Tostarp slavenais tēvs savu meitu vispār redzējis tikai vienu reizi – viena mēneša vecumā. Viņa dzimusi 1815.gada decembrī, bet 1815.gada aprīlī Bairons izšķīrās no sievas un aizbrauca no Anglijas. Meiteni par Augustu nodēvēja par godu tēvamāsai, ar kuru dzejniekam bija uzplaucis visnotaļ neķītrs sakars, taču pēc šķiršanās viņas mātes mājā šo vārdu neviens nekad skaļi neizrunāja, dēvējot meitenīti tikai par Adu. No šā nama mājas bibliotēkas bija izņemtas arī pilnībā visas Adas tēva grāmatas…

Tostarp pētnieki apgalvojuši, ka noslieci uz eksaktajām zinībām Ada mantojusi tieši no mātes Anabellas Milbenkas, kura savulaik pat esot dēvēta par “paralelogramu karalieni”. Jau pietiekami agri pamanījusi meitas uzaicināja viņu skolot savu bijušo skolotāju, skotu matemātiķi A.de Morganu un viņa sievu A.Somervilu, un jau 13 gadu vecumā Ada savā albumā iezīmējusi pārsteidzoši kvalitatīvus lidaparātu rasējumus.

No saviem privārtskolotājiem Ada uzzināja Kembridžas matemātikas profesors Čārlza Bebidža vārdu, pēc neilga laika iepazīstoties ar viņu gluži personīgi. Tajā laikā Bebidžs nodarbojās ar kādas skaitļojamās mašīnas izstrādāšanas projektu, un tai bija paredzēts veikt skaitļojumus ar precizitāti līdz divdesmitajai zīmei. Dažādu iemeslu dēļ projekts tā arī neīstenojās, taču Ada bija piedalījusies šajās izstrādēs, un viņai tur viss bija neglābjami iepaticies. Tulkojot itāļu zinātnieka L.Menebrea darbu, viņa aizrautībā papildināja tekstu ar sīkiem saviem komentāriem un piezīmēm, tādējādi lielā mērā krietni pārspējot pašu autoru.

Adai izdevās minētajā mašīnā saskatīt to, ko nebija spējis nojaust pat tās izgudrotājs, proti: “Mašīnas būtība un lietošanas uzdevums mainās atkarībā no tā, kādu informāciju mēs tajā ieliekam. Mašīna spēs rakstīt mūziku, gleznot un zinātnei norādīs tādus ceļus, kurus neviens nekad un nekur nav redzējis”. Ada paredzēja datora iespējas jau krietnu laiku vēl pirms tā izveidošanas. Viņa aprakstīja Bernulli skaitļu uzskaitļošanas algoritmu analītiskajā mašīnā, un tā bija pirmā datoram uzrakstītā programma. Lai arī Bebidža mašīna paša izgudrotāja laikā vēl nemaz nebija uzkonstruēta, tieši Adu uzskata par pirmo programmētāju cilvēces zināmajā vēsturē.

Tā dēvētajā augstākajā sabiedrībā pēc apprecēšanās par grāfieni Lavleisu kļuvusī Ada izraisīja neviltotu sajūsmu, jo, kā vēstījuši laikabiedri, vēl bez izcila prāta daba viņu bija apveltījusi arī ar satriecošu ārējo daiļumu. Tādēļ aprobežotākie laikabiedri viņu turēja aizdomās par tiešiem kontaktiem ar velnu, un viņa ne tikai nenoliedza šīs “baumas”, bet pat gluži apzināti ar dažādiem saviem izteikumiem tikai pielēja eļļu ugunī. Piemēram, kādā vēstulē Bebidžam, iztiekot pilnībā bez jebkādas koķetēšanas, viņa pauda: “Es esmu vai nu eņģelis, vai velns. Katrā ziņā Jums, Čārlz Bebidž, es kalpoju gluži kā velns; es Jums izsēju Bernulli skaitļus”. Savukārt citureiz viņa maksimālā pašpārliecinātībā apgalvoja: “Zvēru pie velna, nepaies ne desmit gadi, un es no pasaules uzbūves noslēpumiem būšu izsūkusi pietiekami daudz dzīvības sulas. Tā, kā to nav spējīgi paveikt parastie mirstīgie prāti un mutes. Neviens nezina, cik šaušalīgs neizmantotais spēks vēl dus manā elastīgajā būtībā…”

Avotos vēstīts, ka Ada savu iecienīto nodarbošanos nepameta ne pēc apprecēšanās, ne arī pēc tīs bērnu laišanas pasaulē. Var piebilst, ka par viņas vīru kļuva barons Kings, kurš neilgi pēc tā mantoja lorda Lavleisa titulu, un viņš nelika nekādus šķēršļus sievas aizrautībai, turklāt vēl nesavtīgi materiāli atbalstīja viņu. Tostarp arī viņa pati centās sarūpēt papildu līdzekļus un darīja to krietni vien neparastā veidā. Kopā ar Bebidžu viņi sāka izstrādāt īpašu bezzaudējuma sistēmu likmju likšanai hipodromā. Izrādās, papildu visam Ada vēl bija arī neglābjama, azartiska spēlmane. Proti, pat zaudējot ievērojami lielu naudas summu, viņa vienalga nekad neapstājās un turpināja spēlēt, līdz pat tam, ka paslepus no tuviniekiem bija pamanījusies skriešanas sacensībās iztērēt pilnībā visu savu naudu. Vārdu sakot, tie, kuri puslīdz pazīst šo atkarības “drēbi”, labi saprot, par ko šeit ir runa…

Reiz viņa kļuva pat par šantāžistu upuri, saņemot draudus par viņas kaunpilnā noslēpuma atklāšanu. nācās meklēt vēl kaut kādas iespējas papildu līdzekļu sarūpēšanai. Avotos pausts, ka no pilnīgas izputēšanas lordu ģimeni izglābusi tikai Adas… pāragrā nāve. Viņa nomira no vēža 1852.gadā, tikai burtiski dažas dienas nenodzīvojot līdz savai 37 dzimšanas dienai, proti, tieši tāpat kā viņas odiozais un vienlaikus ģeniālais tēvs, kuru viņa nekad nebija redzējusi, bet kuram līdzās viņu apglabāja Baironu dzimtas kapenēs.

Jāpiebilst, ka Adas un Čārlza Bebidža idejas iemiesojumu realitātē guva tikai 1991.gadā, kad pēc Bebidža rasējumiem uzbūvēja viņa izgudroto skaitļojamo mašīnu, lai gan tāds darbības ātrums, protams, jau tad nebija lāgā salīdzināms ar modernajām mašīnām, taču tieši šis prototips katrā ziņā kalpoja kā radošs pamudinājums.