Kaujai gatavi

Bet pagaidām Kaleni un viņu draugi gatavojas izšķirošajai kaujai. Paldies dievam, neviens nevar Krēslas aprakstniekiem pārmest spoilerēšanu (satura atslēgas momentu atklāšana), jo visi tāpat jau zina, ka senais vampīru – pasaules asinssūcēju ciltstēvu Volturi – klans perina plānu – nogalināt Edvarda un Bellas meitiņu Rensemi. Jo, izrādās, pēc vampīru likumiem nevainīgus bērnus nedrīkst „pievērst vampīrticībai”, pat ja to vēlas abi vecāki – kā zināms, arī cilvēks Bella trešajā sērijā jau ieguva nemirstību un nu ir vampirella (kaut gan vampīri, kas ievēro likumus, - tas vien jau ir smieklīgi, jo visās filmās viņi to vien dara, kā šos likumus pārkāpj, ņirgājas par tiem).

Kāda vampīre Irina globālās vampīru kopienas priekšstāvim Aro Volturi (Maikls Šīns) „nostučījusi”, ka meitenīte Rensemi esot pašu vecāku pataisīta par vampīru. Kalieniem par briestošo slaktiņu pavēsta vampīre ar pareģes spējām Elisa, un Edvards Petinsons kopā ar Bellu Stjuarti sāk gatavoties – Edvards pulcē draugus un līdzjutējus, Bella rūpējas, lai tuvākais ģimenes draugs – vilkatis Džeikobs (Teilors Lotners) – uzņemas gādību par bērnu, ja nu liktenīgās batālijas rezultāts nav Kaleniem veiksmīgs.

Skaidrs, ka lielākā daļa Krēslas 5 skatītāju dosies uz kinoteātriem, ne jau lai uzzinātu, ar ko šī jezga beigsies. To Krēslas fanāti zina no galvas, jo grāmatā tak viss aprakstīts. Galvenā fināla filmas atrakcija – kā tas viss būs uzfilmēts (ne velti šī arī ir visdārgākā franšīzes daļa – filmas veidošanas budžets pārsniedz 70 miljonu). Un to, ka pēdējo divu daļu režisors Bils Kondons dikti centies, nevar noliegt. Krēslas beigu akordi „izšauj” tehniskā un specefektu ziņā efektīgi.

Pilnīgi cita lieta ir jautājums – bet kas mums paliek „sausajā atlikumā” pēc šo piecu vampīrsāgas filmu noskatīšanas, izņemot kinoteātrī pavadīto laiku un atstātos latus.

Sekojot viduslaiku dievbijīgā Okamas citātam: „Ļaudis, nevajag vairot iespējas bez vajadzības. Taisnais ceļš ir pats labākais ceļš.”

Poligāma nianse

Ja tā „taisni” raugāmies uz Krēslas jēgu, bez banalitātēm neiztikt. Tas ir stāsts par meiteni, kura iemīlējusi divus – vampīru un vilkati. Šāda „poligāma nianse” ir diezgan drosmīgs žests, jo nedrīkst aizmirst, ka Krēsla sarakstīta tieši no meitenes (topošās sievietes) skatupunkta.

Ir pavisam nopietni cilvēki, kuri analizē Krēslas fenomenu kā spilgtu, lai arī trivializētu, primitīvu tekstu par htoniskām šausmām, kuras izdzīvo katra sieviete, - Bella mirst un augšāmceļas, viņa pārdzīvo un pārvar bailes no dzimumakta, Bella kļūst māte (ne velti gan Meieres romānā, gan filmā bērna dzimšanas sāpīgais process tiek tēlots ginekoloģiski nepievilcīgās detaļās) – proti, runa ir par katras sievietes eksistenciālo baiļu pirmcēloņa – nāves – pārvarēšanu. Rezultātā Bella kļūst nemirstīga, bet ne tikai tāpēc, ka mīļotais objekts viņai dāvā savas „īpašās asinis”. Viņa ir laidusi pasaulē jaunu dzīvību, kas jāsargā kā pašas Bellas nemirstības atslēga. Zīmīgi, ka Krēslas sāga ir pirmais Holivudas blokbasters, kurā kardināli mainīts skata fokuss – tas ir sievietes stāsts.

Oponenti auros – bet kā tad ar Kventina Tarantīno ģeniālo trešo Nogalināt Bilu, kas arī bija himna sievietes spēkam/women power? Mana atbilde – tā bija spēle kinomānu un estētiski izkurtējušu intelektuālu gurmānu teritorijā. Šoreiz runa ir par popsu, par masu kultūru Holivudas zombēšanas galvenajā – tīņu – auditorijā. Bet women power eskalācija sekos – Bada spēles 2 ir rindas kārtībā.