Noslēpumainais objekts Arizonas pazemē
Vienā no slepenajām sanāksmēm amerikāņi esot pieprasījuši pasaules sabiedrības iesaistīšanos, faktiski palīdzību, paģērot nepieciešamību izveidot koalīciju citplanētiešu apdraudējuma pētīšanai un sagatavošanās darbiem tā atvairīšanai. Amerikāņu speciālisti tajā reizē brīdinājuši par tāda veidojuma akūtu nepieciešamību, jo pasaulē nav nevienas atsevišķas valsts, kas spētu ekonomiski, ģeopolitiski vai atbilstoši militārajam potenciālam nodrošināt cilvēces drošību visas planētas mērogā.
Vēstīts, ka par iemeslu tādām iniciatīvām kļuvusi ASV Arizonas štata slepeno militāro objektu tiešā tuvumā specdienestu pēkšņi atklātā noslēpumainā pazemes bāze. Kopš tā momenta militāristi vairākus mēnešus fiksējuši NLO lidojumus un neizskaidrojamas izcelsmes pazemes trokšņus, un varas iestādes paudušas satraukumu par to, ka šī situācija varētu izraisīt turpat tuvumā uzglabāto amerikāņu atombumbu detonāciju.
Burtiski nākamajā dienā pēc šīs slepenās sanāksmes ANO pieņēmusi nepieciešamo rezolūciju, pēc kā vadošo pasaules lielvalstu līdzstrādnieku grupa devusies uz Arizonu, lai noskaidrotu, kas tik ļoti satraucis amerikāņu varas iestādes un vai tiešām cilvēce sastapusies ar nopietnu apdraudējumu no kosmosa. Tomass Binders bijis viens no tiem, kuriem tajā reizē palaimējies kļūt par attiecīgo notikumu dalībnieku. Viņš paudis, ka kopumā šajā speciālajā grupā bijuši iekļauti aptuveni 50 speciālisti.
Pirmais, ko ieraudzīja ieradušies speciālisti, bija pārsteidzoši lielais amerikāņu karavīru un militārās tehnikas daudzums – objektu uz visstingrāko apsargāja, it kā grasoties panākt, lai nekas nespēj no noslēpumainās pazemes bāzes izrauties laukā. Visapkārt drūzmējās ļaudis ķīmiskās aizsardzības spectērpos, savukārt atbraucēju grupai nolasītā tā dēvētā instruktāža un paziņots, ka runa ir par kādu lielizmēra konstrukciju, kas formas ziņā atgādina mango jeb gigantisku bumbieri. Pēc tā ANO atsūtītā speciālistu grupa kopā ar amerikāņu militāristu speciālo apakšvienību devās uz objekta pazemes daļu, un Binders stāstījis, ka viņu visvairāk pārsteiguši tieši izmēri – pavēries skats uz burtiski veselu pilsētu! Sienas, grīda un griesti bijuši izveidoti no dīvaina, nezināma metāla, kas šķitis ļoti auksts.
Galvenais mērķis bija likvidēt potenciālo pretinieku. Taču, laižoties dziļāk pazemē, speciālo vienību apvienotais kolektīvs tā arī nevienu nesastapa. Nav izslēgts, ka par viņu ierašanos iepriekš bija zināms, lai gan Binderam radās iespaids, ka attiecīgā vide bija pamesta jau ļoti sen – par spīti gigantiskajiem izmēriem, tur valdīja kapa klusums…
Dīvainā pazemes ekskursija ar atgriešanos vienā apakšveļā
Taču tad pēkšņi noticis pirmais kontakts. Kaut kur tālu priekšā iedegusies sarkanīga gaisma, tad tā sākusi kustēties un ļoti strauji tuvoties speciālistu un militāristu vienībām. Neviens nav bijis spējīgs identificēt mērķi, taču pavēlniecība nav devusi atļauju uguns atklāšanai. Lai arī situācija bijusi draudīga, speciālisti spējuši apvaldīt emocijas, pielaižot dīvaino “uguntiņu” faktiski sev klāt. Tad arī visi ieraudzījuši, ka to veido vairākas sfēras, kas rotē cita ap citu. Palidojusi garām bruņotajiem ļaudīm, ugunīgā bumba sākusi pakāpeniski mainīt krāsu, no sarkanās pārtopot oranžā, bet jau drīz tā izstiepusies aptuveni 3,5 metrus garā figūrā, kas nav līdzinājusies nevienai no Bindera zināmām būtnēm, turklāt nepārtraukti dažādos virzienos mainot savu formu.
Tad visi klātesošie izdzirdējuši atskanam dīvainu mūziku, kas šķita līdzīga ērģeļu skaņām, izplatoties no noslēpumainās būtnes jeb parādības vienmērīgi uz visām pusēm. To nevarēja nodēvēt par atbaidošu vai nepaciešamu, taču tā kaut kādā ziņā bija ļoti skaļa. Tomēr visdīvainākais šķita tas, ka tieši šīs mūzikas iespaidā bruņotie amerikāņu karavīri sākuši izjaukt savus šaujamieročus, aizsvieduši prom nažus un pat vilkuši nost formastērpus. Līdzīgi sākuši rīkoties arī visi citi, un Binders skaidri sajutis, ka viss notiek pilnīgi pret viņa gribu.
Jau drīz, palikuši vairs tikai vienā apakšveļā, visi speciālisti sākuši rātni sekot noslēpumainajai parādībai: kājas kustējušās pašas no sevis, un bijis pilnībā bezjēdzīgi pat mēģināt pretoties. Gājiens turpinājies līdz nonākšanai kāda lieliski izgaismotā baltā zālē, kur varēja saskatīt vertikālas caurules, no kurām uz dažādām pusēm aizstiepās neskaitāmas tādas kā antenas. Tās katra atkal un atkal sadalījās jaunos mudžekļos, veidojot šķietami pilnībā neiespējamu, sarežģītu un gigantisku “koku”. Tur bija nevis miljoniem, bet vienkārši neskaitāmi daudz tādu veidojumu, un turp atvestie cilvēki aizgūtnēm un nepārtraukti vēroja šo gigantisko konstrukciju.
Tad gluži negaidot noslēpumainā būtne atkal krasi mainīja savu veidolu, tagad jau pieņemot cilvēka paskatu, un vienlaikus visu klātesošo cilvēku galvās atskanējusi viena frāze ir kā uzreiz vairākās valodās: “Mēs jūs novērojam”. Un viss. Tūlīt pēc tā noticis šķietami neiespējamais: tajā reģionā, kur tas risinājies, acumirklī notikusi neliela zemestrīce, savukārt visi, kuri vēl pirms mirkļa bija atradušies noslēpumainā objekta iekšienē, tagad jau atradās nevis vienkārši ārpus tā, bet pat vairāku kilometru attālumā no tā. Faktiski tajā pašā momentā noslēpumainais veidojums Arizonā pazuda tā, it kā nekad nebūtu bijis. Binders un citi speciālisti toreiz redzējuši, ka tas teleportējies. Uz kurieni?
Kas bija tas “koks”?
Binders joprojām esot pārliecināts, ka tas bijis gigantisks kosmiskais aparāts vai arī kāda cita milzīga citplanētiešu ierīce, un šīs būtnes likušas skaidri un nepārprotami saprast: cilvēki ir tikai ļoti primitīva civilizācija, kas atrodas savu noslēpumaino radītāju nepārtrauktā uzraudzībā, un neesot itin nekādas atšķirības, vai runa ir par vienkāršiem ļaudīm vai valstu prezidentiem un starptautisko megakorporāciju īpašniekiem, un turklāt tie abi pēdējie jau sen par to esot pietiekami jau informēti. Tādējādi varot teju vai līdz spēku izsīkumam mēļot par nezin kādu tur nelāgo ASV un Ķīnas vai Krievijas pasaules virskundzību, taču patiesībā tā ir tikai slapju pīļu rosība sīkā dīķī, jo šīs pasaules īstie saimnieki un pārvaldītāji jau sen pilnībā visu kontrolē, vadot cilvēku attīstības vektoru sev zināmā virzienā.
Atceroties toreiz piedzīvoto, Binders paudis, ka, viņaprāt, gigantiskais koks esot bijusi savdabīga vienotā zvaigžņu karte, kas apvieno dažādas galaktikas, zvaigžņu sistēmas un planētas, vai arī vienota biomateirālu banka, kurā katrs atsevišķais zars ir kāda noteikta organisma suga. Jau tikai no tādas domas vien, ka kaut kas tāds eksistē, var nepārprotami labi saprast, cik patiešām sīks un primitīvs tomēr ir cilvēks, ja uz viņu paraugās Visuma kontekstā.
Bet kur gan varēja tik vienkārši pazust daudzu visnotaļ normālu cilvēku pašu acīm redzētais objekts Arizonā? Variantu ir daudz. Varbūt tas vienkārši pārvietojies uz kādu citu zemeslodes vietu. Varbūt kaut kur ārpus tās. Bet katrā ziņā esot pilnīgi skaidrs, ka cilvēci patiešām nepārtraukti novēro un uzrauga, un tie aparāti, kurus pieņemts dēvēt par NLO, patiesībā ievieš te korekcijas, mainot realitāti un īstenojot savu neredzamo darbību…