Slepenie lidojumi

1949.gada 17.jūnija rītā amerikāņu izlūklidmašīna slepeni ielidoja Turcijas gaisa telpā. Apkalpei bija dots uzdevums nofotografēt Padomju Savienības un Turcijas robežas posmus, kas interesēja CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde) un AMIP (Aizsardzības ministrijas izlūkošanas pārvalde).

Lidojot netālu no Ararata kalna 4 kilometru augstumā apkalpe tā nogāzē pamanīja kaut ko līdzīgu “milzīgam 150 metrus garam kuģim, kas daļēji rēgojās ārā no biezas ledus kārtas. Lai nofotografētu rietumu nogāzi, fotogrāfam bija jāizvēlas labs leņķis, tāpēc pilots sāka manevrēt.

Uzņemtās fotogrāfijas nekavējoties tika klasificētas, lai gan baumas par tām militārpersonu vidū klīda daudzus gadus. Gaisa spēku inženieru topogrāfiskā centra, kas atradās Fortbelvuārā, Virdžīnijā, pulkvežleitnants Roberts Livingstons vienu no attēliem 1954.gadā redzēja. Robertam un viņa komandai tika uzdots aprēķināt taisnstūrveida “kuģa zem ledus” izmērus. Tad, kad darbs bija pabeigts, vadība fotogrāfiju un aprēķinu melnrakstus atņēma.

1957.gada 10.septembrī izlūklidmašīna U-2, kas lidoja virs Turcijas, novirzījās no kursa, lai nofotografētu Araratu. CIP speciālisti cerēja iegūt daudz precīzākus “Ararata anomālijas” attlus, taču viņi kļūdījās. Taču pat 1974.gadā, kad virsleitinants Lonijs Makkluns lūdza piekļuvi fotogrāfijām, CIP atbildēja ar meliem: “Šo fotogrāfiju meklēšana nedeva rezultātus”. Lonijam nepalīdzēja pat augsta līmeņa drošības piekļuves esamība, kas ļāva viņam uzzināt par attēlu, kas uzņemti no U-2 borta, esamību.

Porčers Teilors, Ričmondas ubniversitātes profesors, 1973.gadā apmeklēja Vestpointas Militāro akadēmiju. Lekciju par aerofotogrāfiju atšifrēšanu laikā jaunais kadets pirmo reizi dzirdēja par to, ka CIP licis Noasa šķirsta fotogrāfijas uzņemt ne tikai no lidmašīnām, bet arī no satelītiem. Divdesmit gadus vēlāk viņam bija iespēja pārbaudīt, vai tā ir taisnība. Publiskās tikšanās ar CIP direktora vietnieku Džordžu Kārveru laikā profesors viņam pajautāja par šķirstu. Kārvers atzinās: “Es neatceros, ka CIP būtu īpaši pētījis jautājumu par Noasa šķirstu, taču atceros, ka tika uzņemtas Ararata kalna fotogrāfijas, un tajās bija redzams kaut kas dīvains”.

Profesors sāka bombardēt militārpersonas un CIP ar lūgumiem deklasificēt fotogrāfijas. Tiktu no viņām vaļā, 1995.gadā AMIP viņam iedeva sešas 1949.gada fotogrāfijas, kurās bija fiksēta vispārēja kalna panorāma. Vienā no tam ir redzams, ka kalna galā, tieši zem krātera, no ledus un sniega apakšas iznirst regulāras formas objekts. Saprotot, ka attēli sabiedrību satrauks, izlūki pavadvēstulē rakstīja: “Anomālija atrodas bīstamā vietā netālu no Ararata virsotnes. Acīmredzot, ledus uz kalna nogāzēm aiz sevis atstāj garas taisnas svītras”.

Gadu desmitiem CIP fotografēja Araratu. Satelīti un to tehniskie parametri mainījās, bet mērķis palika nemainīgs.

Meli un dokumenti

Deklaisificētie CIP dokumenti pierāda, ka izlūkdienesta darbinieki gadu no gada darīja vairāk nekā tikai fotografēja Ararata ledājus. No 1975.gada 27.marta līdz 5.aprīlim franču pētnieks Fernands Navarra, viens no retajiem mūsdienu cilvēkiem, kas uzkāpis Ararata kalnā, viesojās ASV. Viņam izdevās sadraudzēties ar kurdiem un uzpirkt Turcijas robežsargus, lai viņi kāpšanai netraucētu. Navarra atrada vietu, kur no zemledus rēgojās desmitiem, ja ne simtiem baļķu, un atveda vairākus koka gabalus.

Amerikā Navarra nodarbojās ar savas grāmatas “Noah’s Ark: I Touched It” (Noasa šķirsts: es tam pieskāros) popularizēšanu un izstādes organizēšanu. Izstādes eksponātu vidū bija koka paraugs. CIP aģenti apmeklēja francūža izstādi. Viņiem bija dots uzdevums iegūt gabaliņu koksnes, lai varētu “salīdzināt ar citiem paraugiem”. Dokumentos nav teikts, vai uzdevums tika izpildīts, un par ko liecināja analīze. Par daudz ko runā fakts, ka koksne no iespējamā Noasa šķirsta CIP bija jau pirms Navarras ekspedīcijām.

Navarras atvestā neklasificētā koka radiooglekļa analīze pierādīja, ka tas tika nocirsts nevis Noasa laikā, bet 650. plus mīnus 50.gadā pirms mūsu ēras. Francūzism visticamāk, atrada Sv.Jēkaba augstkalnu klostera, kuru bija iznīcinājusi zemestrīce, drupas, un ar laiku tās bija pazudušas zem sniega un ledus.

Smitsona institūta darbinieks Deivids Dakvorts pastāstīja, ka 1968.gadā viņiem tika atvestas vairākas kastes ar “antīkiem darbarīkiem” un koka gabaliem. Kravā bija Ararata fotogrāfijas un kaut kas, kas izskatījās pēc kuģa, kas atrodas ledū. Sākumā neviens neslēpa, ka atvestie atradumi ir saistīti ar Noasa šķirstu, taču drīz vien viss mainījās. Cilvēki civilās drēbēs paņēma paraugus un darbiniekiem aizliedza runāt par kravas saturu.

Dakvorts daudzus gadus klusēja, bet galu galā vairs nespēja to izturēt. Viņa stāsts parādījās 1981.gadā Violetas Kamingsas grāmatā “Vai kāds tiešām ir redzējis Noasa šķirstu?”. Uzreiz pēc grāmatas izdošanas Dakvortu apmeklēja FIB un ieteica turēt muti ciet.  Kāds turpināja uzraudzīt visas publikācijas par šķirstu un iespēju robežās apturēja informācijas noplūdi.

Iespējams, ka koksne no Smitsona institūta bija starp “citiem paraugiem”, kas bija CIP rīcībā. Mēs zinām, ka CIP bija tā, kas rūpīgi uzraudzīja literatūru par Noasa šķirstu. Vienā no ziņojumiem ir ietverts Tomasa Nelsona grāmatas “Ararata šķirsts” apskats. Analītiķis uzsvēra, ka autors ir dzirdējis par slepenam kalna fotogrāfijām un veltījis tām vairākas lappuses.

Kamingsas un Nelsona grāmatas izraisīja interesi par šķirstu. 1982.gadā “Apollo 15” astronauts Džeimss Ervins vērsās pie bijušā Nacionālā attēlu interpretācijas centra darbinieka Dino Brudžoni ar lūgumu, lai pasaka patiesību. Brudžoni meloja, ka CIP “nekad nav atradusi pierādījumus par šķirsta esamību”. Tiklīdz astronauts nolika klausuli, Dino brīdināja savus kolēģus par notikušo sarunu.

CIP deklasificētajos dokumentos nav neviena papīra, kas datēts laikā no 1983.gada līdz 1991.gadam. Vai nu izlūki ir zaudējuši interesi par šķirstu, vai arī šo gadu dokumenti vēl nav publiski izpausti.

Vilšanās laiks

1994.gada 7.februārī CIP direktora vietnieks zinātnisko un tehnisko jautājumos informēja CIP direktoru Robertu Džeimsu Vulsiju par to, ka aģentūra “šobrīd neveic nekādus Noasa šķirsta papildus meklējumus Ararata kalna apgabalā”. Dokuments ir atzīšanās, ka CIP meklēja šķirstu, bet pēc tam nez kāpēc pārtrauca tā meklēšanu.

Gadu vēlāk amerikāņu laikraksti ziņoja par īpašu sanāksmi, kurā piedalījās viceprezidents Als Gors. Tika apspriesti satelītu izlūkošanas jautājumi. Lai izklaidētu garlaikotos viesus, viņiem tika rādītas Ararata fotogrāfijas, kuras uzņēmis satelīts “Keyhole-11”. To izšķirtspēja ļāva ieraudzīt vismazākās detaļas. Viesi nolēma, ka fotogrāfijās nav attēloti sena kuģa gabali, bet gan akmeņi, kas rēgojas no sniega apakšas.

CIP piekrita šim viedoklim. Speciālās izpētes nodaļas direktors Vards Svans apliecināja savai priekšniecībai, ka “rūpīgajā Ararata fotogrāfiju, kas uzņemtas laikā no 1990.gada novembra līdz 1992.gada janvārim, pārbaudē nekas pārliecinošs nav atklāts. Redzamas ir tikai divas akmeņainas vietas, kas rēgojas no sniega un ledus apakšas”.

Komerciālie satelīti “Iconos” un “Quick Bird” Noasa šķirsta entuziastu uzdevumā arī filmēja Ararata nogāzes. Rezultāti bija neapmierinoši: tas, kas no viena leņķa izskatījās kā milzīgs kuģis, no cita leņķa parādījās kā bezveidīgi bluķi.

Visi uz jaunajām fotogrāfijām reaģēja ar dažādu entuziasma pakāpi. Dainels Makgiverns preses konferencē 2004.gadā Vašingtonā sacīja: “Tie absolūti precīzi pierāda, ka kalna malā guļošais aptuveni 183 metrus garais objekts ir cilvēka roku darbs. Tagad esam sākuši sarunas ar Turcijas valdību, lai mēs varētu veikt pētījumus. Tad varēsim droši pateikt, vai šis ir leģendārais šķirsts, uz kura Noass un viņa radinieki dzīvoja plūdu laikā. Mēs neveiksim izrakumus vai materiālu vākšanu. Mēs plānojam objektu tikai tuvplānā fotografēt, lai jūs visi to varētu ieraudzīt”.