Abordāžas karaliene
Starp slavenajiem 18.gadsimta pirātiem, kas siroja jūrās un okeānos, sieviešu vārdi sastopami reti, taču tos atceras uz visiem laikiem, jo nav nekā nesavienojamāka par sievietes dzīvības dāvāšanu mazulim un asiņainu pirātu reidu, ar tā bīstamību, abordāžu un slepkavībām. Pirātes Annas Bonijas vārdu, kas ir slavenā Džeka Rekhema uzticamais pavadonis, mums ir saglabājis Daniels Defo. 1724.gadā izdotā grāmata “Vispārēja pirātu vēsture” ir viņa spalvas radīta. Pateicoties šai grāmatai visa pasaule uzzināja, ka pirātu vidū ir bijušas sievietes.
No Īrijas līdz Dienvidkarolīnai
Annija Kormaka piedzima 1700.gada 8.martā Kinseilā, Korkas grāfistē, Īrijā. Pirms viņas dzimšanas notika milzīgs skandāls cienījamā advokāta Viljama Kormaka ģimenē.
Advokāta sieva sāka turēt aizdomās savu vīru par romānu ar kalponi Mēriju Brennanu, kura strādāja pie viņiem, un atlaida viņu no darba “par ģimenes sudraba dakšiņu nozagšanu. Tas nepalīdzēja, jo šajā laikā kalpone jau bija stāvoklī, un pēc kāda laika advokāts vienkārši pameta sievu.
Saskaņā ar baumām, tieši viņš iemācīja Annai Kornakai valkāt vīriešu drēbes. Bērnībā un pusaudža gados viņš viņu ģērba kā zēnu un saviem radiniekiem viņu rādīja kā jaunu vīrieti, attālu radinieku, kurš ir ieradies studēt jurisprudenci. Maldināšanu atklāja atriebīgā bijusī sieva, un tas Kornaka praksei nodarīja tādu kaitējumu, ka viņš bija spiests doties uz kolonijām, līdzi paņemot mīļāko un meitu. Amerikā dzīvi varēja sākt no jauna.
Tā arī notika. Kornaks apmetās uz dzīvi Čārlstaunas pilsētā, Dienvidkarolīnā (tagad Čārlstonas pilsēta), kādu laiku nodarbojās ar tirdzniecību un pēc tam iegādājās plantāciju.
Mērija Brennana ļoti drīz nomira, un Kornaks meitu audzināja viens. Jau no mazotnes Anna auga mērķtiecīga un spītīga, lai atbilstu tēvam un mātei. Leģendas viņai piedēvē nepielūdzamu temperamentu. Reiz viņa kalponei, kura viņai neizdarīja pa prātam, iesita tik ļoti stipri, ka viņa uz vietas nomira. Otrs viņas upuris bija kāda vietējais puisis, kurš nolēma “piesist kanti” plantācijas īpašnieka meitai, taču, acīmredzot, pārcentās, un viņa viņu piekāva tik smagi, ka viņa atveseļošanās ilga vairāku mēnešus.
Kornaks, kurš bija kļuvis bagāts, cerēja izdevīgi apprecināt savu meitu ar bagātu līgavaini, taču Annai bija savi uzskati par nākotni. Vakaros viņa skrēja uz Čārlstaunas ostas krodziņiem, kur iepazinās ar vienkāršu jūrnieku no Bristoles Džeimsu Boniju. Kornaks, par to uzzinot, sadusmojās un izslēdza savu meitu no testamenta, un viņa, atriebjoties, aizdedzināja sava tēva laukus, kur bija nobriedusi raža, un aizbēga kopā ar Džeimsu Boniju. Viņai tajā laikā bija tikai sešpadsmit gadi.
Jaunais pāris devās uz Ņūprovidensu, slaveno pirātu anklāvu Bahamu salās. Kā izrādījās, Annas izredzētais bija kapers un informators, viņš angļiem pārdeva informāciju par pirātiem.
Zināms, ka Anna nebija sajūsmā par sava vīra Džeimsa, informatora, aktivitātēm un diezgan ātri viņas jūtas pret viņu atdzisa. Viņa pameta Bonuju un kļuva par vietējā bagātnieka, tirgotāja Čidlija Bajarda mīļāko. Tirgotāja iepriekšējo mīļāko viņa izsauca uz dueli un nogalināja ar precīzu rapiera dūrienu.
Jauns mīļākais – jauni piedzīvojumi
1718.gadā kapteinis Rodžers Vuds kļuva par Bahamu salu gubernatoru. Arī viņš bija Bristoles iedzimtais, kapers, viņam bija Anglijas valdības atļauja sagrābt Spānijas tirdzniecības kuģus, un viņš sapņoja par “neoficiālā” pirātisma izskaušanu. Viņš saņēma karaļa Džordža I atļauju apžēlot pirātus, kuri paši padosies gubernatoram.
Starp tiem, kas to izdarīja, bija slavenais pirāts Džeks Rekhems, kurš bija slavens ar divām lietām, to, ka viņš bija pirmais, kurš virs sava kuģa pacēla melnu karogu ar galvaskausu un sakrustotiem kauliem, un savu mīlestību pret izsmalcinātiem apģērbiem. Viņa spilgtais izskats iekrita Annas sirdī. Viņa pameta tirgotāju un beidzot sāka romānu ar īstu pirātu.
Džeimss Bonijs bija nikns. Viņš pat par bēgli sūdzējās gubernatoram Vudam, un viņš lika Annai atgriezties pie vīra vai pieņemt no viņa atbilstošu sodu. Rekhems mēģināja izpirkt savas mīļotās sievietes brīvību, taču Bonijs nobijās un atteicās, baidoties, ka tad, ja Anna par to uzzinās, viņa viņu nogalinās.
Beigās Rekhems kopā ar Annu vienkārši aizbēga uz Kērlijas ostu, kur pāris sapulcināja ļaundaru komandu un sāka aplaupīt garāmbraucošus kuģus.
Aculiecinieki stāstīja, ka Anna Bonija uz kuģa ne vienmēr ģērbās vīriešu apģērbā, taču neviens viņai nevarēja iebilst, jo viņa prasmīgi rīkojās ar zobenu, un bija izcila šāvēja.
Pēc gada viņa no Rekhema dzemdēja, bet bērns izrādījās miris. Tas tik ļoti iedragāja viņas pašapziņu, ka Džekam Rekhemam nācās viņu uz ilgu laiku aizvest uz Kubu, kur viņa atguvās no pārbaudījumiem.
Drīz pāris atkal devās jūrā. Uz viena no sagūstītajiem kuģiem nejauši viņi satika vēl vienu pirāti, Mēriju Rīdu, viņa bija vienīgā no visas apkalpes, kas uzbrucējiem pretojās.
Rīdas liktenis bija līdzīgs Annas Bonijas liktenim. Bērnībā viņu arī ģērba vīriešu drēbēs un rādīja kā zēnu. Taču viņas lieta bija vēl “smagāka”, viņa pat pievienojās kavalērijas pulkam Flandrijā, kur cīnījās vienlīdzīgi ar vīriešiem. Rīdas “karjeru” pārtrauca iemīlēšanās citā karavīrā. Kad kļuva zināms, ka viņa ir sieviete, tas nevienu nepārsteidza, un kolēģi karavīri pāri atbrīvoja pasniedzot viņai dāvanas.
Rīda un viņas vīrs atvēra krogu Bredas pilsētā, Holandē. Viņai vienkārši nepaveicās, vīrs drīz nomira un krogs bankrotēja. Tad Rīda atkal uzvilka vīriešu drēbes un mēģināja pievienoties algotņiem, bet viņi paši bija bez darba.
Beigu beigās viņa nolēma izmēģināt veiksmi kolonijās, taču ceļā uz Jauno pasauli kuģi sagūstīja pirāti, un tad viņa pievienojās viņiem.
Pēc tam, kad gubernators Rodžerss Vudss piedāvāja apžēlošanu, viņa kopā ar citiem pirātiem padevās, taču drīz, tāpat kā Rekhems, atgriezās pie vecās dzīves.
Viņas izmisīgā pretestība iepriecināja ne tikai Annu, bet arī Rekhemu. Ņemot vērā, ka “Vispārējā pirātu vēsturē” ir teikts, ka trijotne pēc tam sāka laupīt kopā, loģisks ir pieņēmums, ka Rekhems piekopa divsievību.
Cilpa savelkas
1720.gada vasarā noziedznieku trijotnei izdevās sagrābt tirdzniecības kuģi ar 12 tonnu ietilpību, kas kuģoja zem Lielbritānijas karoga. Saniknotais Rodžers Vudss pasludināja Džeku Rekhemi, Boniju un Rīdu par Anglijas ienaidniekiem un visur nosūtīja bruņotas vienības, lai izsekotu un notvertu neliešus.
Kādu laiku mīlētājiem izdevās paslēpties no Anglijas kroņa dusmām, viņi slēpās dažādās Karību jūras salās un pelnīja iztiku aplaupot mazus kuģus.
Taču cilpa neglābjami savilkās, kapteiņa Džonatana Bārneta vīri izsekoja Rekhema kuģi un sagūstīja to laikā, kad pirāti atradās reidā Negrilas līcī, Jamaikas salā.
Komanda neizrādīja nekādu pretestību, taču Rekhems, Bonija, Rīda un vēl viens pirāts, Mērijas Rīdas mīļākais, cīnījās līdz pēdējam. Tuvcīņā Rīda netīšām ievainoja Rekhemu šaujot cauri klāja dēļiem.
Visi četri tika sagūstīti un nogādāti Spānijas pilsētā Santjago de la Vega. Vīrieši tika tiesāti atsevišķi. Kapteinim Džekam Rekhemam un viņa komandai tika piespriests soda pakarot un spriedums tika izpildīts 1720.gada 17.novembrī.
Boniju un Rīdu tiesāja pēc 12 dienām. Viņām tika izvirzītas apsūdzības par vīriešu apģērba valkāšanu, kuģu sagūstīšanu un laupīšanu, kā arī slepkavību. Abām jaunajām sievietēm tika piespriests nāvessods, ko katoļticīgie spāņi atlika uz laiku pēc dzemdībām, abas pirātes bija stāvoklī.
Mērijas Rīdas mūžs beidzās cietumā, viņa nomira no drudža.
Zināms, ka Annai Bonijai nāvessods tā arī netika izpildīts. Acīmredzot, viņas tēvs Viljams Kornaks izpirka no spāņiem savu pazudušo meitu un aizveda uz savu īpašumu. Saskaņā ar Oksfordas biogrāfisko vārdnīcu Anna dzemdēja sava tēva īpašumā. Kas notika ar bērnu, nav zināms. 1721.gada decembrī viņa apprecējās ar kādu Džozefu Bērliju. Var pieņemt, ka šim cilvēkam bija patiesi stingrs raksturs, kas spēja nomierināt lepno pirāti. Tā vai citādi, bet viņa savam vīram dzemdēja desmit bērnus, nodzīvoja ilgu mūžu, nomira 1782.gada 22.aprīlī cienījamā vecumā un atdusas Jorkas apgabala kapsētā, Virdžīnijas štatā.
Tomēr, saskaņā ar baumām, tā visa ir oficiālā versija. Patiesībā nekas tāds nenotika. Anna atkal aizbēga no sava tēva pie pirātiem un pēc dažiem gadiem kārtējā uzbrukuma laikā, izpildot abordāžu, nomira.
