Septītā kontinenta noslēpums
Dažu pēdējo desmitgažu laikā Antarktīdā un ūdeņos, kuri apskauj pašu neizpētītāko kontinentu, tika piefiksēti daži visai atzīmējami notikumi, saistīti ar aizvēsturiskiem radījumiem.
2021.gada rudenī uzreiz vairāki aizrobežu zinātniski-fantastiskie izdevumi publicēja neparasta pētījuma rezultātus. Saskaņā ar pēdējiem zinātniskajiem datiem, apmēram pirms 75 miljoniem gadu Antarktīdas teritorijā nebija ledus un sniegs, tur augušas palmas un bija tropiskais karstums. Dabiski, kontinenta iemītnieki bija sauszemes iemītnieki, ūdenī peldošie un lidojošās aizvēsturiskās ķirzakas. Taču reiz, šodien nezināmu apstākļu rezultātā, kontinentā notika šausmīgs ugunsgrēks. Dega viss, un nelaimīgajiem dzīvniekiem nebija kur dēties. Lielais vairums no viņiem gāja bojā ugunī, daudzi nosmaka no smacējošām gāzēm.
Globālās sasilšanas dēļ nogājušais ledus pārklājs atklāja viņu atliekas, pie kam neierasti lielā skaitā, ko arī atklāja zinātnieki.
Konservēts ūdens
Kopumā šajā stāstā nav nekā brīnumaina un pārdabiska. Tie senie notikumi kopumā ierakstās kopējā vēsturiskā retrospekcijā, kuru atzinusi oficiālā zinātne. Bet tikai rodas jautājums: vai nevarēja daļa peldošo Antarktīdas dinozauru izdzīvot un eksistēt līdz pat mūsu dienām?
Par netiešo apstiprinājumu šai hipotēzei var piedāvāt reliktā ezera Vostok atklājumu, kurš atrodas zem Antarktīdas ledus pārklājuma. Ūdenskrātuve bija praktiski iekonservēta pēdējo 400 tūkstošu gadu garumā. Pirmie ūdens paraugi tika paņemti tikai 2012.gadā, otrie – 2015.gadā. Visi darbi turpinājās ar vislielāko uzmanību divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir grūti pārvērtēt zinātnisko liecību vērtību, kuras dod priekštatu par dzīves apstākļiem uz Zemes pirms 0,5 miljoniem gadu, par tās floru un faunu. Un otra problēma – globālās drošības jautājums. Nav iespējams stādīties priekšā, kādas patogēnās baktērijas un vīrusi dzīvo šajos ūdeņos. Toties precīzi zināms, ka imunitātes pret tām mūsdienu cilvēkam nav.
Jau pirmie pētījumi uzrādīja, ka vairāk kā 3550 metru dziļumā ūdens temperatūra sastāda +40-600, tur komfortabli dzīvo termofilās baktērijas. Pie tam zinātnieki neizslēdza arī gigantiskajā un siltajā pazemes ūdenskrātuvē lielu aizvēsturisku radījumu eksistences iespējamību. Pie tam zem Antarktīdas ir sazarota alu sistēma – par to zinātnei ir zināms jau kopš 1940-tajiem gadiem. Un vispār nav izslēgts, ka šie tukšumi tā vai citādi ir saistīti ar Vostok ezeru un citiem šī kontinenta pazemes rezervuāriem. Vai var senie radījumi pa tiem nokļūt Pasaules okeānā? Šim pieļāvumam ir vērā ņemams arguments: jūrniekiem ir zināmi vairāki gadījumi, kad kuģi pie Antarktīdas krastiem sastapās ar monstriem, līdzīgiem ūdenī peldošām ķirzakām.
Taisni pa kursu dinozaurs!
Viens no pašiem pazīstamākajiem notikumiem atgadījās 1958.gada februārī. Neliels japāņu kuģis, kurš veica zinātniskus pētījumus, devās pa pēdām ledlauzim, kurš tam attīrīja ceļu. Divu kuģu maršruts gulēja garām Karalienes Modas Zemei. Negaidīti starp kuģiem parādījās milzīga nezināma radījuma mugura, kurš bija uzpeldējis virs jūras. Ekipāžas locekļi un zinātnieki, kuri atradās uz kuģa, metās pie borta, lai savām acīm ieraudzītu Antarktīdas piekrastes ūdeņu noslēpumaino apdzīvotāju. Par nožēlu, viss notika tik ātri, ka nofotografēt to nepaspēja, taču pēc daudzksaitlīgiem aprakstiem, radījuma ķermenis bija ne īsāks par 15 m. Augšpusē pa visu tā garumu skaidri bija redzams “zobains skausts”.
Salīdzinot jūras monstra aprakstu ar seno ķirzaku katalogu, zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka bija kļuvuši par lieciniekiem tam, ka okeāna virspusē parādījies viens no ļoti liela pleziozaura paveidiem, jo neviens vairāk no zinātnei zināmajiem Antarktīdas ūdeņu iemītniekiem nebija līdzīgs šim aprakstam.
Protams, ar vienu gadījumu, lai veiktu kādus tālejošus secinājumus, bija maz. Taču nepagāja ne 10 gadu, kad zinātniskā pasaule no jauna satricinājās, pie kam par pleziozaura parādīšanās pie Antarktīdas krastiem lieciniekiem kļuva jau padomju jūrnieki, kurus pieķert faktu sagrozīšanā vai viltus sensācijas radīšanā nekādi nevarēja. Bet lieta bija tāda: 2967.gadā vaļu medību kuģa “Sovetskaja Rossija” (“Padomju Krievija” – tulk.piez.) ekipāža gandrīz pilnā sastāvā ieraudzīja ūdenī radījumu ar čūskas ķermeni, kura garums sastādīja apmēram 14 m, bet platums apmēram 1 m. Tāpat kā iepriekšējā gadījumā, identificēt jūras dzīļu iemītnieku neizdevās. Padomu jūrnieku stāsts par noslēpumaino zvēru tika apstiprināts ar citu valstu kuģu ekipāžu locekļu liecībām, kuri tajā laikā atradās tajā pat kvadrātā. Zinātnieki pamatoti pieļāva, ka kā minimums līdz 1960-tiem gadiem pie Antarktīdas krastiem dzīvoja izdzīvojušu no aizvēsturiskiem laikiem ūdens ķirzaku populācija. Pilnībā iespējams, ka senie monstru peld tur arī tagad, - kāpēc gan viņiem, pārdzīvojušiem visas kataklizmas miljonu desmitgažu laikā, izzust pēdējā pusgadsimtā?...
Pati lielākā Nesija
Jāsaka, ka paša lielākā pasaulē pleziozaura atliekas zinātnieki atrada arī ne tik tālu no Antarktīdas. Atgadījās tas 1989.gadā Simoras salā. Senā giganta ķermeņa garums sastādīja 11 m, bet svars dzīves laikā pārsniedza 15 t. izņemt monstra kaulus no augsnes izrādījās tik sarežģīti, ka priekš tam nācās organizēt trīs papildus ekspedīcijas – 2005., 2012. un 2017.gados. žurnālisti, kuri apgaismoja šo notikumu, deva pleziozaura atliekām vārdu Antarktiskā Nesija.
Saskaņā ar kauliem veikto ekspertīzi, milzīgais dzīvnieks gāja bojā 30 tūkstošus gadu pirms ugunsgrēka, kurš iznīcināja aizvēsturisko dzīvību visā Antarktīdas teritorijā. Un pats interesantākais: šīs senās ķirzakas ārējais izskats, radīts ar mūsdienu datora tehnoloģiju palīdzību, pilnībā sakrita ar dzīvnieku aprakstu, kurus redzēja japāņu un padomju jūrnieki 1958. un 1967.gados attiecīgi, tas ir, pa visiem šiem miljoniem gadu pleziozaurs nekādi nebija mainījies.
Ja salīdzināt un apvienot visus uz šo dienu esošos faktus un liecības, un pie viena tiem pievienot augošās tehnoloģiskās iespējas, tad pleziozauru atklāšanas iespējamība un objektīvās fiksācijas Antarktīdas piekrastes tuvumā var kļūt pilnīgi reāla.
Pēc vēsturiskiem mērogiem Antarktīdu tikko sākuši izpētīt, tajā skaitā arī tās piekrastes ūdeņu noslēpumus. Un kas zina, cik vēl mīklu slēpj šis mazizpētītais ledus kontinents. Bet vēl sarežģītāk stādīties priekšā, kādi atklājumi gaida cilvēci, ja tas, globālās sasilšanas rezultātā, pazaudēs savu sniegbalto apvalku.
