Ja nu kas, es šai stāstā būšu galvenais varonis, taču neaizņemšu dikti daudz vietas un neietekmēšu notikumus, taču visticamāk, ka notikumi ietekmēs mani un man atliks tos jums rakstīt un tas notiks dažādās formās, kā arī jābrīdina, ka pasaule, kurā es dzīvoju ir līdzīga jūsējai, tikai šeit viss vienmēr ir pelēkāks, tumšāks, slīdīgāks, drausmīgāks un riebīgāks. Vēl arī jāpiemin, ka cilvēki šeit īpaši neatšķiras no šīs pasaules apraksta un tomēr pēc dīvainā pretrunu paradoksa likuma daži no tiem ir daudz gaišāki, nekā pati pasaule vienkārši, tādēļ, ka šajā pasaulē ir vairāk riebīgu lietu un tas rada viņos to kustību, kas liek palikt gaišākiem. Tas ir labi vai slikti, es nezinu, taču atļaušos atstāt šī stāsta beigās savu pasta adresi un gaidīšu lasītāju atbildes, taču ne vienmēr būšu spējīgs atbildēt, jo šad tad Mirta mēdz nozagt manas vēstules un nepastāstīt, kas tajās rakstīts.

Nezinu vai tas ir svarīgi, bet jāpaskaidro, ka Mirta ir vārna, kas dzīvo Onkuļu mājas tornī un zog no manis visu, ko vien var nozagt – riekstus, sēkliņas, sapņus, pildspalvas un ko tik vēl ne. Vispār reiz es paņēmu karabīni no onkuļa Osvalda un mēģināju nomedīt to sasodīto vārnu, taču, kad viņa man bija uz grauda es sapratu, ka salīdzinājumā ar abiem onkuļiem šī vārna ir sīkums, kas dzīvo šajā sasodītājā mājā, kurā starp citu ir sasodīti auksti. Taču man ir segas, tāpēc nav tik traki. Vispār vienu no segām man uzdāvināja zīlīšu sieviete no pretimesošās mājas, jo nodomāja, ka es esmu tik apaudzis, jo man nav segu un jāiztiek ar apmatojumu, lai sasildītos.

Nu redz, es atkal aizpeldēju no tā, ko gribēju teikt, jeb to ka Mirta netika nošauta un viņa turpina ēst manas vēstules, tāpēc es nespēšu atbildēt uz visām jūsu atbildēm par jautājumu – vai ir labi, ka cilvēki paliek gaišāki no tā, ka dzīvo riebīgā pasaulē?

(Piezīme – ceru, ka stāsta gaitā spēšu saīsināt šo briesmīgo jautājumu, jūsu – lasītāju labad, taču pagaidām pieturēšos pie šādas formas.)

T.O. un tēja

Pirmais, ko es ieraudzīju, kad izmetu somas no vilciena, bija mani onkuļi – Tidbalds un Osvalds. Abi vecie āpši bija satinušies savādos kamzoļos pelēkā un zilā krāsā un aptinuši ap kakliem krāsainas šalles.

-         Ei, ei, skaties, kur sīcis! – Osvalds iekliedzās rādot ar pirkstu uz mani.

-         Velns parāvis. Izskatās gan pēc tā huligāna dēla. – Tidbalds iesaucās.

Un šeit es pirmoreiz ar aizdomām paskatījos uz abiem asinsradiniekiem, kuri acīmredzami bija mana, nu jau nelaiķa, tēva brāļi – vienam bija apaļš deguns un otram bedrīte uz zoda. Un šīs abas lietas es arī esmu mantojis, taču biezi mati pagadījās no mātes.

Abi onkuļi, sinhroni soļojot, piegāja man klāt un sāka bakstīt manus vaigus un vilkt savas rokas caur maniem matiem, neko nesakot. Un tikai pēc laiciņa ierunājās.

-         Hmm, nocirpsim un uzšūsim no tiem cimdus... – apaļdegunis Osvalds ierunājās.

-         ... un tad pārdosim par 55 santīmiem. – piebilda Tidbalds.

-         Kāpēc tu vienmēr domā par tiem stulbajiem santīmiem? – Osvalds sašuta.

-         Kā tad mēs dzīvosim? – Tidbalds pārņēma sašutumu no Osvalda un sakāpināja vēl vairāk.

-         Radīsim... – Tidbalds atbildēja.

-         Un pārdosim! Ha! – Osvalds atkal papildināja.

-         Nē! – Tidbalds iekliedzās tukšajā stacijas telpā.

-         Jā! Kāpēc nē, muļķa kraķi? – Osvalds sašuta.

-         Radīto tikai var uzdāvināt... – Tidbalds nīgri atbildēja.

-         ...par naudu. – Osvalds pabeidza.

Nu ko, šeit lasītājiem ir jāuzzin šausmīgā patiesība par to, ka šajā briesmīgajā un riebīgajā pasaulē, jau pusgadsimtu ir krīze un mani onkuļi, kā izrādās, ir tie divi tipi, kas pārstāv pretējas nometnes, kuras karo jau izsenis – tie kuri ir pragmatiķi un nerada neko un tie kuri rada visu no visa, ko tik var. Abas nometnes apvaino viena otru par to, ka sākās krīze. Pragmatiķi saka, ka bija pārāk daudz radītāju un radītāji saka, ka bija pārāk daudz pragmatiķu, kas bija pie varas. Vainīgos atrada taču nu neko nevarēja izdomāt apvainojumu ziņā, jo pasauli jau nevarēja izmainīt un nevar apvainot cilvēkus par to, ka tie pārāk daudz rakstīja vai pārāk daudz strādāja.

Un tomēr, jāatzīst – es sliecos uz radītāju kaut arī gan mamma, gan tēvs bija mahinatori un pārdeva vecvectēva gleznas par 40 santīmiem gabalā un tā ir liela nauda šajā pasaulē, taču atgriežoties pie onkuļiem varu teikt, ka abi strīdējās apmēram piecas minūtes pārskatot jautājumu, ko es jau jums paskaidroju un tikai tad atcerējās par manu klātbūtni šajā jezgā. Vismaz labi, ka stacijā nebija neviena cilvēka. Jo pati stacijas telpiņa bija pavisam maza un izskatījās sen pamesta, jo durvis bija izņemtas, vai izrautas no eņģēm un noputējušas.

Vispār kopš krīzes iestāšanas, gan pragmatiķi, gan radītāji strauji tiecās dzīvot laukos, tādā veidā, tā sauktās lielpilsētas izmira un kilometru attālums starp vietām atkal palika tik tāls cik nu varēja būt... it īpaši tad, kad naudas trūkuma dēļ sāka gāzties satelīti un visiem pazuda internets, kabeļtelevīzija un vairs nevarēja izmantot mobilos telefonus, taču tas viss notika, kad es vēl biju pavisam mazs un man paveicās neaizdomāties par to, kas notiktu, ja es jau būtu pie tā visa pieradis. Laikam tas bija diezgan briesmīgi, jo vecāki, it īpaši tēvs, mēdza atcerēties par to laiku ar acīmredzamu sajūsmu un pat nostalģiju. Bet nu atpakaļ pie Osvalda un Tidbalda.

***

No vecā taksometra izkāpām iepretim lielai mājai ar diviem torņiem, kurai pirmā stāva logi, dažviet, bija izsisti un pati māja izskatījās pēc grausta, taču tajā pilsētiņā, no kuras es nācu, stāstīja, ka visas lielākās lielpilsētas mājas izskatoties pēc grausta, tiesa es nevarēju labi saredzēt detaļas, jo bija vēls vakars.

Šajā ielā atradās, lielākoties, divstāvu mājas, kas izskatījās pamestas, vecas, netīras, riebīgas, nejaukas, nemīlīgas, tumšas, neciešamas, lipīgas, slīdīgas, pretīgas un... piedodiet. Es vienkārši šeit ieliku to, ko parasti par tām stāsta tajā pilsētiņā no kurienes es nāku. Kā jau jums pirmīt stāstīju.

Un tātad, mēs iegājām iekšā Onkuļu mājā un pirmais, ko pamanīju bija milzīgā glezna uz kuras uzrakstīts T.O., kas kā es uzskatu nozīmē Tidbalds un Osvalds.

-         Tu kļūdies brāļadēl. Tas nozīmē-Tavs Obelisks. – paskaidroja Osvalds.

-         Nē, muļķi, tas nozīmē Traktora Opņiks. – pārlaboja Tidbalds.

-         Kas? – man atlika pajautāt nesapratnē.

-         Nu, Tarba Odiem. – Tidbalds paskaidroja.

-         Nē! Turētājs Optikai. – Osvalds atkal pārlaboja.

Un tā tas, protams, turpinājās bez apstāšanās. Paņēmu somas un devos uz otro stāvu meklēt, kādu istabu, kurā iemitināties, taču atradu vismaz trīs istabas, kas bija piebāztas ar kastēm, grāmatām, lietussargiem, metāla bundžām, sasistām spuldzītēm, zaķīšu ādām, veciem kartupeļiem, sīpolu virtenēm un nemazgātām zeķēm.

Šī māja jau sen bija nolemta netīrībai, tādēļ es tikai biju priecīgs, to tādu arī atstāt manas dzīvošanas laikā. Atskaitot virtuvi. Virtuvē vienmēr ir jābūt tīrībai, jo tur arī jāēd un jātaisa ēdamais.

Taču redzot onkuļu tievos vēderus un plānos taukus ievēroju, ka tie varētu arī neēst tik daudz cik vajadzētu, lai ledusskapis būtu pilns. Un manā skatījumā „pilns” nozīmē – tik cik vajag, lai būtu laimīgs. Tādēļ tālāk atcerieties to, lai saprastu un nepārprastu vārdus šai stāstā, jo šad tad cilvēkiem patīk pārprast vārdus, tikai man nav ne jausmas, kāpēc. Arī to lūdzu, paskaidrojiet vēstulē, par ko jums rakstīju.

Mājā, lai vai cik netīrā, es tomēr atradu istabu netālu no kāpnēm, kas ved uz labā torņa balkonu, taču ja būtu zinājis, ka kamīns vai krāsns nav paredzēta ne tuvu manas istabas ģeogrāfiskajai atrašanās vietai, tad būtu meklējis istabu tuvāk kreisajam tornim, kaut arī tur to nebūtu atradis piebāztības dēļ... un tomēr labāk būtu pameklējis, jo patlaik man dreb rokas no aukstuma.

Vispār jau vienīgā siltā vieta šai mājā ir virtuve, kurā Osvalds un Tidbalds pavada visu dienu, it īpaši ziemā, strīdoties(viņi to sauc par debatēšanu) par literatūru, radītājiem un praktiķiem, mākslu un to, kurš aizparīt ies uz veikalu, kas atrodas kaut kur lielpilsētā, vismaz piecus kilometrus no mūsu piepilsētās lielās mājas.

Nu ja, kā redzat es jau māju nosaucu par „mūsu”. Tagad jau esmu pieradis, neskatoties uz aukstumu, milzīgām žurkām, prusakiem, Mirtu un vēl daudzām citām lietām par kurām tiks vēstīts šajā stāstā.

Atvēris savu somu paskatījos uz tās nožēlojamo saturu – četri džemperi, viens krekls, divi pāri parastu, pelēku zeķu, viens pāris adīto zeķu, viena šalle un divas piena pudeles. Kā arī viena klade, kas kalpoja par dienasgrāmatu, viens zīmulis, viena pildspalva un divas pildspalvu serdes. Jāpiemin, ka viena pildspalvas serde maksā 5 santīmus, kas ir liela nauda priekš tādas mazas lietiņas, jo necik daudz to pildspalvu ražotņu nav. Tuvākā esot Krievijas dienvidos. Taču tās ir tikai baumas, tāpēc tām labāk neticiet. Un tieši tādēļ es šad tad labāk pērku tinti pudelītēs, taču nekā nesanāk atrast stārķi vai gulbi no, kura aizņemties kādu spalvu, lai ar to varētu rakstīt.

***

Tumšā virtuvē ar vienu apaļu logu, netīrām grīdām un augstiem griestiem abi onkuļi un viņu brāļadēls, jeb es, pusnakts stundā ievadījām pirmo sarunu.

-         Bet kāpēc, lai tu rakstītu? Par ko vispār var rakstīt? Es nesaprotu. – Tidbalds neizpratnē jautāja. – Kāda jēga vispār? –

Tā bija pirmā saruna ar, ko sākām savu primo vakaru virtuvē.

-         Nu bet ja puikam sanāk, kāpēc gan ne? Vismaz kaut ko palasīs priekšā, ne? – Osvalds centās mani uzmundrināt, kamēr ar dzelzs drāšu švammi berzu izlietni.

-         Nu, bet brāli, beidz muļķoties. Kāda tam jēga? Tādi, kā viņš, tāpat neko nepārdos, kā arī deru, ka malku arī nemācēs sacirst un galu galā deru, ka nezina kāpēc vispār raksta. – Tidbalds noraidīja.

Par šo piebildi, gan viltīgi un viszinoši pasmaidīju, taču šajā pasaulē atbildi, jautājumam, kāpēc kāds raksta, tā pa īstam nevarēja atrast. Tāpēc atlika viszinoši smaidīt.

-         Es varu sacirst malku. Ja parādīsiet, kur tā ir to rīt arī izdarīšu. – piedāvāju uzsiedams lupatu uz slotas.

-         Nu labi puika. Tas būtu labi, jo mēs vairs neesam tik brangi miesās, kā agrāk. – piekrita Osvalds.

-         Bet nu tu nekad neesi bijis brangs miesās, muļļa. Es biju brangs, kad strādāju konservu fabrikā. Nēsāju kastes. A tu pa to laiku sēdēji savā teātrī un iestudēji savas nevienam nevajadzīgās lugas. – Tidbalds ieminējās.

-         Tu nekad uz tām negāji, kā tu vari zināt, ka tās bija „nevienam nevajadzīgas”, kā tu saki? – Osvalds sadusmojās.

-         Muļķis. Tu atkal tiki uz manas provokācijas. Ha! – to pateicis, Tidbalds aizkūpināja pīpi un pašapmierināti ieķiķinājās.

Osvalds nopūtās un lēnām piecēlies no krēsla aizgāja uzliet pelašķu tēju un tieši šai mirklī, skatoties uz Tidbalda noskūto galvu un bedrīti uz zoda un uz Osvalda apaļo degunu un sirmajiem rugājiem, sapratu, ka tie abi bija mani pēdējie asinsradinieki, kas tomēr, neskatoties uz savu nabadzību ir iedevuši man vietu savā mājā un arī savā neideālajā dzīvē.

Un šajā klusumā es lēnām paskatījos uz abiem onkuļiem un pasmaidīju. Esmu netīrās, riebīgās, tumšās, teju neciešamās un tomēr - mājās. Esmu mājās.

Ragana un Hercogs

Pirmais rīts onkuļu namā sākās ar žurku. Ar gana resnu un gana skaļu, lai mani pamodinātu no murgiem, kas raustīja manu apziņu jau ilgu laiku.

Resnā radība, redzams nesodīta, jau bija iedzīvojusies šai mājā uz palikšanu un ātriem solīšiem pieskrēja pie grīļīgās taburetes, cerot, ka desmaize pati nokritīs lejā - pa taisno žurkas mutē. A nekā! Šorīt žurkas dzīvei tika lemts gals un pēdējā skaņa bija ķērciens un knābja trieciens pret pelēkās dāmas galvaskausu.

Asinis mazā tērcītē izplūda no zīdītaja galviņas un melnā, brangā vārna satvēra laupījumu nagos un un ar enerģiskiem spārnu vēzieniem aizlidoja pa atvērtajām istabas durvīm uz ligzdu, kas bija iekārtota labajā nama tornī. Tā es iepazinu Mirtu.

Uzģērbis kājās melnas, vairākās vietās pāršūtas džinsu bikses, pelēkas zeķes atcerējos par laikrādi, kas tika iemests somā.

Atvērdams somas mazāko un melnāko kabatiņu izvilku ārā sudraba pulksteni, kuram it kā esot pat simts gadi un viņš esot taisīts zemē ar nosaukumu Švaice, Švice, Šmice vai Švicele. Es gan vairāk nosliecos uz pirmo nosaukumu jo liekas labskanīgāks. Vispār jau šajā pasaulē ar ģeogrāfiju visticamāk arī kaut kas nogājis galīgi greizi un dažviet to pašu dienvidu kaimiņvlasti sauc par Lipuvu, Liepuvu vai Laituvu, bet es gan zinu, ka to sauc par Lietuvu, jo reiz, kad biju mazs, ar vecākiem braucām iepirkt drēbes un melnās bikses arī tur tika nopirktas, taču tās nēsāja mans tēvs un tikai tad atdeva man. Apģērbi šeit tiek dalīti taupīgi.

Vispār šī stāsta gaitā bieži vien nāksies atrasties manā istabā, tādēļ aprakstīšu lasītājam šo necilo midzeņveidīgo telpu, kuras dēļi ir veci un sarūsējuši un no kuras sienām drūp nost brūnais apmetums. Jāsāk ar to, ka gultas galvgalis atrodas netālu no loga, kas ir gaužām netīrs. Pati gulta ir, visticamāk, paņemta no slimnīcas telpām un ir vismaz pusgadsimtu veca, taču kopā nebrūk. Pie logiem nav ne aizkaru, ne arī stangas uz kuras tos piekabināt, taču par laimi uz ielas lukturu arī nav un gaisma netraucē gulēt.. Otrpus lielajam, platajam logam ir riktīgs darbagalds ar vairākām atvilknēm. Uz tā stāv daži zīmuļi, mana sarkanā dienasgrāmata un zīmējumu lapas. Paša istaba ir liela – attālums no loga līdz durvīm, kas atrodas tieši iepretim logam ir 12 metri un platumā istaba ir vismaz 10 metri, tādā veidā rodas tukšuma sajūta vidū, taču stāsta gaitā tā tiks mazināta un istaba, palēnām, piepildīta.

Uzģērbis džemperi pa virsu t-kreklam, devos uz virtuvi.

Tā kā caur dažu piebāzto istabu logiem iespīdēja saule, varēju apskatīt dažas klusās dabas gleznas, kas karinājās pie sienām un acīmredzami krāja putekļus. Nekas nelikās īpaši saistošs, jo bija vai nu pārāk tumšās krāsās vai arī pārāk sabojāts ar gaisa mitrumu vai pat ar klaji redzamiem ieskrāpējumiem, kas izpaudās telefona numuru un piezīmju lapiņu cienīgu vārdu savienojumu veidā.

Virtuvē, it kā pavisam nepakustējušies, sēdēja abi onkuļi, taču, kā jau no rīta - žirgtāki un enerģiskāki. Tāpēc arī enerģiski viens otram pārmeta, to ka aizvakar neviens no viņiem nav aizgājis pie Endijas.

-         Kas ir Endija? – ieliedams piparmētru tēju, jautāju.

-         Kungu salas ragana. – Tidbalds paskaidroja.

-         Nē, nav viņa ragana. Jauka meitene. – Osvalds nepiekrita.

-         Nu bet tu, taču zini tos stāstus par to, kā viņa ievilina savos tīklos jaunekļus un tad padara par saviem kalpiem un kad viņai apnīk, tad izsūc tos sausus. – Tidbalds teica.

-         Muļķības. – Osvalds strupi atteica.

-         Zini ko? – Tidbaldam iedegās acis.

-         Nu? – Osvalds jautāja.

-         Aizsūtam viņiem brāļadēlu. Redzēsim, cik tad nevainīga, tā pūšļotāja ir. – Tidbalds pasmīnēja.

-         Esi ar mieru? – Osvalds paskatījies uz mani, jautāja.

Savā ciematā šad tad gadījās, ka manā vietā izlemj, kāds cits. Visbiežāk tēvs. Redzams, ka brāļi arī ir gana „tēvīgi”, taču piedāvājums bija vilinošs.

-         Jā. Tikai ceļu varēsiet parādīt? Vismaz kartē?

Onkuļi saskatījās un Tidbalds piegāja pie vienas no virtuves atvilknēm un izņēma salocītu, vecu karti. Kartes glabājas atvilknēs?

Atlocījis karti onkulis vēl, kādu mirklīti tajā paskatījās un tikai pēc minūtes atrada, kur patlaik esam mēs un kur ir raganas miteklis. Ielūkojies secināju, ka būs jābrauc ar tramvaju cauri visai lielpilsētai, jo jaunā ragana bija apmetusies uz salas, kas ir teju vai otrpus pilsētai. Atlika tikai cerēt, ka tur būs arī tilts pār kuru tikt pāri, savādāk nāksies meklēt, kādu pārcēlāju.

Apēdis trīs vārītas olas, dažus gurķīšus un uzsmērējis ceļamaizītes, uzmetis uz pleciem veco Osvalda apmetni, devos uz tuvāko tramvajpieturu.

***

Tāpat, kā viss šai lielpilsētā, arī tramvaji bija grausti. Elektrība no trosēm šad tad pašķīda pēc savas gribas un lielākā daļa logu pasažieru transportā bija izsisti. Vagona aizmurgalā sēdēja, kāds vīrietis, satinies paltrakos un netīrās segās un izskatījās aizmidzis.

Tramvajs, pārbraucis pār tiltu ievirzījās sliedēs, kas veda ap tā saukto lielpilsētas „centru”. Labajā pusē varēja skatīties uz vilcienu sliedēm un līnijām, kas izvietotas uz paugura. Kreisajā pusē pavērās skats uz vecām, neapdzīvotām mājām un vienā no tām nezin kādēļ bija caurums. Pabraucot uz priekšu varēja redzēt milzīgu ēku, kas savienota ar vilciena galastaciju. Uz sienas, lieliem burtiem uzrakstīts – RIGO.

Daudzviet uz mājām auga dažādi vītņaugi un dažviet varēja pamanīt, ka uz jumta iekārtotas siltumnīcas. Redzams, tuvāk saulei - labāk aug.

Tad tramvajs strauji pagriezās un izbrauca gar milzīgiem tirgus angāriem un pēc tam ceļš veda gar daudzām graustu mājām, kas šur tur mijās ar noliktavu ēkām un maziem parkiem. Sāka apmākties. No ziemeļiem virsū nāca melni mākoņi, tā it kā dzītos man tieši pa pēdām.

Bieži vien man ir licies, ka nelaimes man vienmēr seko pa pēdām. Vai nu es tās atstāju aiz sevis vai arī tās sagandē jebkādu atgriezšanās iespēju pagātnē, vecajās vietās. Es jums nestāstīju, kāpēc es nolēmu aizbraukt no Lučiņinas ciematpilsētas? Jūs taču nedomājāt, ka es aizbraucu aiz sāpēm, zaudējis vecākus? Ak tad jūs domājāt, ka tā?

Pa pusei esat uzminējuši, taču ja atskaita šo iemeslu, ko es noliedzu, tad es devos prom, jo nejauši nodedzināju mūsu māju... un kūti... un tualeti arī, taču tajā bija paslēpts benzīns. Viss sākās ar aizmāršību. Tējkanna. Beidzās ar ugunsgrēku. Vairāk, gan stāstīt negribu, taču es lūdzu jums, nestāstīt to onkuļiem. Viņiem esmu teicis, ka māju nodedzināja, kāds cits, tāpēc cssst! Nestāstiet. Nekad. Nevienam.

Un par šo te atgadījumu domādams es atjēdzos, kad balss magnetofonā, kurš stāvēja pie vadītājas lodziņa teica – „Psihiatrijas un narkoloģijas centrs”. Tā bija galapietura. Tālāk tikai kājām.

Izkāpis ārā lēnām soļoju pa sazaļojušo trotuāru un pa laikam atkskatījos. Pa kreisi, pārsimts metru no ceļa, atadās milzīga, pamesta fabrika, kuras garums bija vismaz divi simti metru, ja ne vairāk. Dažās vietās jumts bija iebrucis, taču visādā ziņā tik liela ēka ieviesa bijību un bailes, jo augstumā tā vismaz sasniedza divpadsmit, trīspadsmit stāvus.

Neatrāvis skatienu no šīs ēkas jau biju uz ceļa, kura galā atradās tilts. Uzgājis uz tilta, jau pa gabalu redzēju dažus dēļus, kas pārlikti pār plaisām. Acīmredzami, ka transportam šeit braukt būtu gaužām bīstami, taču kājām pāriet bija pilnīgi droši. Tā man likās. Lēnām ejot pārmetu acis pār skatu, kas pavērās esot tilta galā.

Pa kreisi un pa labi, tālumā uz pussalām, bija izvietoti ostas krāni ar kuriem pacelt smagās dzelzs kastes un Kungu sala atradās tieši starp abām. No kreisās puses, tālumā redzēju divas laivas, kas lēnām kustējās līdz krastam. Vienā no tām, kāda figūra stāvēja kājās. No labās puses, netālu no tilta, redzēju kādu zvejnieku, kas mierīgi izbaudīja klusumu un bija aizmidzis sēdus. Melnais mākoņu vāls tuvojās.

Nolēmu steigties, lai nesamirktu un pati sala izskatījās pietiekami purvaina, lai es kaut kur iestigtu, kā arī nezināju, kur tieši atrodas raganas māja. Zināju tikai to, ka tā atrodas dienvidu daļā. Jeb jāiet pa labi un pēc iespējas tuvāk salas vidienei. Acs uzmetienā sala izskatījās vismaz divus kilometrus gara. Pēc kartes atceros, ka platums nebija tik liels. Devos pa asfaltēto ceļa gabalu, atstādams aiz muguras mājas ar maziem tornīšiem. Visām mājām bija raksturīgi divi vai trīs stāvi. Asfalts diezgan ātri beidzās un es nogriezos pa labi. Abpus ceļam bija mājas, kuras aizsedza lieli koka un metāla žogi, aiz kuriem rēja suņi. Šad tad pa logu varēja ievērot seja, kuru acis ieurba skatienu dziļi iekš manis un nelaida vaļā līdz neaizgāju aiz žoga. Šeit dzīvojošie cilvēki bija paranoiski no dabas vai nu arī baidījās no kaut kā, no kāda.

Jāpiebilst, ka šeit auga apbrīnojami, dažādu formu vītoli, kas izliecās tieši taku gājēju augumā un pat lapas augot bija izvijušās tā, lai netraucētu gājējiem. Kaut arī vairāk ceļu nebija, taču takas bija cītīgi izmīdītas.

Drīz vien attapos, ka esmu uzgājis pareizo taku. Priekšā liela dīķa vidū, kā uz mazas saliņas, stāvēja divstāvīga baļķu māja, kas sastāvēja no visdažādākajām piebūvēm, skurstenīšiem un dažviet pie sienām bija piekārti drānas gabali uz kuriem uzzīmēti dažādi simboli. Manā priekšā pavērās šaura taciņa, kas arī bija vienīgais ceļš pa kuru varēja nokļūt pie šīs mājas.

Uzmanīgi sperdams soļus, lēnām tuvojos mērķim, taču tad atskanēja rējieni un uz manu pusi, kā aptracis skrēja melni-pelēks suns, atiezis zobus. Un es aizvēru acis. Vienīgais, ko varēju izdarīt.

Klusums. Klusums. Un tad sajutu mēli, kas laiza manu roku. Atvēris acis un paskatījies uz apakšu ieraudzīju man pretim veramies spīdīgas suņa ačteles un, ja tā var teikt, smaidīgu sejiņu. Paspēris dažus soļus uz priekšu liku manīt sunim, ka gribu iet tālāk un viņš lēnām soļoja man pa priekšu, rādīdams ceļu pie saimnieces.

Jo vairāk pietuvojos mājai, jo vairāk sāku to apbrīnot. It īpaši zīmējumus. Uz drānas gabaliem bija attēloti ziemļbrieži, hiēnas, lauvas, ērgļi, ziloņi un lāči. Uz otro stāvu veda vītņu kāpnes, kas izskatījās stipri sarūsējušas. Otrpus mājai bija durvis, kuras bija atvērtas, taču ieskatīties iekšā nevarēja, jo to nosedza palags uz kura bija uzmālēta milzīga, zaļa roka, kuras plaukstas vidū spīdēja zeltaina saule, kas bija izšūta resniem diegiem.

-         Pasaules Saule. Neatskaties un aizver acis. Esmu kaila. - maigā balss teica.

Aizvēris acis, izdzirdēju lēnus soļus, kas nāca man arvien tuvāk un tuvāk. Rokas pieskārieni potītēm un lēna plaukstu vilkšana gar abiem kāju stilbiem uz augšu. Klusi smiekli, līdz plausktas pieskārās sejai un tur arī palika pārvelkot pirkstus pār aizvērtajiem plakstiņiem.

-         Tu esi jauks. Silts. Un godīgs. – balss, kas atradās centimetra attālumā no manām lūpām, glāsmaini pateica.

-         Godīgs? – jautāju.

-         Jā. Tavi plakstiņi ir aizvērti. Un acis nešaudās. Uzticies. – ragana paskaidroja, - apģērbšos. Uzgaidi.

Tā nu es stāvēju, kā sālsstabs neredzēdams, kas notiek. Taču neko ļaunu es nemanīju un nesajutu. Pat nebija nevienas ļaunas domas. Miers.

-         Vari atvērt acis. – balss teica.

Atvēris redzokļus, savā acu priekšā ieraudzīju maza auguma jaunsievieti, kas pat varēja būt manā vecumā. Viņa bija ietinusies briežādas kažociņā un kājas nosedza gari un biezi svārki. Ap matiem – lakatiņš ar kādas senas tautas ornamentiem. Pa virsu kažociņam bija uzmests vilnas lakatiņš. Kājās mīksti ādas zābaciņi.

(ar vārdu „jaunsieviete”, šajā pasaulē saprot vecu meiteni, kas vēl nav sieviete, taču var jau būt)

-         Tā arī skatīsies? – ragana jautāja.

-         Es šeit... Es taču aizmirsu, pajautāt, ko vispār onkuļiem no tevis vajadzēja. – tikko apjautu.

-         Osvalds visu glabā apmetņa kabatās. – viņa teica.

-         Apmetņa kabatās? – domīgi noteicu un tad apjautu, - bet šis ir Osvalda apmetnis!

Sāku rakāties pa abām lielajām kabatām un atradu tikai onkuļa „Prima” cigarešu paciņu, zīmuli, vecas konfektes un cepumu kārbu. Tad atpogājis augšējās pogas iebāzu roku vienīgajā iekšpuses kabatā un sataustīju vēstuli. Kad izvilku to no kabatas ragana vienā mirklī izrāva to no manām rokām un paņēmusi mani aiz rokas ieveda mājā un aizcirta durvis, aizvērusi uz diviem slēģiem.

Izvedusi mani caur dažām istabām, kurās vienīgo apgaismojumu deva sveces un ļāva saskatīt koka kastes, kas bija sakrautas viena uz otras. Mājiņa smaržoja pēc priežu sveķiem un šur tur varēja sajust tējas lapu smaržu. Pie sienām un griestiem bija sakārtas ķiploku virtenes.

-         Ko viņš tev teica? – jaunsieviete, ievedusi mani telpā, kurā atradās māla ceplis un kuru varētu saukt par virtuvi, uztraukumā jautāja.

-         Neko. Saderēja ar Tidbaltu, ka tu neko man neizdarīšot. – pārsteigts atbildēju. – starp citu, tevi sauc Endija, ja?

Ragana apstiprinoši pakratīja galvu un apsēdās man pretim pie galda, kas atradās pie maza, netīra lodziņa. Atplēsusi vēstules aploksni viņa izvilka ārā vēstuli un sāka lasīt. Acis skraidīja no vienas malas uz otru.

-         Tev nav paveicies ar onkuļiem. – izlasījusi vēstuli, jaunsieviete nopūsdamies teica.

-         Kāpēc? –

-         Kādu dienu uzzināsi, bet tagad, palīdzi aizvērt slēģus no ārpuses un ātri skrien atpakaļ. –

Izskrējis ārā apskrēju ap māju un vienu pēc otra aizvēru slēģus, kaut arī steigas iemeslu tā arī nebiju sapratis. Ja nu vienīgi vētra... tā es domāju.

-         Ātri! Iekšā! – Endija steidzināja.

Iesteidzies, ātriem soļiem, dzirdēju, kā viņa aizver durvis. Un tad skaļa, aprauta sitiena skaņa pa durvīm. Un tad vēl viena.

-         Viņš ir klāt. – ragana pateica un piegājusi klāt uzlika roku man uz krūtīm.

Samulsis stāvēju un klausījos. Dzirdēju attālas balsis, kas kliedza pavēles un kādus savādus, slimus un riebīgus smieklus.

Un tad gaisma. No manām plaušām izplūda gaiss. Likās it kā, kāds to būtu izrāvis ārā ar milzīga betona bluķa uzmešanu uz krūtīm. Taču maigi. Ļoti maigi.

Melns gar acīm un tad balts. Un tad - saules cienīgs gaismas zibsnis. Gaiss krūtīs lēnām sāka atgriezties.

Atvēris acis. Redzēju savā priekšā kūļājamies manas kājas, kas vilkās pa trepēm uz augšu. Kāds, pabāzis rokas manās padusēs ar grūtībām centās mani uzvilkt uz otru stāvu. Būkšķi turpinājās. Un ar tiem kopā slimie smiekli, kas jau bija tik tuvu, ka stindzināja manas asinis.

-         Tavs vārds? – izdzirdēju raganas jautājumu.

-         Žanis. – ar mokām izspiedu.

-         Žani, – Endija nopūtās, - tavi onkuļi ir briesmīgi.

-         Kāpēc es nevaru pakustināt kājas? Un kas tur notiek? – jautāju.

-         Hercogs. – viņa atbildēja.

-         Kas? – sācis kustināt kājas jautāju.

-         Visskaistākais ļaunums šajā pasaulē. Un nestabilākais. Un riebīgākais. Hercogs de Dupē. Es nezinu, kādi spēki viņu vada, taču reiz mēs bijām astoņas māsas un dzīvojām Ziemeļos. Un tad atnāca viņš. Es biju maza. Viņš noslaktēja sešas no manām māsām. Un... –

Apakšstāvā noskanēja sprādziens un nu, durvis bija izrautas no eņģēm. Bija dzirdamas aprautas pavēles. Slimie smiekli likās pieklustam. Smago soļu skaņas lēnām gāja augšup, pa trepēm. Endija atsita otrā stāva durvju slēģus, kas veda uz vīteņu kāpnēm un ar pūlēm uzcēlusi mani kājās, atvēra durvis un brutāli izgrūda ārā. Es nevadāmi sāku ripot nost pa kāpnēm izlokoties trijos līkumos. Nogāzies zemē dzirdēju, kā aizveras durvis un atskan daži būkšķi un atsākas riebīgie smiekli.

Afekta stāvoklī piecēlos kājās sāku skriet pa ceļu, pa kuru biju atnācis. Vītolu lapas sitās sejā un daži zari noskrāpēja vaigus. Dažas reizes nogāzies desmit minūšu laikā, tiku līdz tiltam un tikai tad atskatījies atpakaļ sapratu, ka man neviens neseko. Sākās lietus un zibeņi. Tumšās debesis izvirda pār Kungu salu un es, noguris un pilnīgā bezapziņā, devos uz tramvaja pieturu.

Mirta nošu atslēgās

Saules stari spīdēja istabā, tieši blakām manai gultai. It kā gulēja, turpat, līdzās. Smadzenes dūca un kauli sāpēja. Skaņa gāja caur mugurkaulu un ieplūda visās smadzeņu porās, pārpludinot to ar pusritmisku un pīkstošu mūziku, kas pēc laika pārvērtās dūkšanā, visu laiku mainot frekvenci, kā vecie radio.

(šeit iztrūkst, teksts, kas aprakstītu, kas notika tālāk, jo to saknābāja Mirta) ...un novilcis netīros zābakus, iekritu gultā.

Kad apsēdos pie galda, lai pierakstītu notikušo dienasgrāmatā, izdzirdēju ķērcienus tieši pie auss un sajutu gaisa strāvu, kas palido man garām. Mirta nolaidās uz atvērtā loga palodzes.

-         Krrr. Karrr. Kurrr. - melnais putns teica.

-         Nu bet, redzi, es nevaru. Jāraksta. – strupi atteicu.

-         Karrrrrrr. Krrrrr. – Mirta uzstāja.

-         Mh. Nu labi. Iešu līdzi. Tikai skaties, lai būtu, kas jēdzīgs. – piekāpos.

Ar muskuļu sāpēm, kas sniedzās teju līdz kaulam, lēnām piegāju pie gultas un apsēdies sāku vilkt zābakus un tikai tad atzinu, ka es sāku nejauki smirdēt.

Izgājis ārā no onkuļu mājas redzēju lielas peļķes, dubļus. Lapas vēl zaļoja, taču sāku sajust, ka drīz to vairs nebūs kokos. Un koki kļūs kaili, lai izturētu vēl vienu ziemu. Cilvēki noteikti nav koki. Noteikti ne šai pasaulē. Jo kaili tie nekad nestaigās. Un pat, ja kādu noģērbtu viņam tāpat, būtu kaut kas palicis arī aiz ādas, lai vai tie būtu slikti nodomi, ziņķārība, garīga slimība, pataloģisks nihilisms, vai galu galā tikai tauki. Kaut ko vienmēr varēs atrast. Kaut arī es pats to zinu, taču mūžīgi aizmirstu.

Mirta pārlidoja no veco māju jumtiem un kokiem, kas auga, gan dārzos, gan ceļa malā, vadīdama un rādīdama ceļu manām kājām. Un es padevīgi sekoju, līdz netiku līdz kādas mājas durvīm uz kuras roktura Mirta apsēdās un pati, ar knābi, paklauvēja. Durvis atvēra, kāda vecmāte, kas likās diezgan jauka un ne vārda nesakot ielaida iekšā un parādīja ar roku pagriezties pa labi. Koridra telpa pa taisno veda pie trepēm. Pa kreisi ievēroju tikai virtuvi no kuras vēdīja ceptas vistas smarža un pagriezis galvu pa labi, es ieraudzīju... kā lai jums paskaidro... es ieraudzīju pareizticīgo baznīcu. Es ieraudzīju kalnus, kurus apskauj tumšās vakardienas debesis. Es ieraudzīju zemestrīci. Es ieraudzīju visas zvaigznes, kas ir debesīs un vēl arī tās, kuras mēs neredzam... taču patiesībā, tā bija meitene lielām zaļganzilām acīm, kas sēdēja pie noplukušām klavierēm, noplukušā istabā un skatījās uz mani. Ilgi skatījās.

-         Hai! -  strauji un spontāni pavēcinādama savu roku viņa iekliedzās.

Es, nezinot, ko atbildēt, tikai klusēju un viņa ar strauju kustību, ķērās pie nošu rakstīšanas, kādā kladē. Viņas mati bija zaļganzili, abām krāsām papildinot vienai otru. Mugurā brūna pūkaina vestīte un kājās džinsu bikses un melni, gari zābaki.

Es skaļi ievilku elpu gribot kaut ko teikt un izpūtu, tikpat skaļi, neko nepateicis. Dīvainā būtne pasmaidīja. Nu... pareizāk jāsaka – meitene, taču diez ko neatgādināja pilnīgu cilvēku. Drīzāk tās pašas zvaigznes, daudzkrāsainas un absolūtas.

-         Zini ko? – viņa jautāja.

-         Nu? – jautāju, tā it kā pazītu jau veselu mūžību.

-         Trolejbuss. Hi. – neatraudama skatienu no nošu lapas, meitene teica.

-         Kas? – jautāju.

-         Nu... tu zini. – viņa sastomījās un tad turpināja pierakstīt notis.

Es neizpratnē pakasīju pakausi un ievēroju, ka viņa raksta notis no nošu klades beigām, jeb pavisam uz otru pusi un pašas notis pieraksta no galotnes uz leju, nevis otrādāk.

-         Dekomponēšana. Saproti? – viņa jautāja.

-         Umm. Paskaidrosi? – neizpratnē jautāju.

-         Nu saproti. Es sadalos mazās daļās, jo es gribu visu un tādēļ skaņa nāk no otra gala. Es gribu vairāk. Visu laiku. Es gribu visu, visu, visu. To neiegūstot es mirstu. Un gribu vairāk. Tik daudz, cik tu nekad neidomāsies. Es gribu manu fantāziju, es gribu ēdienu, tevi, tavu vārnu, gribu likt kādam ciest, gribu apēst kādu cilvēku, gribu to nolīdzināt, gar zemi, iznīcināt un es to gribu nezinot – kāpēc? Saproti? Un tāpēc es sadalos un dekomponēju un es miršu negribot kaut vienu lietu no tām, kuras es gribu. Un es nezinu, nezinu, nezinu, kāpēc es gribu. Un tu zini. Saproti? Tu taču zini, vai ne? Tu zini. –

Pēc šiem vārdiem kompniste nolieca savu galvu starp ceļiem un uzlika sev virsū rokas un nemanāmi sāka drebēt, ņurdot.

Es biju satriekts. Es biju redzējis daudz traku, nejauku un riebīgu lietu, kā jau šajā pasaulē tas ir, taču tik tik... nesaprotamu, nebiju dzirdējis. Nekad.

Nezinādams, ko darīt es piegāju klāt, noliecos ceļos un apliku abas rokas ap kūniņu, kas sēdēja nekustīgi. Un likās, ka gaisma, kas ir manī... gaisma ieplūst meitenē un tieši tad, kad saikne nostiprinājās meitene sāka drebēt vēl jo trakāk, taču likās saturamies, lai nekliegtu vai neizdvestu vēl kādu skaņu, kas likās lieka un iznīcinātu Visumu, nerunājot par šo istabu. Pagāja ilgs laiks - cilvēciskajā apziņā neskaitāmi gadsmiti un pat tūkstošgades... laiks, kad viņa izdvesa skaņu.

-         Vari. – un es atlaidu un piecēlos kājās un apsēdos uz grīdas, pie vecajām klavierēm.

Abi bijām ar slapjām mugurām un sviedriem. Es biju neizpratnē, par to, kas notika. Es zināju, kas notika, taču saprast nevarēju.

Viņa piecēlās sēdus un skatījās ārā pa logu, caur dzeltenīgajiem aizkariem, kādā vienā tukšā punktā.

-         Vari iet. Un tu kaut ko nesaki. Jau tagad. Un tu zini. Ej. – meitene noteica.

Es būtu nesapratnē. Es būtu pilnīgā šokā vai šausmās, ja ar mani, kas tāds būtu noticis senāk, taču tagad... Tagad es piecēlos un izgāju. Kad izgāju no mājas un aizvēru durvis, Mirta apsēdās man uz pleca.

Kas notika es zināju, bet saprast nevarēju.

Un to mani, lasītāji, būs grūti paskaidrot, tādēļ esiet pacietīgi, es jūs lūdzu.