Latvijas Fantāzijas un Fantastikas Biedrība: Atceroties vecos laikus.

Mazs ekskurss pagātnē par to, kā radās mana mīlestība uz fantastiku.
Protams, sākās viss ar pasakām. Pirmā pasaku grāmata, ko man uzdāvināja, bija „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, ko es jau sešu gadu vecumā cītīgi lasīju. Bet no stāstītajām pasakām vislabāk patika „Sarkangalvīte un vilks”, bija baigi, bet beigās visi palika dzīvi, izņemot vilku. Tad iesākās dzīvnieku pasaku periods. Tās patika vislabāk. Pēc tam pieaugot, dabiski, ka brīnumu pasakas. Lielais „Latviešu tautas pasaku” sējums. „Zelta ota”, bet visvairāk patika vēlāk iznākušās „Igauņu tautas pasakas” un vēlāk iepazītie populārie literāro pasaku varoņi. Arī multfilmās. Grāmata, kuru lasot es smējos tā, ka vecākiem likās, ka ar mani nav labi, bija „Barankin, esi cilvēks!” Vēlāk vislielāko iespaidu atstāja „Smaragda pilsētas burvis” un tā turpinājums. Pati pirmā saskarsme ar zinātnisko fantastiku man laikam saistās ar Jefremova romānu „Andromēdas miglājs”, kura sākumu izlasīju žurnālā „Zvaigzne”, diemžēl pie turpinājuma netiku, jo nākošā gadā vecāki žurnālu nebija pasūtījuši. Izdevās antikvariātā nopirkt grāmatu, ko esmu lasījis kādas 15 reizes.

Vēl iespaidoja Mihailova „Sevišķā Nepieciešamība” un tad jau sāka iznākt sērija „Fantastikas pasaulē”, kurā bija arī labas grāmatas. Kādu laiku manu mīļāko grāmatu topā bija Šaļimova „Dārdu aizas noslēpums”. Vispār, 60. gadu vidū manā bibliotēkā jau bija apmēram 100 grāmatu, priekš tiem laikiem daudz ģimenē, kurā neviens cits grāmatas nelasīja. Protams, ne jau visas – fantastika. Un lasīju es arī bibliotēkas grāmatas. Kad bija mazāk, pārlasīju tās visas katru gadu, vēlāk tikai interesantākās. No kino visvairāk toreiz esmu skatījies „Vētru planētu”, kad mums jau bija televizors, nepalaidu garām nevienu reizi, kad to rādīja. Vēl atmiņā palikusi filma „Divu okeānu noslēpums” un viena čehu daļēji animētā filma pēc Žila Verna romānu motīviem, kuras nosaukumu vienmēr aizmirstu. Krieviski tā bija tulkota ar nosaukumu „Bekapa salas noslēpums”. Vēl patika vecās padomju (krievu) pasaku filmas. Jā, cītīgi lasīju arī Žila Verna darbus. Laikam visvairāk skatītā fantastikas filma tagad joprojām ir „Zvaigžņu karu” klasiskā triloģija, ko esmu redzējis kādas 10 reizes. 70. gados es jau biju zvērināts zinātniskās fantastikas fans. Kā toreiz sauca – pasaku fantastika – padomju laikos praktiski nebija sastopama. Nemaz jau nerunājot par šausmu literatūru – vienīgi Gogoļa klasika un varbūt vēl Po. Toties, pirmais darbs, kurā es burtiski ieniru un bija grūti atgriezties realitātē, bija „Gredzena pavēlnieks”. Man laimējās ar labu tulkojumu – poļu valodā. Tolaik, fantastikas literatūras bada apstākļos, jo Latvijā arī krievu valodā izdotās un tulkotās grāmatas bija milzīgs retums, es biju nedaudz ielauzījies poliski. Jo poļu grāmatas bija nopērkamas veikalā „Globuss”, arī no rietumu autoriem. Baigi patika Oldisa romāns „Bez apstāšanās”. „Gredzenu pavēlnieku”, izmantojot speciāli nopirkto vārdnīcu (nedabūju poļu-latviešu, bija jāiztiek ar poļu-krievu), lasīju kādu mēnesi un tas bija fantastiski. Varbūt tāpēc, ka regulāri vajadzēja ainas piedomāt klāt, jo 100% visu nesapratu.
No nefantastiskajām grāmatām uz mani vislielāko iespaidu atstāja Džeralda Darela un vēl dažu citu dabas pētnieku un ceļotāju grāmatas. Piemēram, Tūra Heijerdāla „Ceļojums ar Kon-Tiki”, Viljama Villisa „Ar plostu pāri Klusajam okeānam”. Atklāti pateikšu, pirms tam es nekāds dabas mīļotājs nebiju. Darels mani izmainīja. Bet par mīlestību uz fantastiku man jāpateicas tautas pasakām, „Andromēdas miglājam” un - ne visai laimīgai, ar slimošanām pilnai bērnībai, kad faktiski vienīgajam bērnam ģimenē slimojot citas nodarbes, kā lasīšana, nebija. Saka jau, ka laimīgi cilvēki grāmatas nelasa...