Atcelt nāvi?

2019.gada februāris

Ieva Melgalve lasītājam ir pazīstama kā zinātniskās fantastikas grāmatu autore, kaut viņas literārā darbība aizsākās jau 1996.gadā ar skandalozajām “Definīcijām”. Tomer jāsecina, ka tieši fantastikas žanrā Ievas Melgalves literārās dotības izpaužas visspēcīgāk – romāns “Mirušie nepiedod” (2013) Latvijas Literaturas gada balvai nominets kā labākais prozas darbs, tāpat arī grāmata bērniem “Bulta, Zvaigzne un Laī” (2014).

Romāns “Vēsais prāts” ir sarežģits un daudzslāņaini lasāms – no vienas puses, zinātniska fantastika (kaut gan autore atrunājas, ka tā nav!), no otras puses – detektīvromāns, tomēr darbs nav ierobešojams šaurās žanru kategorijās, un tas nenoliedzami rāda autores meistarību uzrakstīt grāmatu, kuru atkarībā no interesēm var lasīt gan detektīvu, gan zinātniskās fantastikas, gan arī folozofiskas literatūras cienītāji. Autore veikusi nopietnu izpētes darbu, iekausējot romānā zināšanas par transhumānismu, krionikas teorijām, lieto sasauces ar pasaules literatūras fenomeniem: romāna sākumnodaļa nedaudz raisa asociācijas ar Dena Brauna romānu “Da Vinči kods”; mirstošā Helēna atstāj norādes savam atradējam, kurš pratīs un zinās kā atšifrēt viņas vēstījumu, tomer nozīme šim vēstījumam ir pavisam cita: atcelt nāvi (14 lpp.). Varbūt tieši šis galvenās varones domu izteikums ir visa romāna atslēgas frāze – vai iespējams atcelt nāvi?

Romāna sižets sākotneji šķiet ļoti vienkāšs – savā dzīvoklī ar modernas teghnoloģijas palīdzībau ir nogalināta ievērojama, ekscentriska zinātniece Helena, krionikas atbalstītāja. Tiek atrasts viņas līļķis, turklāt pazudusi Helēnas galva - slepkava to nozāģējis. Tiktāl romāns ir kārtīga detektīvtrillera cienīgs, taču sižets sazarojas, aktuāls kļūst jautājums, vai Helēna tiešām ir mirusi un kurš ir viņas īstais slepkava. Šādā lasījumā apmierināti būs tie, kuri romānā meklēs klasisko darbību: slepkavība – slepkavības izmeklēšana – vainīgā atrašana.

Tomēr romāns ir būvēts daudz sarežģītāk. Viscaur romāna vēstījumam mijas gan tagadnes, gan pagštnes laiktelpa, mainās stāstītāju balsis un romānā tēlotās realitātes redzējums, pasaules uztvere. Runā gan pati Helēna, gan viņas draugi un tuvinieki, katrs redzot citādu Helēnu, viņas dzīvi un arī nāvi. Paraleli tam notiek slepkavības izmeklēšana, arvien vairāk izvēršot jautājumu – kas ir nāve un ko iespējams uzskatīt par nāvi.

Šeit uzteicama autores radītā tēlu galerija, rakstniece ļoti teicami veidojusi kolorītus tēlus. Romāna centrālā varone Helēna, teju mītiskā būtne Satu, par kuras dzimtes identitātes piederību lasītājam tiek atstāta brīva telpa iztēlei un apziņai, ka mēs patiesībā varam būt jebkas, kas vien vēlamies. Romāna noslēgums liek uzdot jautājumu, vai mēs visi, kuri dzīvojam šobrīd, atbilstam šodienai. Jo pretošanos idejai par cilveka nepirstību un ļauj uzdot jautājumu: kā patiesībā ir labāk?

Ar prieku jāatzīst, ka autorei ir izdevies radīt nepārspīleti visszinīfa izmeklētāja tēlu, kuram atklasmes birst kā no zila gaisa, un tas ir liels kompliments romāna detektīvžanra līnijai.

Mazliet nepārliecinošs un romānā neiederīgs šķiet Vikas tēls un iepītā maģias līnija, kaut gam arī tā veido it kā līdznostatījumu”nāve kā zinātniski uztverams fenomens un nāve kā tāda, kas nepastāv mītiskajā pasaulē, ja prot ieskatīties aiz tās robežām. Varbūt tieši šādās pretrunās arī atklājas romāna daudzveidīgās lasījuma iespējas. Un vai gan zinātne savā ziņā arī nav maģija?

“Vēsais prāts” nenoliedzami ir intelektuāla grāmata, kur galvenais nav klasiskais “kurš vainigs”,  jo tieši šis jautajums grāmatā ir neviennozīmīgs – vai vainīgais patiešām ir un vai upuris patiešām ir miris. Grāmata liek domāt arī par tādiem jautājumiem kā dzīvības un nāves peripetijas, tā risina mūžseno jautājumu, kas tad īsti ir cilvēks – mirstīgā čaula, kuru var iznīcināt, kura var ciest no slimībām, no neatbilsmes mūsdienu vispārpieņemtajiem skaistuma standartiem, vai tomēr cilveks ir daudz sarežģītāka smadzeņu darbības procesos radīta informācijas kopa, kas spētu eksistēt arī ārp;us miesīgās čaulas.