Fortūna Džeraldam bija labvēlīga jau no dzimšanas. Viņam paveicās piedzimt Liverpūles priekšpilsētā 1884.gada 13.jūnijā. Gārdneru uzvārds Anglijā bija labi zināms: Džerala senči ar kokmateriālu tirdzniecību bija nopelnījuši milzīgu bagātību.
Gārdneru dzimtas kokā bija arī Liverpūles mērs Alans Gārdners, jūras spēku komandieris un vēlāk viceadmirālis un pērs, kurš kļuva slavens kā Lamanša flotes virspavēlnieks un palīdzēja novērst Napoleona iebrukumu 1807.gadā.
Tomēr Gārdnera senči bija slaveni ne tikai ar savu kalpošanu sabiedriskajā arēnā. Viena no viņa vecvecmāmiņām, vārdā Grisela Gārdnere, vēsturē iegāja kā ragana, kas 1610.gadā Ņūburgā tika sadedzināta uz sārta. Gārdnera vectēvs apprecēja sievieti, kurai bija raganas reputācija. Tika uzskatīts, ka daudziem Gārdneriem piemīt ekstrasensoras spējas.
Džeralda tēvs bija tik bagāts, ka varēja atļauties darīt to, kas viņam patika. Viņš izvēlējās jurisprudenci. Arī visiem viņa trīs dēliem nekā netrūka, taču saskaņā ar ģimenes tradīcijām nevienam nebija ļauts sēdēt dīkā, rokas klēpī salikušiem.
Zēni strādāja dārzā, palīdzēja vecākiem, mācījās valodas, ģeogrāfiju, vēsturi un matemātiku. Džeralds vairāk nekā citi sliecās uz zinātni un dienām pazuda ģimenes bibliotēkā. Bet vai nu bibliotēkas putekļi, vai slikta veselība kopš dzimšanas noveda pie tā, ka zēnam attīstījās astma.
Džeralda aukle Džozefīna Makkombija vecākus pārliecināja par to, ka ziemā bērnu ir nepieciešams vest uz kontinentu ar maigāku klimatu. Džozefīne ceļoja pa visu Eiropu, jaunajam Gārdneram lielu daļu laika ļaujot lasīt.
Kad aukle apprecējās ar vīrieti, kurš dzīvoja Ceilonā, Džeralds ar viņu kopā devās uz turieni. Galu galā viņi apmetās Āzijā, kur dižciltīgās ģimenes pēctecis pavadīja lielāko daļu no savas jaunības gadiem. Vēlāk viņš pārcēlās uz Borneo un pēc tam uz Malaiziju. Tur viņš iepazinās ar vietējiem iedzīvotājiem un iepazinās ar viņu reliģiskajiem uzskatiem, kas uz viņu atstāja milzīgu iespaidu.
Kristietība pat nobālēja salīdzinājumā ar budismu, hinduismu, džainismu utt. Viņš ar rituāliem dunčiem un nažiem aizrāvās tikpat ļoti, cik ar malajiešu kri – duni ar viļņainu asmeni.
Vēlāk Džeralds sarakstīja grāmatu par aukstajiem ieročiem “Krises and Uthrt Malayan Wapons" (“Kri un citi malajiešu ieroči”), kas tika publicēta Singapūrā 1939.gadā. tā viņu padarīja par pasaules autoritāti nacionālo dunču jomā un joprojām ir klasisks darbs šajā jomā.
Tikmēr Džeralda visādos veidos vairoja ģimenes bagātību. No 1923.gada viņš Lielbritānijas valdībā strādāja par kaučuka plantāciju inspektoru, muitas ierēdni un opija ražotņu inspektoru. Saglabājušās ir viņa fotogrāfijas, kurās redzams kalsns vīrietis haki krāsas apģērbā ar pistoli pie jostas, kurš izskatās pēc kaut kāda Indiana Džonsa.
Dienests ļāva anglim uzkrāt ievērojamu bagātību, un Gārdners pievērsās arheoloģijai, kas viņu ļoti interesēja. Gārdners lielāko daļu sava laika pavadīja dažādās arheoloģiskās ekspedīcijās Eiropā un Malaizijā.
Kiprā viņš atrada vietas, par kurām jau iepriekš bija sapņojis, kas viņu pārliecināja, ka viņš tur ir dzīvojis iepriekšējā dzīvē. Džeraldam pat izdevās atklāt senās Singapūras pilsētas atradnes, ar kurām viņš vienmēr ļoti lepojās.
Kopumā Džeralds bija īsts putu nosmēlējs: viņam paveicās arī mīlestībā. 1927.gadā viņš apprecējās ar anglieti Donnu, un laulība izrādījās neparasti veiksmīga. Pāris dzīvoja pilnīgā harmonijā vairāk nekā 33 gadus.
Donna ar sapratni izturējās pret visām sava vīra kaislībām un pievēra acis uz dažām viņa blēņām, par kurām mēs parunāsim nedaudz vēlāk. Pat bērnu neesamība neietekmēja pāra labsajūtu. Džeralds izrādījās tik entuziastisks, ka Donnai nācās viņu auklēt kā bērnu, un viņa necieta no tā, ka viņai nebija bērnu.
1936.gadā, 52 gadu vecumā, Džeralds Gārdners aizgāja pensijā, un ģimene nolēma atgriezties Anglijā. Pārim bija vairāk nekā pietiekami daudz naudas, lai Gārdners varētu veltīt sevi tam, kas atbilda viņa dvēselei, proti, burvestībām. Anglijā pāris izvēlējās dzīvot jaukajā Haiklifas pilsētiņā, kas atrodas Hempšīras grāfistē. Kopš tā laika Džeralds pilnībā sevi veltīja maģijai.
Gārdneram interese par okultismu bija visā viņa apzinātās dzīves laikā, taču šajos gados viņš varēja tikai daļēji apmierināt šīs slāpes pēc zināšanām. Fakts ir tāds, ka līdz 1951.gadam Anglijā bija spēkā tā saucamais 1735.gada “Raganu likums” – likums, kas noteica, ka visi burvji, zīlnieki un garu izsaucēji tiek uzskatīti par krāpniekiem un attiecīgi sodīti.
Ja kādam arī bija aizraušanās ar šāda veida nodarbēm, viņam no citiem tā bija jāglabā noslēpumā. Džeralds Gārdners nebija izņēmums. Ja viņš būtu tikai devis mājienu, ka klusībā savā kabinetā veic burvestību rituālus, viņu nebūtu glābuši ne augstais stāvoklis sabiedrībā, ne bagāto radinieku palīdzība, ne nopelni tēvzemes labā.
Visi viņa eksperimenti tika klasificēti kā “augstākā slepenības pakāpe”. Protams, viņam bija līdzīgi domājoši cilvēki, jo, neskatoties uz stingro aizliegumu un, iespējams, pat par spīti tam, interese par okultismu pirmskara Anglijā bija milzīga.
Viņi pulcējās dažādās vietās, par kurām zināja tikai tuvākie. Ja kādi nepiederoši būtu ziņojusi varas iestādēm par šīm pulcēšanās reizēm, visiem būtu klājies plāni. Sanākušie rīkoja spirituālistiskas sesijas (pats Gārdners vienmēr bija pret tām skeptisks), maģiskus rituālus, sniedza ziņojumus, dalījās pieredzē un pat iestudēja lugas par okultām tēmām. Un tas viss visstingrākās slepenības atmosfērā.
Interesanti, ka 1940.gadā Gārdneri, kas bija iesaistīti okultajā grupā Krotonas brālībā, kas ir tuvu stāvoša masonu ordenim un ko dibināja Teozofiskās biedrības vadītājas Annas Besantas meita, Mis Besant-Skot, rīkoja neparastas ceremonijas, kas radīja šķēršļus vāciešu iebrukumam Anglijā.
Spiritistu sesiju laikā Gārdneri un kompānija uzzināja informāciju “no augšas”, ka Hitlers veido tālejošus plānus, lai iekarotu Eiropu. Taču, acīmredzot, grupa nestrādāja pietiekami cītīgi, lai izveidotu neredzamu aizsardzību – vācieši vēlāk nežēlīgi bombardēja Anglijas pilsētas.
Tomēr jāatzīst burvju nopelni: viņi ļoti centās, un pieci kopienas locekļi neilgi pēc ceremonijas rituāla laikā noplicinātās enerģijas dēļ nomira. Pats Gārdners juta, ka pasliktinās viņa veselība.
Krotonas brālībā pastāvēja slepena grupa, kas Gārdneram uzticēja vadošo lomu. Tās locekļi sevi dēvēja par “vikāniem” un apgalvoja, ka kopš dzimšanas ir raganas un burvji, kas gadsimtu gaitā ir saņēmuši burvestību praksi, neskartu viduslaiku un renesanses medību laikā.
Grupa (vai coven) satikās Ņūforestā. Grupā bija slavenais burvis Arnolds Krouters, kā arī tikpat slavenais Alisters Kroulijs. Sākumā burvji kļuva par tuviem draugiem, bet vēlāk sāncensības dēļ viņu ceļi šķīrās. Turklāt tikai retais pieņēma Džeralda diezgan dīvainās vēlmes. Godīgi sakot, viņš tika uzskatīts par sadomazohistu.
Rituālu laikā viņš mīlēja ne tikai pāroties ar citām sievietēm, bet arī vērot vardarbīgas ainas. Turklāt Džeralds tiek uzskatīts par gandrīz pirmo nūdistu pasaulē. Un tomēr viņa ieguldījums burvestībās bija milzīgs, ko neaizmirsa atzīmēt arī pati karaliene.
1960.gadā Gārdners, godinot viņa izcilo darbu civildienestā Tālajos Austrumos, tika uzaicināts uz “dārza pieņemšanu” Bekingemas pilī. Tajā pašā gadā nomira viņa sieva, un viņam atkal sākās astma.
Pats Gārdners nomira četrus gadus vēlāk uz kuģa atgriežoties mājās no Libānas. Tas notika 1964.gada 12.februārī brokastu laikā no sirds mazspējas. Lielais burvis tika apglabāts Tunisijas piekrastē 13.februārī. vienīgais, kas viņu pavadīja pēdējā ceļojumā, bija kuģa kapteinis.
