalinara imidžam par labu nenāk ne viņa stingrā pieturēšanās senajiem kodiem vai šķietamā izvairīšanās pēdējā laikā no cīnīšanās ar Parshendi, nedz arī līdzīgā aizraušanās, kā dzīves beigās bija ar Galivaru, ar vienīgo aizvēsturisko grāmatu The Way of Kings, kuras teksts +/- ir saglabājies pilnā apjomā. Vismaz Dalinars var droši paļauties uz savu dēlu, īpaši vecākā dēla Adolina, atbalstu, lai izlavierētu neskarts no savu draugu un sabiedroto lamatām.
Tālāk laiks pievērsties jaunam puisim Kaladinam, kurš jau savā neilgajā mūžā ir paspējis piedzīvot ne mazums netaisnības no augstākstāvošiem cilvēkiem, tādejādi pilnībā iznīcinot ilūziju, ka kāds no tās klases (personas ar gaišām acīm, vismaz iekš Alethi) varētu būt godīgs un taisnīgs un kuru vēl vara nav korumpējusi. Romāna prologā redzam, ka Kaladins ir armijas brigādes līderis. Kaut arī kaujas ir nieka robežkauju ķīviņi un nokļūšana Sasistajos laukos pie ‘’īstiem karavīriem’’ vēl ir tikai Kaladina sapnis, tas nav bijis par šķērsli, lai Kaladins neiemantotu veiksminieka slavu un savas vienības neizmērojamu uzticību un respektu. Stāsta ‘’tagadnē’’(~8 mēnešus vēlāk) Kaladins ar verga zīmi uz pieres ir starp tiem nelaimīgajiem, kuriem Sasistajos laukos ir jāpārnēsā drausmīgi smagi pārvietojamie tilti, lai Augstprinču armijas varētu tikt no viena plato uz otru. Vēl baismāk ir augstā mirstība šajās tiltu vienībās, jo vergiem praktiski nav nekādas iespējas aizsargāties no Parshendi lokšāvēju bultām pirms pēdējā plato, turklāt Augstprinči to lieliski apzinās un izmanto viņus kā ēsmu, lai pašu armija ciestu mazākus zaudējumus. Ar vairāku atmiņu uzliesmojumiem lasītājam tiek dota iespēja uzzināt par Kaladina bērnību un paredzēto iešanu tēva pēdās, kļūstot par ķirurgu, gan par notikumu apstākļiem, kas noveda pie viņa kļūšanas vispirms par karavīru un pēcāk par vergu. Savā ziņā, bet tajā pašā brīdi radikāli atšķirīgi no Dalinara, arī Kaladins ir uz takas, lai pa solim vien paveiktu vērienīgus darbus.
Pirms noslēgt rakstu ar trešo lielo sižeta līniju, kas sakrīt ar skatpunktiem, gribas pieminēt šo to no tā, kas Alethi iedzīvotājiem ir, ja ne ikdiena, tad vismaz daļēji zināms. 1)Gandrīz katru objektu vai emociju, piemēram, uguns, vējš vai triumfa sajūta, piesaista tādi kā gari/spren. Un atkal Kaladina gadījums ir īpašs, jo viņš ir piesaistījis ārkārtīgi savdabīga gara, vārdā Syl, uzmanību. Ja gandrīz visi citi gari eksistē savā nodabā, tad saikne un draudzība, kas izveidojas starp abiem, būtiski izmaina kā vienu, tā otru, un bez šīs simbiozes viens jau būtu pie mirušajiem, bet otrs kā visi citi. 2) Soulcasting – maģija un īpaši ar Stormlight bagāti dārgakmeņi, kas ļauj pārvērst matērijas (akmeni par pārtiku vai izveidot vienkāršāku dārgakmeņu depozītus u.c.) 3) Shardplates un Shardblades – relikvijas no aizvēstures un leģendu laika, kuras neizmērojami palielina tā nēsātāja spēku, padarot viņu gandrīz vai neuzveicamu. Šie vērtīgie priekšmeti ir vien Augstprinču īpašums, bet arī jebkuram (tai skaitā tumšacim) nav liegts izaicināt kādu uz dueli un izcīnīt tos sev; automātiski paceļoties sabiedriskās hierarhijas rangā. 4)Alethi pretinieku Parshendi savādā anatomija, vismaz kuru kareivju bruņas ir izaugušas un ir daļa no viņu ķermeņa, nevis veidotas no metāla un uzvelkamas. Tajā pašā laikā visi, kuri var atļauties, izmanto līdzīgu humanoīdu rasi parshmen kā kalpus, jo viņi izpilda visu ko tiem liek un tikpat kā nerunā, bez dižas aizdomāšanās par varbūtēju saistību starp Parshendi un parshmen. 5) Lasītprasme ir prasme, kuras praktizētājas ir gandrīz tikai un vienīgi sievietes, un ar šķību aci tiek uzlūkots katrs pretējā dzimuma pārstāvis.
Tā varētu vēl, bet tad jau šķiet būtu par traku. :D Tad nu visbeidzot uzmanības fokusā jāiebīda šķietami mazsvarīga aristokrāte Shallan, kura dedzīgi vēlas kļūt par pašreizējā karaļa māsas Jasnah mācekli, bet patiesais mērķis slēpjas aiz fakta, ka no plašākas sabiedrības tiek slēpts ģimenes galvas (tēva) nāve. Tādēļ Shallan deleģēta, lai realizētu pārdrošu plānu un viņas nams no kreditoriem aizņemto līdzekļu dēļ nenoietu pa burbuli.
Fantastiska pasaule un tā vien gribētos mesties pa taisno sērijas otrajā grāmatā!, kas diemžēl jāatliek uz vēlāku, bet noteikti šogad. : ) Šeit vēl cita lasītāja viedoklis, kā arī grāmatas kopsavilkums, ja gribas atsaukt notikumus atmiņā pirms lasīt otro vai trešo grāmatu.