Pirmā. Pasakas parasti aplūko tikai vienu, galveno notikumu. To, kas ir visa stāstījuma pamats. Fantāzijā parasti notikumu ir daudz un tie var būt savā starpā nesaistīti. Pasakas piemērs, Maija un Paija.
Otrā. Pasaku tēli parasti ir vienveidīgi. Tie nemainās stāstījuma gaitā. Labais paliek labs, sliktais - slikts. Kāds sākumā, tāds beigās. Fantāzijā var notikt tēla izaugsme uz labo vai ļauno pusi. Tēli nav divdimensionāli.
Trešā. Pasakās, varonim parasti palīdz kādi brīnumpriekšmeti vai kāda dievība. Vai arī padarīti labi darbi. Fantāzijā varoni glābj arī paša spēki: garīgi vai fiziski. Labs piemērs - Konans.
Aišķirības.
https://mape.gov.lv/api/files/0FBB230D-2306-45A3-8FA6-DE8B8C4440B7/download
Pasaku definīcija.
Pasakas ir īsi stāsti, kas bieži paredzēti bērniem, un tajos ir burvju radības, cilvēki un vietas. Tāpat kā cita veida stāstos, arī pasakās ir sākums, vidus un beigas, varoņi un antagonisti, kaut kāds konfliktu veids un atrisinājums. Tomēr pasakās ir maģiski elementi, piemēram, runājoši dzīvnieki vai priekšmeti, un apburta vide, piemēram, tālu esoša valstība vai mežs. Pasakas bieži sākas ar frāzi: “Kādreiz”, un tām ir laimīgas beigas. Labie varoņi vienmēr triumfē pār ļaunajiem varoņiem, ir mācītas stundas, un vienmēr ir solījums par laimīgu mūžu. Pasakas atšķiras no fantastikas, jo tajās tiek pieņemts, ka maģiskais aspekts ir tikai tā, kā lietas notiek, nevis skaidra stāsta sastāvdaļa. Arī pasakām bieži ir morāle, turpretī fantāzijas stāstiem var būt vai nav.
Terminu “pasaka” franču rakstniece Madame d'Aulnoy pirmo reizi izmantoja 1600. gadu beigās. Viņa sauca savu darbu par conte de fẻe , kas franču valodā nozīmē “pasaka”. Tiek uzskatīts, ka dažām pasakām, piemēram, “Skaistule un Briesmonis” un “Rumpelrūķis”, ir vairāk nekā četri tūkstoši gadu, un tās ir mutiski nodotas ilgi pirms to pierakstīšanas. Daudzas mūsdienu pasakas laika gaitā ir attīstījušās un tiek izstāstītas daudzās variācijās visā pasaulē. Precīzu pasakas vēsturi ir grūti izsekot, jo daudz šī žanra agrākos laikos bija atkarīga no mutiskās tradīcijas.
Mūsdienās pasakas joprojām ir mutvārdu formā, bet biežāk tās ir publicētos darbos un pat veidotas filmas. Tos bieži izmanto, lai pasniegtu stundas un izklaidētu jebkura vecuma cilvēkus. Pasaku žanru bieži mācās skolā, un to var izmantot, lai mācītu viedokli rakstiski, kur skolēniem tiek lūgts pārrakstīt populāru pasaku no cita varoņa viedokļa, bieži mainot stāstu dramatiski. Tā kā pasakām ir atšķirīgi iestatījumi, varoņi un sižeti, tās bieži mācās arī lasīšanas stundās. Pasakas tiek rakstītas vēl šodien, taču daudzi no mums zināmajiem un iemīļotajiem stāstiem ir bijuši daudzus, daudzus gadus.
https://www.storyboardthat.com/lv/genres/pasakas
MI Google kopsavilkums.
Pasaka un fantāzija ir divi radniecīgi, taču atšķirīgi literatūras žanri. Galvenā atšķirība ir tāda, ka pasakas balstās uz mutvārdu folkloru, simboliem un skaidru morāli, kamēr fantāzija piedāvā izvērstu, detalizētu pasauli ar saviem loģikas un maģijas likumiem.
Šeit ir detalizētāks abu žanru salīdzinājums:
Pazīme.Pasaka.Fantāzija (Fantasy)
Izcelsme: Pasaka. Radusies no tautas folkloras, mutvārdu tradīcijām un mītiem. Pasaules uzbūveVieta un laiks ir neskaidri un vispārīgi ("Reiz senos laikos, aiz deviņiem kalniem..."). Noteikumi un maģija. Maģijai nav loģiska izskaidrojuma. Tā vienkārši notiek (piemēram, ķirbis pārvēršas par karieti). Tēli. Arhetipiski un vienkārši. Tēli bieži iedalās tikai "labajos" un "ļaunajos" (bārenīte, ragana, princis). Mērķis un morāle. Mācīt morāles nodarbību. Labais vienmēr uzvar ļauno, un stāsts beidzas laimīgi. Apjoms. Īss, koncentrēts sižets, kas vērsts uz vienu notikumu vai pārbaudījumu. Galvenais secinājums. Pasaka ir kā sens, simbolisks sapnis ar pamācību beigās.
Fantāzija. Moderns literatūras žanrs, ko rada konkrēts autors (piemēram, Dž. R. R. Tolkīns). Pasaule ir detalizēti izstrādāta, tai ir sava vēsture, ģeogrāfija, kartes un kultūra. Maģijai bieži ir stingri noteikumi, sistēma un ierobežojumi, kas lasītājam tiek izskaidroti. Tēli. Kompleksi un psiholoģiski daudzslāņaini. Tēliem ir iekšēji konflikti, un tie laika gaitā mainās. Mērķis un morāle. Izpētīt sarežģītas tēmas (vara, politika, morāles pelēkās zonas). Labā uzvara nav garantēta. Apjoms. Apjomīgi romāni vai grāmatu sērijas ar daudziem paralēliem sižetiem. Galvenais secinājums. Fantāzija ir pilnībā uzbūvēta alternatīva realitāte, kurā autors aicina lasītāju dzīvot un izzināt tās sarežģītos noteikumus.
Literārā pasaka
(angļu literary fairy tale / fairy story, vācu das Kunstmärchen / Moderne Märchen, franču Conte de fées, krievu литературная сказка), arī mākslinieciskā pasaka, autorpasaka, oriģinālpasaka.
Konkrēta autora rakstīts brīnumains vēstījums prozas, retāk dzejas, izteiksmē par faktiski neiespējamiem notikumiem un varoņiem, kas apveltīti ar pārdabiskām spējām.
https://enciklopedija.lv/skirklis/194996-liter%C4%81r%C4%81-pasaka
Fantāzijas literatūra.
Fantāzijas literatūra (angļu: fantasy literature) ir literatūras (galvenokārt — prozas) tematisks paveids; fantāzijas literatūrā attēloto pasauļu, tēlu, notikumu, sižetu pamatā parasti ir maģija un cita rakstura pārdabiski spēki. Fantāzijas literatūra ir spēcīgi ietekmējusies no mitoloģijas, viduslaiku leģendām, tajā bieži sastopami dažādi mītiska rakstura motīvi un tēli, un darbība fantāzijas literatūras darbos bieži vien noris vidē, kas līdzinās viduslaiku pasaulei — lai gan pastāv arī, piemēram, tā sauktā pilsētas fantāzija (urban fantasy), kur darbība var risināties arī mūsdienu pilsētās.
Vēsture
Par fantāzijas literatūras pirmsākumiem mēdz uzskatīt gotisko literatūru (Mērija Šellija u.c. autori), lai gan dažkārt fantāzijas literatūra tiek aplūkota plašākā kontekstā, tās aizsākumus saistot ar pārdabiska satura literatūru vispār, un tādējādi šajā kontekstā iekļaujot pat, piemēram, Homēra eposus un citus mitoloģiska rakstura darbus.
Par fantāzijas literatūras aizsācēju jēdziena mūsdienu izpratnē tiek uzskatīts angļu filologs un rakstnieks Džons Ronalds Rūels Tolkīns (1892—1973), romāna "Hobits" un triloģijas "Gredzenu pavēlnieks" autors. Līdzās Tolkīnam kā mazāk nozīmīgs, bet tomēr svarīgs autors minams arī Roberts Hovards (1906—1936); ietekmīgs bijis arī Klaivs Steiplzs Lūiss, "Nārnijas hroniku" autors.
Fantāzijas literatūra uzsāka spēcīgu attīstību 50. gados, un ieguva lielu popularitāti tieši pēc Tolkīna "Gredzenu pavēlnieka" publikācijām (1954—55). 20. gs. 50. un 60. gados fantāzijas literatūrai pievērsās aizvien vairāk un vairāk rakstnieku. Kā nozīmīgākie autori minami Terenss Henberijs Vaits, Ursula Le Gvina (Jūrzemes cikls); 70. gados Rodžers Zelaznijs sāka darbu pie "Emberas hronikām", šajā laikā debitēja arī Terijs Brukss; 80. gados "Jaunās Saules grāmatas" ciklu aizsāka Džins Vulfs, bet 1983. g. tika izdota Merionas Zimmeles Bredlijas romāns "Avalonas miglas". 90. gadu un 21. gs. sākuma spilgtākie autori ir Džordžs Mārtins (debitējis jau 70. gados), Roberts Džordans, Filips Pulmens, Nīls Geimens, Brendons Sandersons, darboties turpina arī Ursula Le Gvina u.c.
Tāpat kā zinātniskajā fantastikā, arī fantāzijas literatūrā dominē angļu valodā rakstošie autori; starptautisku atpazīstamību ieguvuši tikai daži citas valodas pārstāvoši autori, piemēram, vācietis Mihaels Ende un polis Andžejs Sapkovskis. PSRS fantāzijas literatūra praktiski neattīstījās, un gandrīz netika tulkoti arī rietumu autoru darbi: fantāzijas literatūra neatbilda valdošās ideoloģijas prasībām. Spēcīgu uzplaukumu Krievijā un Ukrainā fantāzijas literatūra piedzīvoja pēc PSRS sabrukuma.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Fant%C4%81zijas_literat%C5%ABra
P. S. Raksts ir nepilnīgs, jo nav minēti darbi jau no 19. gadsimta. Iespējams, ka raksta autors neuzskata gotisko literatūru un šausmu literatūru par fantāzijas sastāvdaļu. Taču arī bez tā var mimēt spilgtus autorus pirms rakstā minētajiem.
Fantāzija angļu vikipēdijā.
Angļu valodā ir daudz plašāks fantāzijas raksturojums jau no antīkajiem laikiem, bet kā pirmais modernās fantāzijas darbs minēts...
"Lai gan pirms tam tika sarakstīts Džona Raskina stāsts "Zelta upes ķēniņš" (1841), par modernās fantāzijas literatūras aizsākumu parasti uzskata skotu rakstnieka Džordža Makdonalda daiļradi; viņš sarakstīja tādus darbus kā "Fantasti" (1858) un "Princese un goblins" (1872), no kuriem pirmais tiek plaši uzskatīts par pašu pirmo pieaugušajiem paredzēto fantāzijas romānu. Makdonalds būtiski ietekmēja gan Dž. R. R. Tolkīnu, gan K. S. Lūisu. Otrs nozīmīgs šī laikmeta fantāzijas žanra autors bija angļu dzejnieks Viljams Moriss, kurš gadsimta otrajā pusē sarakstīja vairākus romānus, tostarp "Mežs aiz pasaules robežām" (1894) un "Aka pasaules galā" (1896)".
Komentāri (0)
Komentāru vēl nav.