Tā bijusi slavena māksliniece, kas dzīvojusi deviņpadsmitā gadsimta vidū un toreiz braukusi pa Nīlu no Luksoras uz Asuānu. Annai līdzi ir divas Lūizai piederējušas lietas – senēģiptiešu smaržu pudelīte un ilustrēta dienasgrāmata, kurā attēlotas pirms simt gadiem pieredzētās dēkas. Sekojot Lūizas gaitām, Anna atklāj brīnišķu karalienes Viktorijas laikmeta mīlasstāstu un biedējošu mazā priekšmeta noslēpumu, turklāt divi vīrieši no šīs tūristu grupas izrāda pārliecīgu interesi par šīm piemiņlietām, greizsirdīgi sacenzdamies par Annas uzmanību. Un, kas ir vēl baisāk, – parādās spoks, kura klātbūtne kļūst aizvien taustāmāka un draudīgāka, savijoties kopā dramatiskiem dažādu laiku notikumiem.
Taču blogerei liekas, ka tā ir visai garlaicīga grāmata.
Rakstnieces mājaslapa.
Biogrāfija
Mana interese par vēsturi sākās ar manu ģimeni. Manas mātes vecāki bija dzīvojuši Indijā – mana vectēva ģimene tur bija apmēram 200 gadus, dienējot Austrumindijas kompānijā un Indijas armijā.
Manas vecmāmiņas ģimene nāca no Īrijas dienvidrietumu savvaļas, bet viņa satika un apprecējās ar manu vectēvu Indijā, un tur piedzima mana māte un mana tante. Kad es piedzimu, viņi visi bija atgriezušies Anglijā, bet es joprojām atceros eksotiskos ciedra stublājus manu vecvecāku bēniņos, zīda sari, smalkās zelta un sudraba šūtās čības, kas tika sūtītas kā dāvana viņu mazbērniem no Indijas. draugi un kolēģi, brīnišķīgās eksotiskās garšvielu un vīraka smaržas, kas rodas no šīm dārgumu lādēm, kas ir pietiekami lielas, lai tajās ienirtu mazs bērns.
Mans tēvs romantiski satikās ar manu māti skvoša laukumā Saseksā, kur viņš bija izvietots kā Spitfire kaujas pilots. Viņa ģimene apvienoja divus brīnišķīgi kontrastējošus mantojumus. Divsimt gadus garīdznieki (galvenokārt – lai gan daži bija “jaunieši” un, domājams, džentlmeņi, un daži “kungi” un džentlmeņi), dzīvoja Eseksas un Safolkas robežās tādā, kas noteikti bija Džeinas Ostinas tipa dzīvesveids ar absolūtu respektablu savvaļu un aristokrātiskās pilīs mītoša asins līnija no Skotijas ziemeļaustrumu kalniem un tīreļiem.
Mana lielā tante bija ģimenes ģenealoģe, un no viņas es uzzināju par savu mīlestību pret šīm senajām pasakām un aizraušanos ar ciltskoku, kas vienā pusē sākās ar "piktu mantinieci" (dāma, tik sena, ka viņai nebija vārda) un, ak jā, ja ticēt stāstam, tieša nolaišanās kopā ar daudziem tūkstošiem citu, protams, no Da Vinči koda slavas asinslīnijas! Šī atziņa satricināja prātīgākos garīdznieku gēnus, tāpat kā atklāsme, ka viens no Erskinu senčiem bija ne mazāka būtne kā dievs Vodins!
Mana vēstures mīlestība ir palikusi. Es studēju Skotijas vēsturi Edinburgas universitātē, un tieši tur es sāku (un uz laiku pametu) savu pirmo mēģinājumu izveidot romānu – stāstu, kas kādu dienu kļūs par "Ēnu karalisti". Vēlāk, strādājot izglītības izdevniecībā un pēc tam kā ārštata pētnieks grāmatām par mākslu un vēsturi, es sāku pārdot īsus stāstus un sapņot par pilnas slodzes rakstnieku ar nedaudziem vēsturiskiem "Mills & Boons" — brīnišķīga profesionalitātes apmācība. un samierināšanās ar termiņa šausmām. Tajā pašā laikā, kamēr es dzīvoju Melnajos kalnos netālu no Hay-on-Wye Velsas robežmalā, sāku strādāt pie "Lady of Hay" pētījuma, sākumā kā nepilna laika hobijs un tik tikko izveidojusies ideja, pēc tam ar arvien steidzamāka. Tieši desmit gadus pēc tam, kad es pirmo reizi iztirzāju stāsta līniju, grāmata beidzot tika publicēta. Tajā pašā gadā es atklāju, ka man par izbrīnu un pilnīgu šausmu runāju televīzijā visizdevīgākajā laikā un vēlāk veicu tūri no krasta līdz krastam pa ASV. Kādi sapņi mani ievilka?
Pēc 16 romāniem vēlāk plus divi dēli un trīs mazbērni un pēc 30 gadiem, braucot atpakaļ un uz priekšu starp Lenigonu Brekonšīrā un Safolku un Ziemeļeseksu, es atklāju, ka beidzot pakļāvos hiraetas vilcei (nostaļģiskais tieksmei uz mājām) un pārcēlos uz pilnu slodzi atpakaļ uz Velsas robežām, pašai Hay. Tuvojas pilns aplis, varētu teikt.
http://www.barbara-erskine.co.uk/
Romāni.
Komentāri (0)
Komentāru vēl nav.