Pusnakts ir kātu. Kā signālu dodot, kā zīmi
Par to, ka nu sācies ir laiks, kurā vara
Pieder Tumsai, kā aizsmacis čerkstiens skan krauciens, un krauklis
No zara kā ēna noslīd un nozūd prom tumsā,
Kas pleš savus spārnus pār mežmalu kluso.

Pusnaktī sumpurnis kapsētā skrimšķināt sāk
Cilvēku kaulus no kapiem tos rakdams ar steigu.
Brīžiem truli pablenž ar redzokļiem sārtiem uz augšu,
Kur kā redzoklis milzīgs glūn asiņains mēness pie debess,
Smīnīgs vērotājs vēsais, tad pieplok atkal pie zemes un rokas.

Šermīgs kauciens skan tālumā spalgi kā taure.
Tā ir vilkača pusnakts dziesma, ko dzied tas,
Purnu pacēlis savu pret mēnesi tālo, savu niknumu, naidu,
Savu mūžseno asinskāri šai saucienā skaļā izteikdams skaidri,
Tā kā pat sumpurnis—brālēns aprimst uz mirkli un ausīties sāk…

Dūkdams kā vabole gaisā, pār zemi aizšalko rīts,
Pielej ar gaismu un siltumu pamales visas, un — rau! —
Abpus ciematam vientuļam stinguši stāv
Briesmoņi abi, par akmeni tapuši nu,
Divas statujas uz kalnu un meža fona…