Protams, tas izklausās gluži kā fantastisks stāsts, taču Gellaps ir viena no lielākajām autoritātēm ne tikai ASV, bet faktiski visā pasaulē, turklāt arī pēc konkrētā paziņojuma vairākkārt uzsvēris, ka pilnā mērā ir atbildīgs par saviem vārdiem.
Intervijā britu dzeltenās ievirzes izdevumam The Sun Gekkaps tātad pavēstījis, ka amerikāņu (nav izslēgts, ka arī krievpadomju un citu valstu) pētnieki eksperimentus nolūkā sakrustot cilvēku un pērtiķi veikuši vairākus gadu desmitus, taču neviens nekad lāgā nav rēķinājies ar to, ka primāts patiešām spēs laist pasaulē pēcnācēju, kura “autors” ir kādas citas sugas pārstāvis. Tāpēc pat pašiem attiecīgā eksperimenta autoriem tas bijis liels pārsteigums, kad šimpanzes mātīte pēkšņi bija stāvokli pēc mākslīgās apaugļošanas ar cilvēku sugas donora spermu, turklāt vēl arī itin sekmīgi iznēsāja savu augli un slepenā iestādē maksimālā speciālistu uzraudzībā laida pasaulē pilnībā veselu mazuli.
Par nelaimi, sanāca tā, ka pašu zinātnes ļaužu pulkā, kur daudzi nekādi nebija gaidījuši šādas procedūras panākumus, izcēlās karstas diskusijas par šā jautājuma morāli ētiskajiem aspektiem, kā rezultātā nolēma unikālo būtni pakļaut eitanāzijai un vienkārši iznīcināt. Bet, arī neskatoties uz to, tajās dažās nedēļās, kamēr par Humanze nodēvētais pērtiķcilvēkbērns laboratorijā auga un attīstījās, itin viss ar to saistītais ik solī pārsteidza pētniekus. Ģenētiskie testi patiešām uzrādīja šīs būtnes piederību vienlaikus gan šimpanzei, gan cilvēkam, un arī gluži ārēji viņš patiešām izskatījās kā savdabīgs evolucionārās ķēdes posms, kas savieno pērtiķi ar cilvēku.
Humanze esot bijusi būtne ar tādu miesas būvi un seju, kas krietni vien līdzīga cilvēkam, tostarp vienlaikus pilnībā visu ķermeni klājis viegls apspalvojums. Zīmīgi, ka Humanze jau kopš paša sākuma spēja pats staigāt, pārvietojoties galvenokārt tikai uz pakaļkājām, kā arī uzrādījis satriecošu intelektu, jo īpaši saistībā ar savu “zīdaiņa” vecumu. Līdz ar to var tikai mēģināt iedomāties, par ko būtu varējusi kļūt šī būtne, ja būtu pieaugusi.
Tostarp Gellaps piebildis, ka tajos 20.gadu eksperimentos neizskaidrojamā un dīvainā kārtā amerikāņu slepenās laboratorijas pētniekiem vienkārši paveicies, un tāda iespēja, ka kaut kas tāds varētu atkal atkārtoties, esot gaužām niecīga.
