Nāvējošas acis

Zināms, ka daži magi un burvji kaitējumu spēj nodarīt cilvēka veselībai, ja uz viņu skatās ar nelaipnām domām. Tomēr skatiens var ne tikai uzlikt ļaunu aci, bet arī nogalināt.

Mūsu ēras gadsimtā romiešu zinātnieks Plīnijs Vecākais savā “Dabas vēsturē”, iepazīstinot ar senatnē uzkrātajām zināšanām, aprakstīja “čūsku karali Bazilisku”, kuram piemīt spēja nogalināt ne tikai ar indi, bet arī ar skatienu. Pēc tam biologi viņa vārdā nosauca ķirzaku no iguānu dzimtas, kas dzīvo Dienvidamerikā. Tām, tāpat kā mītiskajai čūskai, uz muguras ir izcilnis. Kas attiecas uz izteicienu “Baziliska skatiens”, domāts “slepkavniecisks”, lai gan tas ir iegājies daudzās pasaules valodās, tā ir vienkārši pasaka, uzskata zinātnieki. Neviena dzīva būtne ar skatienu nevar izraisīt nāvi.

Visu cieņu zinātnei, bet nesteigsimies ar secinājumiem. Daudzām tautām nāves simbols ir galvaskauss ar tukšiem acu dobumiem. Turklāt šim tēlam ir slēpta nozīme: tas brīdina, ka cilvēka acis var izsaukt “kaulaino”. Medicīnas zinātnes pamatlicējs, slavenais Ibn Sina, pazīstams arī kā Avicenna, par to jau rakstīja 11.gadsimtā: “Dvēsele bieži vien ietekmē svešu ķermeni, piemēram, iedarbojas ar ļaunu aci”. Filozofs Akvīnas Tomass, kurš tika kanonizēta, nonāca pie secinājuma, ka spēcīga garīga stresa rezultātā notiek izmaiņas cilvēka ķermeņa elementos. Turklāt, galvenokārt, tie ir saistīti ar acīm, kas ar īpašu starojumu it kā no attāluma uzlādē gaisu.

1553.gadā slavenais Eiropas zinātnieks Kornēlijs Agripa savā darbā “Okultā filozofija” rakstīja: “Ilīrijā un starp taribaliešiem ir sievietes, kas nogalina visus tos, un kuriem viņas skatās ar dusmām. Arī sievietes, kuras apdzīvo Grieķijas Rodas salu, ar savu skatienu visu maina uz slikto pusi”.

Pamatiedzīvotāju skatienu spēks

Kādu dienu augsta ranga angļu amatpersona Karstens saviem tuviniekiem pirms savas nāves pastāstīja kuriozu notikumu. Viņš kalpoja Indijas koloniālajā administrācijā. Tad, kad beidzās lietus sezona, Karstens un viņa draugi devās medībās, kurās viņš nomedīja ziloni, un atklāja, ka līdzi nav paņēmis savu speciālo nazi, kas paredzēts ilkņu izgriešanai. Kalpus viņi atstāja sargāt trofeju, bet paši devās uz plantāciju. Kad pēc trīs stundām mednieki atgriezās, viņu pārbiedētie kalpi slēpās krūmos, un vairāki netīri, maza auguma mežoņi zilonim izgrieza ilkņus. Sašutušais Karstens vietējiem punduriem-pamatiedzīvotājiem pavēlēja doties prom. Bet viņi, atbildot, tikai nekaunīgi pasmējās. Kalpi kategoriski atteicās viņus padzīt. “Tie ir mullukurumbas. Viņiem nedrīkst darīt pāri. Citādi viņi uzsūtīs nāvi,” kalpi-indieši, no bailēm trīcēdami, aizbēga. Smieklīgais skaidrojums Karstenam izraisīja niknumu. Viņš, gara auguma vīrietis, pašā dzīves plaukumā, niknumā satvēra kurumbu vadoni aiz matiem, nosvieda zemē un vairākas reizes iesita ar bambusa nūju.

“Punduris pielēca kājās, bet, man par lielu pārsteigumu, nesteidzās projām, bet sāka bez apstājas uz mani skatīties,” sacīja uz nāves gultas gulošais Karstens. “No viņa skatiena man sametās slikta dūša. Mani pārņēma tāds riebums, ka es viņu ar vieglu grūdienu pastūmu malā.”

Dīvainais stāvoklis, kuram anglis nepiešķīra nekādu nozīmi, ātri pārgāja. Viņš izsmēja kalpu, kas runāja kaut kādas muļķības par “čūskas aci”, smieklīgās bailes, un vakarā draugiem sūdzējās par to, cik grūti ir vadīt “šo stulbo un māņticīgo tautu”. Nākamajā dienā Karstens, kurš parasti cēlās ļoti agri, tik tikko pamodās ar pusdienlaiku. Vakarā viņam sāka stipri sāpēt labā roka, ar kuru viņš iepriekšējā dienā bija sitis “nejauko punduri”. Trešajā dienā anglis saslima pavisam. Viņu pārņēma šausmīgs vājums. Ierēdni steidzami nogādāja Deli, taču ārsti nekādu slimību neatklāja. “Es jutos tā, it kā man asiņu vietā plūstu svins”, sūdzējās Karstens. Stāvoklis drīz vien pasliktinājās: viņš zaudēja apetīti, sākās bezmiegs un stipras sāpes. Vesels, atlētisks vīrietis četru dienu laikā izskatījās pēc skeleta. Devītajā dienā viņam pārstāja darboties mēle, bet trīspadsmitajā dienā viņš nomira.

Zināms arī stāsts par kādu Eiropas uzņēmēju, kurš ar varu mēģināja iegūt indiešu meiteni. Viņa nesāka pretoties, bet vienkārši paskatījās uz potenciālo izvarotāju tā, ka viņš zaudēja samaņu. Kad viņš nāca pie samaņas, izrādījās, ka viņam ir paralizēta kāja, turklāt viņš kļuva impotents. Zinātnieki šādus gadījumus skaidro ar vainas apziņu un pašiedvesmu, kas nezināmu iemeslu dēļ pārņem varmākas.

Kanādas laikraksts “Canadien Tribune” aprakstīja kādu incidentu medībās, kurās 55 gadus vecajam Stīvenam Makelanam uzbruka grizli lācis. Guļot uz zemes, viņš instinktīvi pacēla roku, kurā bija nazis, un ar dusmu un izmisuma pilnu skatieni skatījās zvēram acīs. Lācene sastinga. Mednieks turpināja skatīties viņai acīs, tieši zīlītēs. Viņš zināja, ka šāda rīcība agresīvo dzīvnieku tikai uzbudinās vēl vairāk. Bet viņš neko nevarēja darīt. Pēkšņi lācene izdvesa skaļu rūkoņu un nokrita zemē. Izrādījās, ka viņa ir mirusi. Vēlāk, pēc lācenes apskates, viņai neatrada ne vismazāko skrāpējumu. Pētnieki pieņēma, ka nāves cēlonis bija spēcīgs, ar cilvēka acīm izraisīts bioenerģētisks impulss, kas dzīvnieka smadzenēs iznīcināja nervu šūnas.

Liktenīgā ārija

Papildus vispārīgiem apgalvojumiem par acu briesmīgo ietekmi ir arī konkrētas šīs parādības aculiecinieku liecības. XIX gadsimta 80.gados Mesīnas pilsētas iedzīvotāju, kura acīm piemita nāvējošs spēks. Ar nejaušu, bez jebkāda nodoma vērstu skatienu viņš varēja nogalināt cilvēku. Kādu dienu viņš ilgi skatloga spogulī skatījās uz savu atspulgu. Drīz pēc tam viņš saslima un nomira: spogulis atgrieza viņam viņa “nāvējošo” skatienu.

Lūk, kādu notikumu par vairāku cilvēku nāvi teātrī 1890.gadā aprakstīja angļu žurnāls “Light”: “Tajā laikā uz Parīzes Imperatora operas skatuves publikas mīlulis bija dziedātājs Masols. Privātajā dzīvē šis vīrietis izcēlās ar drūmu raksturu, un viņam bija arī nepievilcīgs izskats. Īpaši pārsteidza viņa nepatīkamais acu spīdums. Viņa prāta spējas bija diezgan ierobežotas, bet viņa balss bija augstākā mērā muzikāla. Tāpēc Masols guva panākumus. Daudzi franču aristokrāti viņa dziedāšanu uzskatīja gandrīz par dēmonisku, apburošu brīnumu.

Gajavi operas “Karalis Kārlis VI” pirmizrādē Masolam bija loma. Īpaši iespaidīgi viņš izpildīja āriju “lāsts”, tik ļoti iespaidīgi, ka publika bieži pieprasīja atkārtojumu. Kādu dienu izrādē notika dīvains un neizskaidrojams incidents. Masols, dziedot “lāstu”, ar augšup vērstām acīm skatījās uz griestiem, un aplausi vēl nebija beigušies, kad strādnieks, kurš ārijas laikā augšā pārvietoja dekorācijas, nokrita. Tad, kad piesteidzās pie viņa palīgā, viņš jau bija miris. Tas tik ļoti satraucoši ietekmēja māksliniekus un skatītājus, ka opera ilgu laiku netika izrādīta.

Pēc kāda laika operu atjaunoja, un Masolam izrādē bija jāpiedalās atkal. Atmiņas par piespiedu klausītāja negaidīto nāvi, acīmredzot, vēl bija pārāk svaigas, un šoreiz, izpildot āriju, dziedātājs neuzdrošinājās pacelt acis. Taču kādā brīdī viņa skatiens nejauši uzkavējās pie kapelmeistara, kuram gandrīz uzreiz palika slikti, un trešajā dienā viņš nomira no neparastas nervu lēkmes.

Pagāja vairāki mēneši, līdz Parīzes publika atkal varēja dzirdēt operu. Kad tika paziņota liktenīgā ārija, visi bailēs gaidīja jaunu nelaimi.

Masolam tika ieteikts dziedāt, skatoties uz iepriekš norādītu, tukšu ložu. Viņš piekrita. Vēlāk izrādījās, ka ložā bija apsēdies uzņēmējs no Marseļas, kurš bija nokavējis izrādes sākumu un bija ieradies tieši “lāsta” laikā. Parīzi kārtējo reizi šokēja ziņa par kārtējo pēkšņo nāvi. Pēc tam opera uz visiem laikiem tika izņemta no repertuāra, un Masols 1858.gadā skatuvi atstāja.

Īpašā enerģija vai “velna zīme”?

Amerikas universitātes Viktorīnas programmas zinātnieki nolēma veikt eksperimentu, lai noskaidrotu, cik bieži tiek atrasti cilvēki, kuri saskaņā ar šo populāro uzskatu spēj sajust naidīgu skatienu. Eksperimentā piedalījās vairāk nekā simts brīvprātīgo. Viņi visi sēdēja istabas vidū. Kādā brīdī viņu pakausī vērīgi skatījās cilvēks ar “caurdurošām” acīm. Tiklīdz subjekts sajuta skatienu, viņš nekavējoties par to paziņoja pētniekiem. Apkopojot eksperimenta rezultātus, izrādījās, ka 95 procenti cilvēku, kas piedalījās eksperimentā, gandrīz uzreiz sajuta raksturīgu spiedienu.

Medicīnas zinātņu doktors Viktors Jakovļevs uzskata, ka pastāv īpašs enerģētiska uzbrukuma veids, proti, attālināts trieciens ar acīm. Tautā to sauc par “melno aci”. Tomēr, pēc zinātnieka novērojumiem, dominējošais viedoklis par cilvēku, kuriem ir tumša varavīksne, maģisko spēku ne ar ko nav pamatots. Triecienu ar skatienu vienlīdz labi var izdarīt gan cilvēks ar tumšām acīm, gan cilvēks ar gaišām acīm. Efekts ir atkarīgs tikai no enerģētiskā trieciena tehnikas meistarības pakāpes un cilvēka emocionālā stāvokļa.

Ticība “ļaunajai acij”

Cilvēku sabiedrības vēsturē ir izveidojusies sava veida attieksme pret tiem, kas spēj uzlikt “ļaunu aci”.  Bet kādi apstākļi un iemesli rada cilvēku, kuram piemīt spēja uzlikt “ļaunu aci”?

Šajā jautājumā ir vairāki pieņēmumi. Tiek uzskatīts, ka galvenais iemesls ir iedzimtība. Gadījumā, ja kādam no jaundzimušā radiniekiem bija “ļaunā” acs, tā noteikti tika nodota mantojumā. Vēl viens iemesls varētu būt spēcīgs lāsts, kas gulstas uz cilvēka. Var būt iespējama arī tāda situācija. Ja māte savu bērnu nošķirs no krūts, un pēc tam apžēlosies un atkal baros ar krūti, viņš kļūs par “ļaunās” acs īpašnieku.

Plaši valda uzskats, ka ne katrs, kuram ir “velna zīme”, ar savu skatienu var izraisīt nelaimi ar nodomu. Dažiem cilvēkiem tas notiek pat pret viņu gribu.

Kā noteikt, vai cilvēkam ir “melnā” acs? Daudzu gadsimtu laikā cilvēku uzkrātā pieredze liecina, ka šādu cilvēku izskatā vai raksturā ir kaut kas dīvains. Viņiem bieži ir lielas acis un caururbjošs, nemirgojošs skatiens.

Starp citu, no “ļaunās acs” baidās absolūti veseli cilvēki. Slavenais folkloras pētnieks A.Afanasjevs rakstīja: “Melnās un brūnās acis vienmēr tika uzskatītas par nelaipnām acīm”.

Bet visbīstamākās bija šķībās acis. Ņemot vērā, ka tāds cilvēks savam sarunu biedram nespēj skatīties tieši acīs, tika uzskatīts, ka viņš skatās uz velnu. Tāpēc vārds “šķībs” tiek lietots nozīmē “velns”, starp citu, nāvi arī dēvēja par “šķību veceni”.

Pastāv daudzi veidi, kā pasargāt sevi no “ļaunas acs”. Tomēr galvenais profilakses pasākums ir tāds, ka jāizvairās no citu skaudības. Tāpēc modri cilvēki vienmēr centās neizcelties pūlī un ar savu izskatu nepiesaistīt apkārtējo uzmanību.

Starp citu, ubagi daudzām pasaules tautām tika uzskatīti par ļoti uzņēmīgiem pret ļaunu aci.

Energoinformatībās ietekmes ziņā starp “baziliska skatienu”, lāstu un ļauno aci nav principiālas atšķirības. Tas viss ir atkarīgs no tā, kāds frekvenču spektrs atrodas “redzes staros”, kas cilvēku ietekmē. Atkarībā no tā tie traucē noteiktu orgānu un sistēmu normālu darbību. Par laimi, ne katrs cilvēks var uzlikt lāstu, nemaz nerunājot par nāvējošo “baziliska skatienu”, kas sūta nāvējošu impulsu sirdij. Tā ir tik pat reta parādība kā patiesas bioenerģētiskās dziedināšanas spējas.